ā, nu reku vasarā no viena pamesta objekta atvedām mājā traktora riepu. Ziemai. Sniedziņš ir beidzot sagaidīts, un ir laiks stulbajām lauku izklaidēm aizmotorā. Tas ir tiešām bezatbildīgi un var beigties ar lauztiem kauliem un smadzeņtrīcēm un beigtiem cilvēkiem. Šermuļi nāk, vēlāk pārdomājot. Man pēdējā laikā ir vēl viena cita pārdomu tēma, no kuras ir vēl lielāki šermuļi, bet es nevēlos jums bojāt dienu par to stāstot. Bet, atpakaļ pie tās riepas, nekas neatgadījās, un arī tik psihi kā dažā jūtūbes klipā mēs nebijām gan. Vientuļi ceļi, legāli ātrumi, riepas sērfotājam motoķivere galvā, un mašīnā visi piesprādzējušies! Tas tā ironiski, jāpiesprādzējas--drošībai!

Kas vēl tāds, dzīvoju laukos, cilvēkus nesatieku. Viendien vizinu brāli cauri pilsētai (viņš grib tikt līdz pilsētas robežai lai var ērti stopēt uz Rīgu), un es rādu-re, re, uz ietvēm dzīvi cilvēki! Viņš man iesaka pārorientēties no solo uz komandu sporta veidu.

Šis ir tāds posms. Kad tas būs pārizbaudīts, gan jau kaut ko mainīšu. Radikāli, radikāli