es kaut kad sen iesāku šo dienasgrāmatu ar domu, ka vajag atsevišķu vietiņu, kur rakstīt visu, kas ienāk prātā. Bet tad paiet laiks, un tu pierodi pie sava pamazām radītā tēla un sāc sevi cenzēt. Piedomāt, ko būtu iederīgi teikt, un ko nepieminēt, un kā pasniegt savu skatījumu un tā. ... tad kādā brīdī rodas lieliska doma: sākt jaunu vietiņu, kur rakstīt visu, kas ienāk prātā!

Bet, ja tā padomā. Vairs nevaru atrast, bet kaut kur bija stāstiņš par meiteni, kas teica, ka viņai nav noslēpumu. Un tad viņa teica, ka viņai ir divas dienasgrāmatas--viena ar visādām 'meh' lietām, bet otra ar super slepenām lietām. Tad sarunas partneris teica, nu bet pag', ja tev nav noslēpumu, iedod man to otru izlasīt. Tad viņa uz brīdi bija šokā, tad padomāja un iedeva arī. Palasot izrādījās, nuja, visādas tam cilvēkam intīmas lietas, bet svešiniekam lasot jau ne silts, ne auksts. Tās lietas, ko gribētu sargāt no sev tuvajiem, --lai ar kaut ko neaizvainotu, lai neapkaunētos, un kaut kādām robežām vienkārši--, bet tā citādi ... viss štrunts.

Es biju domājis sarakstīt vēl "kā vispār iet" pārdomas, bet tas rums nupat nupat sāk iedarboties, un viens no nedaudzajiem principiem, pie kā pieturos, ir šmigā internetā nerakstīt :-) Pagaidām!