[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]
Below are 20 journal entries, after skipping by the 160 most recent ones recorded in
Namtar's LiveJournal:
| Saturday, February 7th, 2004 | |
| 1:58 pm | 4as lāpstas Dzirdēju vienu ļoti pamācošu atgadijumu. Viens labs cilvēks dzīvo laukos, tieši tādā jaukā vietā kur uz ceļa ir līkums ar grāvi un tur bieži paliek mašīnas ar neveiksmīgiem braucējiem. Ļoti izdevīga vieta, var ar marodierismu piepelnīties, bet šis cilvēks ir labs pēc dabas, ne tā kā citi. Tā kā grāvī bieži iekrīt mašīnas, tad pie labā cilvēka to nelaimīgie īpašnieki iet lāpstu aizņemties, lai var izrakties laukā. Bet parasti kā izrokas, tā ar visu lāpstu aizbrauc. 3 reizes jau. Nemaz nav patīkami kad tev 3īs lāpstas no saimniecības aizved, laukos bez lāpstas grūti, reizēm rudenī gadās ka gotiņa iekrīt līdz kaklam dubļos, vaig atrakt, vai arī vecas cukurbietes vaig ierakt zemē lai nesmird, nu katrā ziņā lāpsta noderīga lieta. Bet te, pavisam nesen, 4tais iekrīt grāvī un nāk lāpstu prasīt. Labais cilvēks protams saka - Ej tu dirst un nekādu lāpstu nedabūsi, roc kaut vai ar zobiem. Braucējs protams priekšvēsturi nezinādams jautā kas par lietu, vai kā aizskāris vai kas par problēmām. Labais cilvēks izstāsta visu stāstu un beigās nonāk pie slēdziena ka braucējs nelaimīgais ir ok cilvēks, godīgs un kārtīgs un tad nu tādam jau lāpstu gan var iedot. Bet kā dažreiz labs cilvēks iekrīt kārdinājumā kad viņam pastāsta kurā zeķē naudu glabā, tad arī šis ar visu lāpstu aizbrauca. Tagad taisni vai bail iedomāties kas notiks ar to godīgo cilvēku kas nākamais iekritīs grāvī. |
| 1:48 pm | Skumīgi Šodien braucu mājās no brauciena uz laukiem un klausos radio. Man vienmēr patīk kad stāsta par visādiem negadijumiem uz ceļa, tad vienmēr patīkamāka braukšana. Šodien stāsta tā - Visā gadijumā divi letāli notikumi, kautkur nobraukts viens cilvēks, vienkārši ar vieglo mašīnu un notikuma vietā miris, bet vienā citā vietā ar smago mašīnu nobraukts Konstantīns. Acīmredzot Konstantīns ir no kādas citas kategorijas un nav ietilpināms ne pie kājāmgājējiem, ne cilvēkiem. Pie tam izskatās ka tādu nemaz nav daudz, jo katru dienu Konstantīnus nenobrauc, tāpēc šī ziņa man likās īpaši traģiska. |
| Thursday, February 5th, 2004 | |
| 12:50 pm | Atgadijums Ventspilī Es ļoti mīlu Ventspili. Es gan tur esmu bijis tikai vienu reizi un nekā vairāk neatceros. Ā, bruģi atceros, smuks bija. Bet tas bija sen. Ventspilī dzīvo daudz labi cilvēki un daudzi tur arī mācās, hmm aizmirsu ko es gribēju stāstīt. Ā jā, nu tur viņi mācas jo tur ir kautkāda augstskola kur māca tulkot, māca būt labam zaglim un trešā profesija laikam ir lāzergalva. Kautkā tā. Es personīgi protams izvēlētos kļūt par lāzergalvu, jo zagt es māku jau no bērnības un uz valodām man nav talanta. Es esmu tik daudz valodas mācijies, ka