Viss ir redzams

Var just, ka tuvojas vilku mēness – akurāt kā naktssargs lika klausīties vilkus troņa zālē ar otru piegājienu beidzu skatīties 2001. gada franču filmu Brotherhood of the Wolf – vizuāli iespaidīgu un visādi citādi krāšņu divarpus stundas garu gotisku (?) pasaku, kas beigās izrādījās vēsturiskos notikumos balstīta un līdz šim nepelnīti bija paslīdējusi garām uzmanībai, jo parasti tādas filmas medīju ar uguni – turklāt šeit atklājuma priekam palīgā nāk ne tikai franču glamūrs un vispārējā estēze (*), bet arī varoņeposa cienīgais stāsts, kas gan attaisno latvisko sakni vārdā sazvērestība, gan konsekventi vilcinās atklāt savu patieso dabu – sākumā liekas, ka skaties patētisku kostīmfilmu par vilkačiem, bet jau drīz saproti, ka tāds Wolfman (2010), piemēram, nav cienīgs šim pat sviestmaizi pienest, so... nespoilošu, tikai piebildīšu, ka zem afišas ir torents un filmā "neveselīgu vienroci" tēlo ikoniskais Vinsents Kasels no Blueberry un Sheitan. Iešķiebu 8 zvaigznes, galvenokārt, par centību

Recall how God warned us through the words of Moses:
"I shall come unto you like a bear whose cubs are ravished. As a lion I shall devour your children and spill their entrails.
I will set upon ye a fearsome Beast to consume you and your flocks and make your fields barren."

* abažaju, šajā sakarā labs citāts (bez konteksta gan) no filmas, kuru skatos paralēli (pēdējā laikā man ar tām tāpat, kā vidējam latvietim ar grāmatām):

Screw the French. They screw like they have something better to do.

/Pu-239/