Viss ir redzams

“When birds fall from the sky and the animals are dying, a new tribe of people shall come unto the earth from many colors, classes, creeds, who by their actions and deeds shall make the earth green again. They will be known as the warriors of the Rainbow.” — Hopi prophecy

Vakardien civbā modē bija dažādi puksti pa kalendāro līniju, tad nu es domāju, davai iepukstēšu arī kaut ko tādu par tēmu, jo, zin kā, man ir fobija izlikties iedomīgam, bet, ja jau kaut ko, tad vajadzētu kaut ko vismaz nedaudz oriģinālu, tikai ko, loģiski, ka izvēle krita par labu animālismam, proti, ķīniešu gada zvēriem (tas nekas, ka viņiem sākas tikai februārī, gads paliek gads, bet totēms ir totēms). Kā zinām, nupat beidzas Metāliskā Tīģera, bet sākas Baltā Truša gads (daži gan dod priekšroku kaķiem, bet būsim godīgi, ja, tīģeris jau ir kaķveidīgais), tāpēc iedomājos, ka varētu ielikt kādu tematisku bildi, nu tur trusis atnāk, tīģers aiziet, nu un kā tur dabā tiek regulētas attiecības, trusis apēd tīģeri, protams, neko tādu sameklēt neizdevās, pārsvarā visur tīģeris vai nu ēda trusi, vai labākajā gadījumā uzturēja neitrālus sakarus, bet tas, piekritīsiet, neiet krastā. Toties atradu divas tautas pasakas - vjetnamiešu un vēl vienu, kurās tīģeris tiek truša iepaunots, tomēr pasakas kaut kā nešķita piemērots ieraksts gada noslēgumam. Bet tad es atcerējos, ka last.fm bieži skatos šo lapu un kaut kad nesen piefiksēju, ka dziesma, kas tur visbiežāk parādās (pēdējā pusgada laikā reizes trīs vismaz) ir Jefferson Airplane klasika "White Rabbit" - dziesma, tātad, kas var būt labāks par dziesmu, it sevišķi ar tādu nosaukumu, psihodēliskām konotācijām un vārdiem, kuri ir visā būtībā pamācoši, jo man vienmēr bija licies, ka tas susuriņa teiktais, ko dziesmas beigās liek atcerēties, ir KEEP YOUR HEAD - vai ne, būtu taču ideāli jaunajā gadā novēlēt nezaudēt galvu? (Tā kā Jonasam, par kuru drīz visi aizmirsīs.) Sāku jau meklēt kādu labāku linku, bet pēc īsa brīža atkal aplauzos, jo uzzināju, ka patiesībā dziedāts tiek Feed your head, un tas jau vairs gluži nav tas, tur jau ir jāpiedomā. Sapratu, ka nekas prātīgs nesanāks un vispār pēdējais laiks doties uz kolektīvo jaungada sagaidīšanu "bārā ar sliktu apkalpošanu" (c) T24. Pa ceļam nopirku divus šampaniešus un sulu, un bārā ierados gandrīz vienlaicīgi ar cibiņiem kantu, ievu un suni, kuram savulaik veltīts daudz ierakstu blogosfērā un kurš visu vakara sākumu mēģināja aplekt bāra kuci līzi (neveiksmīgi). Turpat jau bija arī no Sicīlijas nesen pārbraukušais meteorīts feofans ar sievu un atvasi, bet vēlāk saradās arī citi, kādi padsmit cilvēki, ēdām, dzērām, kurinājām ugunskuru, pikojāmies, dzērām un vispār bija ļoti patīkami un negarlaicīgi. Vakara gaitā (par šo apsolīju ieblogot) kazulis saderēja ar rasbainieku uz šampanieša pudeli, ka Depeche Mode dziesma "Master and Servant" ir no 1981. gada, un, par spīti apgalvojumam, ka reiz rakstījis zinātnisku darbu par viņiem un zinot visu, kas jāzina, zaudēja. Tomēr tas viņu pārāk nesarūgtināja, jo tālāk vakara gaitā, šķiet, tika rasts sākums jaunām beigām ar kādu man nepazīstamu cibiņu (siev. dz.), un katrā ziņā pelnījis kaut ko labu viņš bija, jo nodrošināja ļoti izklaidējošu un interesantu mūzikālo pavadījumu (galvenokārt, latviešu un krievu), un bija iespēja atklāt sev visu kaut ko jaunu un nedzirdētu, piemēram, smieklīgāko šogad dzirdēto dziesmu, kā arī 70. gadu trimdas latviešu rokgrupu ALVA, kurā kādam no zinātājiem vēl būs ar mani jāpadalās. Mājās gāju jau pēc pieciem, kad sapratu, ka tik daudz izdzert vairs nevaru, pirms gulētiešanas vēl nokopēju last.fm gada statistiku un palaidu šo projektu, bet pēc pamošanās pasākums retrospektīvā likās vēl jaukāks. Paldies visiem!