ja es viņas visas labi pārvaldītu, tad varētu nēsāt pirms sava vārda titulu poliglots. Bet nu nejau par to ir atgadijums. Atgadijums ir par to, ka daži jauki cilvēki kas mācas tajā augstskolā, kas nes Ventspils nosaukumu(Es gan izgudrotu kādu interesantāku nosaukumu - piemēram Augstskola vecais enkurs, vai kautkā tā, tur tak jūra blakus), izdomāja pavizināties ar mašīnu, kuru bija nopircis viens jauks cilvēks, tieši tajā dienā. Toreiz laikam laiks bija neveselīgs ārā, vai arī hmm nu jūs zinat, bet logi bija aizsvīduši un šis jaukais cilvēks iebrauca pakaļā vienam neatceros kam, bet nu mašīnai katrā ziņā. Visi nedaudz sarāvās, bet tad atskanēja balss no aizmugures - ai pohuj, braucam. Nu un viņi arī brauca, nav jau jauniem cilvēkiem tik daudz laika ka varētu pie katras sadauzītas mašīnas gaidīt, izglītība negaida. Nu un viņi brauc brauc, a izskatas ka kautkas brauc pakaļ, viens saka - mums seko. Pārējie - he he, jā protams FIB noteikti. Bet izrādijās ka sekoja, FIB gan tas nebija, bet tie bija 4i pacani bmw, kasbija stāvejis aiz tās mašīnas kuru šie labie cilvēki bija uzstūmuši bmw virsū. Pacani tādi izskatīgi, plikām galvām, un izteiksmīgām fizionomijām. Un taisas jau sist. Vadītājs uzņemas iniciatīvu un saka - ev puiši, es samaksāšu, nav ko te satraukties, kam negadas. Naudas man daudz nav, bet rekur telefons. Pacani paņem telefonu un saka - nu telefonu mes tev uz 15ls novērtejam, tu mums vel 100 esi parādā. A viņiem tikai bamperis nedaudz ielocīts, bet ja nē, tad policiju izsauksim, zinat kas par mukšanu pienākas. Nu labi, izdomā, savāks tos 100ls pa kopmītnēm visus apbraukā, kautkā dabū tos 100ls un dod pacaniem kas vislaik līdz braukā, a tie saka - nu zinat, mēs te novērtējām zaudējumus, 200ls vaig tomēr. Nu beigās kautkā dabūja tos 200 un tā tas laimīgi beidzās. Ventspilī vispār daudz kas interesants notiek un kādreiz es jums pastāstīšu par vienu cilvēku kurš daudz neatšķiras no paša pestītāja un kurš apčurājis paša Ventspils policijas priekšnieka džipu. |
| 12:44 am | Šodiena Šodiena man nepatika. Pamostos, skatos pa logu, izskatās ka kāds piedirsis. Izeju ārā, pretīgi auksti un slideni. Tante Broņa pat salauza roku, bet tā nav pirmā reize, tā ka iespējams laiks nav vainīgs, pagājšreiz laiks bija saulains, bet tas tantei Broņai netraucēja paskriet zem autobusa. Runājot par laiku, tas vismaz sāk uzlaboties. Es gan zinu ka daudziem patīk sniegs un tiem kam nepatīk sniegs, tiem patīk saule un jūrmala. Bet es personīgi uzskatu ka labs laiks ir +19, apmācies, brīžiem līst un ūdenstemperatūra arī ir +19. Jo kāds gan labums ir no saules? Saule tikai spīd acīs un uzdzen depresiju. Kāds labums ir no karstuma? Man personīgi nepatīk svīst, un nepatīk ka putekļi lien degunā. Un Jūrmala man nepatīk jo tur ir smiltis, un smiltis visur kur sabirst. Un Jūrmalā ir daudz