Simto reizi atkārtojos, ka ar ‘zīmēm’ jāuzmanās, jo to jēga, ja vispār, tad reti kad ir nolasāma uzreiz. Dienu pirms vegjma (ieva melne) atzinās Tava lauku radinieka vecā žurnāla izdzēšanā man bija kaut kur jādodas (ārā no mājas), bet pirms aiziešanas es parasti mēdzu atstāt istabā degošu vīraku, lai būtu patīkamāk atgriezties. Vīraku kastīte atradās uz vienā no sienas plauktiem apmēram šādi ///|||||||||||| sakārtotajām grāmatām. Gan jau, ka fizikai atrastos izskaidrojums tam, kādēļ tik šķietami subtila darbība kā smaržkociņa izvilkšana no kastītes izjauc dabisko līdzsvaru un līdz šim gadiem mierīgi stāvējusi grāmatu rinda negaidīti sabrūk un gāžas uz grīdas (ķirbjiem, īstenībā :), bet kā iztulkot to, ka pēkšņais ‘šļūdonis’ (atceros, ka vēl sašutumā izsaucos Kāpēc?! vai Par kooo!?! :) apstājās tieši pie senas ievas melnes fotogrāfijas, kuru tur (proti, starp grāmatām) pats neatminamos laikos biju iebāzis? Nākamajā dienā, uzreiz pēc tam, kad atbildību par savdabīgo ‘teroraktu’ :) uzņēmās Kosmiskā sekta 5.d, fotogrāfijai uzzīmēju nespēka rūnu un sadedzināju. Nepagāja ne stunda, kā man ar zvērīgiem vārdiem un putojošām lūpām zvanīja minētā persona un, nepārspīlēju, piecas minūtes ar vārdiem pazemoja sevi manās ausīs visos iespējamajos veidos. Vienā mirklī pat noliku telefonu uz gultas un klausījos kliegšanā no metra attāluma. Un tā, nu... kā pateikt, kur ir cēlonis, kur – sekas?
Tam noteikti ir vairāki izskaidrojumi, bet mani principā nesaista ne datora, ne azarta spēles, taču interesē cilvēki, tāpēc arī piekritu piedalīties Sabīnes rīkotajā galda spēļu vakarā pie Kra un Rutas svētdien. Jāsaka gan, ka vakara interesantākā daļa bija kolektīvā pastaiga pa lielajiem kapiem ar dzirkstošo vīnu un sarunām angliski (mūsu vidū bija holandietis), savukārt izvēlētā stratēģiskā kāršu spēle (Dominion) pievīla ar to, ka nekādi nespēju iedomāties, kā simboliski notiekošais varētu izskatīties ‘realitātē’. Teiksim, spēlējot šahu, nav ne mazāko grūtību iztēloties episku kauju starp divām armijām, pie tam kaujas var būt dažādu laikmetu, tautu, vietu, reljefu utt., taču te tas viss likās pārāk abstrakti un juceklīgi. Tāpēc arī diezgan agri 'padevos' – nē, neizstājos, bet nomurminājis this is miles from fun speciāli izpirku visas drakuliskā paskata Secret Chamber kārtis, lai piešķirtu vismaz kaut kādu integritāti savai ‘valstībai’. Turklāt atrados pa labai rokai no dievietes un tad, kad svešas izspēles sakarā nācās dot kārtis pa kreisi (tas notika diezgan bieži), devu pašas labākās :] Pirmās partijas beigās biju savācis tikai nožēlojamus 7 punktus, toties dieviete bija otrā (aiz Kra, loģiski), un nākamajā (nemaz nepiedalījos, jo par krietni interesantāku atradu Rutas blīvplašu kolekcijas izpēti, kurā, st. citu, uzgāju gandrīz visus Kirlian Camera ar blakusprojektiem – respect) uzvarēja patstāvīgi, par ko es biju neviltotā sajūsmā. Un, lai gan vakara gaitā biju izdzēris vismaz 2/3 pudeles šampanieša, kā arī nogaršojis mājas ābolu vīnu, atpakaļceļā uz Salu tilta mūs apturējušo miliču alkometrs vienalga uzrādīja 0,00%, par ko arī laikam būtu jābūt sajūsmā (bet nav pirmā reize, so)
Vēl man ļoti patika Kolka Cool, uz kuru spontāni bijām pēc transīgās Bērnu Rīta sestdienas lives (drīz youtube). Gājām uz vienalga-kuru-filmu kinoteātrī RīgaSplendid Palace un vilties nenācās nemaz. Nudien, iesaku nepažēlot 3 Ls (vai, piemēram, nopirkt vilciena biļeti līdz Siguldai, kur to rādot par 1-1,50) un atbalstīt patiešām feinu latviešu kino. Vienīgā vieta, kura likās jocīga, bija saistīta ar alkohola iegādi ‘pēc 22.00’ – vai arī esmu naivs un neaptēsts, un nezinu, ka Kolkā mēdz būt baltās naktis (pieņemsim, ka tā ir tā ‘mākslinieciskā licence’ :), taču I. Pole ir <3, un arī pārējie aktieri netēlo, bet patiešām spēlē... skaistākie kadri ar smiltīm, kājām, kustību, mincīti un ūdeni, bet ja rakstīšu vairāk, baidos, ka kaut ko izspoilošu. Slinkums nav, kingi un zvēri drīkst ieskrieties