Var just, ka tuvojas vilku mēness – akurāt kā naktssargs lika klausīties vilkus troņa zālē ar otru piegājienu beidzu skatīties 2001. gada franču filmu Brotherhood of the Wolf – vizuāli iespaidīgu un visādi citādi krāšņu divarpus stundas garu gotisku (?) pasaku, kas beigās izrādījās vēsturiskos notikumos balstīta un līdz šim nepelnīti bija paslīdējusi garām uzmanībai, jo parasti tādas filmas medīju ar uguni – turklāt šeit atklājuma priekam palīgā nāk ne tikai franču glamūrs un vispārējā estēze (*), bet arī varoņeposa cienīgais stāsts, kas gan attaisno latvisko sakni vārdā sazvērestība, gan konsekventi vilcinās atklāt savu patieso dabu – sākumā liekas, ka skaties patētisku kostīmfilmu par vilkačiem, bet jau drīz saproti, ka tāds Wolfman (2010), piemēram, nav cienīgs šim pat sviestmaizi pienest, so... nespoilošu, tikai piebildīšu, ka zem afišas ir torents un filmā "neveselīgu vienroci" tēlo ikoniskais Vinsents Kasels no Blueberry un Sheitan. Iešķiebu 8 zvaigznes, galvenokārt, par centību

Recall how God warned us through the words of Moses:
"I shall come unto you like a bear whose cubs are ravished. As a lion I shall devour your children and spill their entrails.
I will set upon ye a fearsome Beast to consume you and your flocks and make your fields barren."

* abažaju, šajā sakarā labs citāts (bez konteksta gan) no filmas, kuru skatos paralēli (pēdējā laikā man ar tām tāpat, kā vidējam latvietim ar grāmatām):

Screw the French. They screw like they have something better to do.