cilvēku. Daudziem gan patīk daudz cilvēku, bet man nepatīk daudz cilvēku. Un ūdens jūrā parasti ir auksts. Man labāk patīk pie ezera. Runājot par ziemu, man ziema arī nepatīk, jo ziemā ir auksti. Un kāds gan labums ir no sniega? Sniega vīrus var arī taisīt no koka vai velt no māla, vismaz nav auksti. Kāds prieks ir no snovošanas vai slēpošanas? Ja cilvēkam patīk ātrums, tad var izbāzt galvu pa mašīnas logu. Ja patīk salauzt kāju, tad var mest kūleņus no gaiziņa un galvenais - nav auksti. Bet tagad ir pats riebīgākais laiks, sniegs kūst un suņa sūdi nāk uz augšu, tos, lai smukāk, var saukt par sniegpulkstenīšiem, jo sniegpulkstenīši uzzied paši pirmie. Bet nu pats galvenais, uz ko es ceru ir tas, ka drīz būs labāks laiks. |
| 12:25 am | Vai jūs zinājāt? Ka Latvija savā pastāvēšanas laikā ir pieteikusi karu divām valstīm - Vācijai un PSRS. Tas gan vēlāk sagādāja problēmas ar miera slēgšanu, jo miera līgumā parasti ir formāli jāuzrāda kara pieteicējs un kara rezultāts un ne Vācija ne PSRs nevēlējas tik nesmuku miera līgumu. |
| Tuesday, February 3rd, 2004 | |
| 11:21 pm | Teiciens Trešajā dienā ciemiņi sāk smirdēt |
| 8:18 pm | Par melanholisku dvēseli Šķiet ka šeit pārsvarā ir tāda publika ar melanholisku dvēseli, kura vismaz vienreiz nedēļā cenšas padomāt par pašnāvību un savu bezvērtīgo dzīvi. Jūs domājat ka šādi cilvēki pārsvarā ir kalsni zēni ar melniem matiem un nagiem vai arī bālas meitenes ar daudz caurumiem un dzelzīšiem, bet gadās arī savādāk. Man kādreiz bija viens pazīstams panks, un tik melanholisku dvēseli man nekad vairs nav nacies sastapt. Viņam bija tik daudz ciešanu un pārdzīvojumu dzīvē, ka neviens tīnis pašnāvnieks viņam nespētu līdzināties. Šis panks no ārpuses varbūt izskatijās ļoti briesmīgs un katrā ziņā spēcīgs un raupjš. Kādreiz kad viņam bija īpaša nevēlēšanās doties uz darbu zāģēt kokus viņs uz ielas uzplijās vienam jaukam cilvēkam uzvalciņā ar koferīti un draudēja - iesit pa aci lai man būtu zilums, lai nevaidzētu iet uz darbu. Kad jaukais cilvēks atteicās tad mans paziņa teica - vai arī es tev pašam pa aci. Nu un kautkā beigas viņš to zilumu dabūja, bet nejau par to ir stāsts, arī ne par to kā viņu izslēdza no skolas un viņs gribēja nožņaugt skolotāju ar diegu. Bet stāsts ir par Panka kāmīti. Jā, šim pankam mājās bija ļoti mīļš kāmītis. Kādreiz viņam bija arī kaķis, bet to viņs noskuva, atstāja tikai grebeni un kaķis pēc kāda laika palika zils un nosprāga(nevaig kaķus ziemā skūt, skujat vasarā) Bet kāmītis viņam bija ļoti ļoti mīļš. Kādreiz viņš iesēja kāmīti gumijā un spēlējās kā ar yo-yo. Bet nejauši atdauzija mazo radībiņu pret sienu un neko vairs nevarēja glābt. Tad mans paziņa panks aiz nelaimes sāka stipri lietot alkoholu un nolēma pakārties. Iedzina sienā naglu, piesēja kautko līdzīgu striķim, drīzāk gan tas bija diegs, aptina ap kaklu un rāvās prom, cenzdamies aizrauties prom no šās netaisnīgās pasaules, bet nagla iztrūka no sienas un tā vēl tagad šis mans paziņa kuru pat Dievs nav pieņēmis klīst skumīgs pa pasauli. Nesen es viņu satiku pie ārsta, galvaskausu bija nedaudz kautkur ieplēsis. Eh labs cilvēks. Ar sāpi. |
