Ārā lietains un apcerīgs. Uztaisīju tēju.

Uzrakstīšu, ka noskatījos "Her". Sen nebiju filmas skatījies, citreiz ir 30 filmas mēnesī un citreiz ir 3 mēneši bez nevienas filmas.

Vienu vakaru domāju, cik var to jūtūbi skatīties, varētu pievilkt dīvānu pie ekrāna un samest segas un kaut ko, un skatos, kas tāds labs ar vismaz 7 zvaigznītēm, un bija "Her", nelasīju aprakstus, pat žanru nepaskatījos.

Iesākumā man likās, auzas, es esmu tieši šīs filmas mērķauditorija, zin' tur gīkiskais, romantiskais, vientuļais vīrietis. Būs neveikli! Filma kā likts būs kāds mīlas stāsts, jo taču nosaukums un noskaņa jau pašā sākumā.

Tālāk man ķērās ausīs, ka viņi bieži izmet varen noslīpētus domu graudus. Ik pa laikam. Esmu iemācījies nepiesieties nebūtiskajam un uztvert stāstu un baudīt stāstu. Es varu noticēt, ka AI kādreiz būs sarežģītāks par mums, un ka abās pusēs ir pilnvērtīgas, līdzvērtīgas būtnes. Bija tā filma "Lars and the real girl", bet šeit ir cita būšana. Šeit ir par satikšanos krustcelēs, un jādodas tālāk un neko nevar padarīt. Vairāk kā "Lost in Translation".

Nu lūk, jauna jūzerpikča. Tad es likos uz auss un pa ceļam uz sapņu pasaulēm noklausījos "Her" OST laikam pusotru reizi.

Vēl biju laivu braucienā, tajā ar 300 plostotājiem. Man patīk, pa dienu kārtīgi aizlej acis, vakarā izplūdis miglains tusiņš, aukstā nakts paiet bezfilmā, no rīta mosties spirgts (sportot vajag, tad pohu nav) un tā atkārto, kamēr Rīgā. Bet neceļas roka atkārtot, jo forši-forši, bet ar katru tādu dienu aiziet vējā pāris nedēļas treniņu. Prioritātes mainījušās- sadzeršanos, tāpat kā kūku ēšanu, var atļauties reti un pa drusciņai.

Vēl arī bija tāda atklāsme, ka senāk man vajadzēja būt notikumos, neko nepalaist garām, izrādīt savas spalvas un saķeksēt visus ķeksīšus. Bet tagad es varu kūkot un izbaudīt nekā nedarīšanu, izsmieties par komisku domu arī solo meža pastaigā, divas trešdaļas no laivotājiem es vispār neredzēju, aktivitātes nogulēju, bez nožēlām, un sanāca tas muļķīgais moments ar organizētājjaunkundzi, es viņai kaut ko pārmetu, ka viņa tēlo organizatoru, jo nezināju, ka viņa patiešām ir orgs. Stūūūlbi :-)

Šis dzīves posms paliek arvien dīvaināks. Es tagad mašīnā braucot izbāžu rokas caur stūri un bungoju uz stūres kolonnas kā uz džambja mūzikas ritmā. Un nesen arī atklāju, ka ir tāds Riga Radio, kur visu laiku spēlē tādu pozitīvu mūziku, kuras pavadījumā var burvīgi, bezrūpīgi ripināties, un rādīt ģīmjus pretī braucošajiem.