/Pu-239/

—   Un vēl viņš teica, — piemetināja Gabriels, — ka ar laiku radīšot dzīvniekus un arī tos pakļaušot šā Likuma varai.
—   Jā, — sacīja Sātans, — es Viņu dzirdēju, tikai nekā ne­sapratu. Kas tas ir — «dzīvniekus», Gabriel?
—   Kā ta lai es to zinu? Kā lai jebkurš no mums to zinātu? Tas ir jauns vārds.
(Paiet trīs gadsimti pēc debesu laika, kas līdzinās simt mil­joniem gadu pēc Zemes laika. Ienāk Eņģelis Izsūtāmais.)
—   Milordi, Viņš taisa dzīvniekus. Vai jums nelabpatiktu nākt paskatīties?
Viņi aizgāja, ieraudzīja un apmulsa. Dziļi apmulsa — un Radītājs to ievēroja un teica:
—   Vaicājiet, es atbildēšu.
—   Dievišķais! — teica Sātans, zemu paklanīdamies. — Kam tie domāti?
—   Tie ir eksperimenti Morāles un Uzvedības jomā. Lūkojie­ties uz viņiem un mācieties.
Viņu bija tūkstošiem, visi rosmes pilni, visi aizņemti, ļoti aizņemti — galvenokārt cits cita vajāšanā. Izpētījis vienu no viņiem ar spēcīga mikroskopa palīdzību, Sātans sacīja:
—   Šis lielais zvērs nogalina vārgākos dzīvniekus, Dievišķais.
—   Tīģeris — jā. Viņa dabas likums ir niknums. Viņa dabas likums ir Dieva likums. Tīģeris nevar tam neklausīt.
—   Tātad, pakļaujoties tam, viņš neizdara nekādu nozie­gumu, ak Dievišķais?
—   Nē, viņš ir pilnīgi nevainīgs.
—   Bet šis zvēriņš ir ļoti lēnīgs, ak Dievišķais, un iet nāvē nepretodamies.
—   Trusis — jā. Viņam trūkst drosmes. Tāds ir viņa dabas likums — Dieva Likums. Un šim likumam jāpakļaujas.
—   Tātad būtu netaisni prasīt, lai trusis rīkojas citādi, nekā daba viņam liek, un turas pretī, ak Dievišķais?
—   Jā. Ne no vienas būtnes nevar prasīt, lai tā rīkotos pre­tēji savam dabas likumam — Dieva Likumam.
Sātans vēl ilgi taujāja, bet pēc tam teica:
—   Zirneklis nogalina mušu un apēd to; putns nogalina zir­nekli un apēd to; lūsis nogalina zosi; un… vārdu sakot, viņi visi nogalina cits citu. Skaties, kur gribi, vienas slepkavības. Šo radī­jumu ir bezgala daudz, un viņi tikai slepkavo, slepkavo un slep­kavo, visi viņi ir slepkavas. Un visi viņi ir nevainīgi, ak Die­višķais?
—   Viņi ir nevainīgi. Tāds ir viņu dabas likums. Bet dabas likums vienmēr ir Dieva Likums. Un tagad… verieties… rau­gieties! Jauns radījums, turklāt šedevrs — Cilvēks!
Un radās bariņi, pūļi, miljoni sieviešu, vīriešu, bērnu.
—   Un ko tu ar viņiem darīsi, ak Dievišķais?
—   Ielikšu katrā atsevišķā indivīdā dažādās pakāpēs un no­krāsās visas tās daudzveidīgās Tikumiskās īpašības, kas pa vie­nai iedalītas visiem mēmās dzīvnieku pasaules pārstāvjiem, — drosmi, gļēvulību, niknumu, lēnprātību, godīgumu, taisnīgumu, izmanīgumu, nodevību, augstsirdību, nežēlību, nekrietnību, ļaun­prātību, miesas kārību, žēlsirdību, līdzjūtību, sirdsskaidrību, egoismu, maigumu, godprātību, mīlu, naidu, zemiskumu, cilde­numu, uzticību, viltību, patiesīgumu, melīgumu, — katra cilvē­ciska būtne saņems visas šīs īpašības, un no tām veidosies viņas daba. Dažos lieliskās, cildenās īpašības uzveiks ļaunās, un tādus sauks par labiem cilvēkiem, citos valdīs sliktā iedaba, un tos sauks par sliktiem cilvēkiem.


/Marks Tvens, Vēstules no Zemes/


http://en.wikipedia.org/wiki/Letters_from_the_Earth

Believe it or not, lovers underestimate the significance of gender. During courtship men will claim that they want a woman to think and behave like them, and women will imply that they want the men to think and behave like women. So it becomes great short-term strategy, on both sides, to deceive the other — men becoming "sensitive New Age guys" and women becoming hiking boot mammas. Then comes: "I thought you were different" and "I was doing what you said you wanted me to." You can see this courtship deception throughout nature if you've got your eyes and ears wide open, which is seldom the case when you're head-over-heels in love. When nature lovers observe nature they often see yang and yin and seldom see male and female. Yin and yang are fondly thought of as harmonic, balancing principles, and being in love seems like perfectly interlocking lumps of play dough. Male and female is anything but that. Male and female is a reproductive strategy, created by natural selection, which ensures genetic diversity. Since natural selection (nature) doesn't care how difficult it is for humans trying to get along in modern times, this is what it came up with: Females want the best they can get; males want the most they can get. That's about as succinct a statement of what we resent in one another that I can think of. Humans have been trying to overcome that for millennia without stopping to wonder: why is this so difficult? It would help to understand the origins and function of this dilemma if, in fact, we really wanted to change it. Think about that. The answer goes back a couple of billion years when asexual gametes produced by algae differentiated slightly into a small mobile variety without much nourishment and a large, juicy variety with limited movement capability — in other words, prodigal sperm and scarce eggs.


