hmm, visnotaļ jocīga sajūta, vēsture tā kā atkārtojas. Tik daudz līdzību, un es staigāju pa pretējo nometni un brīnos.
Positivusā man gandrīz burtiski rokās iekrita meitene, un atlikušo festivālu mēs nodzīvojāmies pa mašīnām un šūpuļtīkliem. Viņa bija dikti mīļa, un, tā kā man ir mīļuma deficīts, man ir dabiski būt mīļam pretī.
Pagājušā vasarā mani uzmeta, jo, pārfrāzējot, "tu esi ļoti mīļš un ar tevi ir forši, bet es nejūtu to-kaut-ko-īpašo ar tevi; es pagaidīju un nesagaidīju un tāpēc labāk būs mums mēģināt kaut ko citu". Nu un tagad kaut kā līdzīgi, tikai šoreiz es esmu tas, kurš negrib melot, iztēloties neesošo un finālā sāpināt. Bet ir labas atšķirības arī. Pirmkārt, attiecību lietas risināt Facebook vēstulītēs ir ļoti neforši, tā noteikti nevajag darīt. Otrkārt, mēs varējām izrunāties mierīgi un sirsnīgi. Ar apskāvieniem nevis puņķiem un dusmām beigās. Tas tā forši. Vispār viss ar viņu ir forši, tikai, kā loteriju biļetēs, viss gandrīz sanāk, un kaut kas tomēr pietrūkst.