| 8:17 pm | Pirts II Viens mans paziņa līdzīgi daudziem citiem ir apmeties Rīgā uz dzīvi lai baudītu izglītību un netikai, bet orģināli viņš nāk no Jelgavas. Nu un kā tas parasti gadās vecie draugi viņam zvana un saka - ev draugs, mums te pirts būs, atbrauc, pastāstīsi kā cilvēki Rīga dzīvo, iedzersim, parunāsimies. Mans paziņa gan tajā dzīves posmā nevisai alka pēc skaļiem pasākumiem tāpēc drošības pēc apjautājās - A tur daudz cilvēku būs, vai tikai visi vecie. - Kāda runa, vecai, tikai savējie, pirts vopshem, brauc tik šurp, aizvedīsim ar mašīnu, tas pie Jelgavas netālum baigi labi būs. Nu vecos draugus satikt vienmēr pozitīvi, viskautko jaunu var saklausīt, kurš ar kuru salaidis, kurš ko nelabu sadarijis, tāpēc mans draugs izdomā ka jābrauc vien ir. Izrādās pirts nav netālu no Jelgavas, bet gan patālu no Jelgavas, čuhņā kautkādā kilometrus 15-20 līdz Jelgavai. Nu tas jau itkā arī nebūtu tik svarīgi, bet ieejot pirtī paveras skats kas atgādina ainu no vecās derības ja nemaldos par Sodomu un Gomoru - Maza telpa, divi soli, uz abiem guļ viens milzīgs kabans, kurš atbild uz visiem lūgumiem padalīties sēžampaliknī ar - nositīšu. Bet tas vel būtu mazākais, telpā ir kādi cilvēki 40, lielākoties nepazīstami, savākti no labākajiem Jelgavas rajoniem lai maksāt mazāk vaidzētu. Plaši pārstāvētas šeit ir dažādas sabiedrības daļas, mazi urļiki, lieli huļigāni, mazgadīgas šļuhas un tādas pašas tikai vecākas. Mūziku uztur magnetafons ar kasetēm un kalbaskām, daži jau ir manāmi sadzērušies un viens kā reiz izlec caur logu(ar visiem stikliem) un dodas karjerā slīcināties. Tajā pašā laikā tiek nozagta(aizņemta) īpašnieces mašīna(Vēlāk viņa atradās, bet tika nozagta otreiz un vismaz tajā laikā kad mans paziņa tur uzturējās, vairāk neatradās) Mans draugs saprata ka nekā aizraujoša te nebūs un lika uzsvaru uz alkoholu. Bet... kā tas laukos parasti notiek, ieradās vietējie, nevis vienkārši vietējie, bet vietējie bandīti, 4os bmw un sāk visus dauzīt kas neguļ. Kad visi ir daudz maz addauzīti, vietējie sāk mocīt saimnieces suņus, kad arī tas viņiem apnīk(mans draugs tajā laikā izlikās piedzēries, kas viņam dažu iemeslu dēļ tīri labi sanāca, tāpēc vietējie teica - šitas tāpat guļ, nesitam), vietējā sabiedrības elite izdomā jautru izklaidi, saucas kross mežā ar šķēršļiem. Visiem liek skriet pa mežu un paši skrien pakaļ un liek padenes un nometā ar čiekuriem un vel viskautko jauku izdomā. Daļa pasākuma dalībnieku ar kājām klusiņām, slapstoties pa mežu devās uz Jelgavu. Bet mans draugs sagaidija rītu. No rīta