/Nature Lover by John Wymore/

Atkal gribas kaut ko iebīdīt, pilnmēness un Saule stūrē skorpionā, bet nu nebūšu pretenciozs un neizlikšos, ka ir manā varā šobrīd šīs vietas nosaukumam cienīgu saturu radīt, tikai atražot atražot, kas arī, protams, nav tas pēdējais, ko varētu darīt, jo mēs jau zinām, kas notiek, kad sveci tur zem pūra (pūrs aizdegas). Lūk, mītiskajam konduktoram (arī b15), piemēram, nav žurnāla sviesta cibā, toties ir rafinēts sviests skapī, nu tad vismaz to (image unrelated). Drīkst, nedrīkst, vienalga. Dzejolis un tā analīze. (Nevēlos lieki apgrūtināt drauglistes ar šo mitopoēziju, tāpēc spiežu backdated.)

( [2010.10.21. 17:16:50] air guitar hero: es saraktiiju vienu dzejoli )

O, antireality varētu veltīt šo :D

( Ja interesē miglas pūces Andreas Haugenas aka Nēbelhekses eks Hagalaz'Runedance/Aghast, Žarbō eks Swans vai, es nezinu, kaut kāda Cattle Decapitation daiļrade )




Attēlā - They can kill themselves

Manu Rīgas māju pagalmā (Mārupītes krastā) zem upeņu krūma palīdusi un nomirusi lapsa. Varētu būt, ka viņa tur jau ir kopš vasaras, jo vieta ir patiešām neuzkrītoša un līķis jau paspējis labi sadalīties un kļūt par barotni brangai mušu kāpuru kolonijai. Ja varētu tā glīti nofotografēt (bet nevar, jo zari traucē), ieliktu šeit bildi zem lj-cut un uzrakstītu veltījums antireality evil hahaha

Pēc 16 stundu baiļu faktora dubultmaratona miegainumu un nnnē nomainīja dīvaini eiforisks zombis, noplūcu svaigu piparmētru (tepat blakus slieksnim aug un plešas plašumā), uzlēju tēju un apsēdos pagalma vidussaulē. Iedomājos par to mazmazītiņbezgalīgo pasauli sev zem basajām pēdām. Vai esat ievērojuši, cik viegli mazam bērnam nogalināt kukaini? Ne tikai zirnekļus, tos sarkanos skruždžus un odus, kas dzeļ, bet gandrīz visus bez izņēmuma (pat tauriņiem it kā raujot spārnus). Varbūt es spriežu pēc sevis, jo neatceros, ka man būtu bijuši kādi īpaši sentimenti, izņemot vidēji aritmētiskās zvēru kapsētas (kuras, šķiet, bieži vien ierīkojas nevis aiz neviltota žēluma nelaiķiem, bet kāda sociāli rudimentāra totēmisma dziņas vai, kas būtu vēl ticamāk, varas/vēlmes būt par kapsētas direktoru) - ja nepatika, nospiedu. Baidos, ka reizēm tāpat. Bet varbūt man līdz šim tikai nepareizie bērni trāpījušies acīs - tādi, kuriem ļoti laicīgi nav iemācīts to nedarīt (vai, gluži otrādi, ir iemācīts to darīt), nu, tur uzslieta vai nojaukta psiholoģiska barjera - nedarīt pāri nekam dzīvam. Kukaiņiem nav tik ļoti paveicies kā zvēriem un putniem, kuri biežāk apveltīti ar daiļu spalvu un vaigu un kuri, protams, ir arī lielāki. Bet tieši tāpēc, manuprāt, ir jāsāk ar kukaiņiem, tiem mazākajiem, un vismazākajā vecumā. Ja bērnam iemācīs nedarīt pāri kukaiņiem, tad viņam būs vieglāk iemācīt nedarīt pāri arī lielākiem organismiem un galu gala - arī cilvēkiem. Darīt pāri, kā jau valoda saka priekšā, nozīmē rīkoties, nerēķinoties ar cita gribu. Citu vispār. Bet šajā egoisma laikmetā, kad visi dara pāri visiem un citādi nemaz nav iespējams, iemācīties nedarīt ir daudz grūtāk nekā iemācīties darīt. Jo nekas nav jāmācās. Tāpēc man vēl aizvien ļoti pragmatiska šķiet modernā raganisma maksima - dari, ko darīdams, nedari pāri, kur "pāri" nozīmē tikai "harm" un atklājas tādi eksistences varianti, kad no darīšanas pāri var izvairīties vispār, izvairoties no citiem. Es nezinu, vai tu saprati, bet es sapratu. Nedari pāri un dari, ko vēlies ;)