izrādijās ka visi kas bija ar mašīnām laimīgi ir aizmukuši, jābrauc ar autobusu. Autobusi izrādas iet tikai divreiz diena no rīta un vakarā. Protams ka visi grib braukt no rīta, bet visi ir kādi cilvēki 25. Un kad piebrauc autobuss, tad izrādas ka tas ir mikroautobuss pie tam viņam būtu jābūt diezgan lepni nesot tādu vārdu. Visi kautkā sakāpj iekšā, mans draugs piespiests ar seju pie stikla un laimīgi dodas uz Jelgavu. Un pasakat vel ka tikai Nigērijā var redzēt tādus pārpildītus autobusus. |
| 2:01 am | Pirms gulētiešanas Ienāca prātā kāds atgadijums kas notika ar vienu manu manu paziņu. Es pats nevisai mīlu visādus spoku stāstus, bet nu pirms gulētiešanas vienu es tomēr pastāstīšu, kas notika ar vienu manu paziņu un iespējams, ka tas nemaz nav spoku stāsts, bet vienkārši pārpratums. Tātad šis mans draugs brauc ar mašīnu uz Liepāju un būdams labs cilvēks paņem stopētāju, kādu nevisai patīkama izskata vecenīti ar tortes kasti. Mans draugs nav no tiem kam ļoti patiktos runāt, itsevišķi ar vecām tantēm(atšķirībā no manis, es nezin kāpēc vienmēr gūstu lielu piekrišanu pie vecmāmiņām:). Bet nu šī tantīte riebīgi smaidīdama pati uzsāk sarunu - redz braucot uz māsas bērēm, torti vedot(laba dāvana uz bērēm:), un tad sāk runāt vel visādas nevisai patīkamas lietas saistībā ar šo ļoti skumjo atgadijumu. Mans draugs teicās ka viņam esot pavisam neomulīgi palicis un viņš izdomājis tikt no vecenes vaļā, savādāk braukšana pavisam neveselīga. Nu un šis aptur mašīnu, saka ka noslāpusi, kautkas samaitājies, lai vecene izkāpj ārā un paskatās vai aizmugurē uguņi deg. Vecene arī iztraušas un mans draugs uzreiz uzspiež gāzi un atstāj veceni mežā. Pabraucis kādu gabalu ierauga ka vecenes torte stāv uz krēsla. Hmm, jau taisijās mest ārā pa logu, bet tad izdomā ka jāpaskatas kas tā par torti, varbūt laba un var pats kā nebūt izmantot lietderīgi lai neiet laba manta āpšiem par barību. Attaisa vaļā tortes kasti, bet tur... sarūsējis nazis. |
| Sunday, February 1st, 2004 | |
| 2:47 pm | Āķis lūpā Hmm, pastāstīšu vienu atgadijumu lai vakarā nenāk miegs. Taisni vai šausmu stāsts. Kā jau es agrāk esmu teicis, man reizēm patīk zivis paķert un lai cik tas dīvaini arī nebūtu reizēm arī ar tradicionālām metodēm, kaut arī visumā es neesmu pret tehnikas progresu. Nu un vienreiz es biju atstājis laukos pie durvīm spiningu ar visu vizuli, lai vēdinās. Pēkšņi ārā briesmīgs gaudojiens, izskrienam, skatamies - sunīts Repsis Tagad būs īsa atkāpe par sunīti Repsi, jo viņš ir personība. Patiesībā viņš nav sunīts, viņš ir suns. Pie tam liels un ar aromātu, pie tam nežēlīgu. Viņam ir ļoti žēlīgas acis un viņš nemāk riet. Vispār pēc pārliecības viņš ir ne tikai pohujists, bet arī pacifists un kad atbrauc čigāni, tad viņš iet viņiem laizīt seju, viņš gan ir tik liels ka čigāni viņu nesaprot. Es tikai vienreiz esmu redzējis ka Repsis ir dusmīgs, tas bija tad kad mēs ar brālēnu gribējām viņu iespert ar kāju dīķī izpeldēties un tad viņš parūca nedaudz. Bet vispār Repsis ir labs, Repsis ir draudzīgs, Repsis kāpj kaimiņu mājā pa logu diedelēt ēdienu, par to Repsim kaimiņiene izkaplēja mugurā caurumu. Repsis zog vistu olas. Tāds ir Repsis. Nu tā atgriežoties pie stāsta - Repsis ir pamanijies vizuli ar trīsžuburu āķi dabūt degunā - 1ns āķis vienā nāsī, otrs otrā, trešais uz priekšu, un uz tā Repsis izmisīgi cenšas uzkarināt mēli, tikai viņam par laimi nesanāk aizsniegt(Jūs varat ar mēli aizsniegt degunu?) Nu mēs protams mēģinam Repsi nomierināt un ieskaidrot ka āķis degunā nav nekas traks un ka mēs tūlīt viņu izņemsim, bet Repsis izskatas galīgi nemierīgs un cenšas mums nokost roku. Tad mēs izsaucām veterinārārstu, pareizāk sakot aizbraucām viņam pakaļ. Veterinārārsts ap to laiku jau bija sasniedzis diezgan labu kondīciju, bet teicās ka tas netraucēšot pildīt pilsoņa un ārsta pienākumu. Ieradies pie mums viņš uzreiz prasijā - kur tad ir sunīts, Hmm, āa šitas lielais, āa, hmm tas ir suns jā, nu labi. Tad mēs noķērām Repsi, sasējām, Sapotējām ar divām liellopa devām, bet Repsis vel nekrita, tad ielaidām vel vienu, un tad Repsis palika lēnīgs. Tieši tik daudz lai nepaspētu nokozt roku. Tagad mēs gaidijām ka sāksies operācija - skalpeļi, pincetes utt. Bet es jums varu atklāt noslēpumu - operācijas tā nenotiek - ārst paņēm un ar roku āķi izrāva - Tu re, nemaz nav daudz gaļas klāt. Tā viņš noteica un mēs viņu aizvedām mājās. Repsis pēc tam izskatijās manāmi apdolbijies un nākamā dienā man šķiet viņam sāpēja galva, bet tas viņam netraucēja gandrīz norīt vel vienu vizuli. Šajā sakarībā jāpiemin vel viens suns, kurš gan gluži nedzīvoja manos laukos un arī nebija tik pozitīvs kā Repsis - Šis sunīts bija piesiets pie trim ķēdēm un vienreiz bija ar zobiem purinājis neveiksmīgi apstājušos traktoru. Vispār šis sunīts neko īpaši nemīlēja. Vienreiz ezītis naktī nāca pie viņa dzert pienu no bļodiņas un .... hamš aprija ezīti, nedēļu likās ka Cerbers atstās šo pasauli, gulēja un pat maz rēja, bet pēc 2ām nedēļām vel viens ezīts nāca pienu dzert un Cerbers .... Hamš un atkal nedēļu guļ un vēderu laiza. |
| 12:55 pm | Par iepazīšanos uz ielas Kādreiz diezgan bieži, bet nu jau kādu laiciņu nav sanācis, gadijās iepazīties uz ielas. Tu ej pa ielu, pēkšņi - ei, pacan, privet, 50 santim njenaidotsa? Vai arī - ei, njemozhesh adolzhits lat, jej bogu, zavtra atdam. Bet nu gadijums notika ar vienu manu draugu un pasakiet vel ka asaras nesaskrien acīs. Šis mans draugs stāv tramvaja pieturā un gaida hmm nu jā, tramvaju gaida. Pienāk klāt 4i pocani un saka - ei bratan, gjengi atdaj, a? Nu un mans draugs būdams viens, juta ka tā būtu pārāk liela slava atspārdīt 4us pocanus un slava kā jūs zinat tikai traucē cilvēkam, grūti veikalā iepirkties, meitenes skrien pakaļ nu un ta viņš izdomāja atdot to latiņu kas viņam bija vecāku iedots. Latiņš atdots, naudas nav, biļetes nav, nevar saprast kā lai uz mājām tiek. Pēkšņi atnāk atpakaļ pocani - ei, a tebje dengi damoj dajehatj estj? Mans draugs - njet. Bratans - Nu togda na tebja 40 santim. Taisni vai prieka asaras satecēja. |
| 12:08 am | Atgadijums ar radiniekiem no laukiem Ir man arī radinieki kas nav īsti no Latgales, bet vienalga labi cilvēki. Šis pāris par ko es stāstīšu ir gandrīz kā tante Broņislava un onkulis Aleksandrs, tikai savādāki. Bet atgadijums gandrīz identisks, tikai es toreiz biju mazāks un stāsts ir daudz šausmīgāks. Tātad es maziņš, gadi man kādi 9i, izdomāju ka skola apnikusi, gribu lai mani uz laukiem aizsūta padzīvot. Nu jā, tieši radinieki braucot uz to pusi, aizvedīšot mani. Radinieki ir vecs apaļš onkulis ar mierīgu, varētu pat teikt miegainu sejas izteiksmi, kuru viņa sieva visu laiku sauc par Papiņu un tante ļoti tieva ar ļoti nemierīgu, varētu pat teikt histērisku sejas izteiksmi, kuru viņas vīrs visu laiku sauc par mammiņu. Un pats interesantākais tas ka viņiem mašīna ir vecs, ļoti izteiksmīgs moskvičš. Iekāpju tajā iekšā, mēģinu aiztaisīt durvis, nesanāk. Izrādas durvis nav aiztaisāmas, aizmugurē tās abas vajag sasiet ar striķi, lai nevirinas. Bet nu tas jau nav svarīgi, galvenais ka drīz būšu laukos un varēšu mierīgi padzīvoties, tas nekas ka cauri grīdai var redzēt zemi un cauri salonam ir ļoti neizteiksmīga izskata striķis. Bet es jau neesmu nekāds aristokrāts ka man vaidzētu ādas salonu un gaisa kondicionieri(pie tam atgadijums notika pirms kādiem gadiem 12) Nu tā mēs braucam un lai cik tas dīvaini arī nebūtu Papiņš vada stūri un Mammiņa vada Papiņu(gluži kā vēlāk Broņa ar Aleksandru) Tikai Mammiņa visu laiku runā arī par visādām citām lietām un Papiņš, savukārt, nerunā vispār. Mammiņa - Papiņ papiņ, piestāsim veikalā, jānopērk slota(nemaz nebrīnītos ka viņa ar to lidotu), papiņ, papiņ sarkanais. Un tā visu laiku, neviena klusa brīža. Pa ceļam uz Rundāli, kur Dievam ir labpaticies iekārtot manus laukus, ir tāda vieta kas saucas Iecava un tur iet dzelzceļš( Var gadīties ka tā bija Ķėkava, bet man šķiet ka tomēr tas ir Pie Iecavas) Nu un tieši kad mēs braucam veras ciet tas tur bomis kuru man šķiet sauc par šlagbomi. Mammiņa - Papiņ, Papiņ bomis, stāvi. Bet Papiņš izdomāja ka paspēsim, bet nepaspējām, mašīna noslāpa. Nevis vienkārši noslāpa, bet uz sliedēm noslāpa. Mammiņa sāka nervozēt un ļoti daudz ko runāt, galvenā doma bija tāda ka mums vaidzētu braukt tālāk. Papiņš, savukārt nerunāja neko, bet mēģināja iedarbināt mašīnu. Es nosākuma īsti vel nebiju aptvēris situācijas neveselīgumu un arī neko daudz nepiedalijos Papiņa mudināšanā. Pēkšņi parādijās vilciens, kādu 300 metru attālumā. Mammiņa jau sāka skaļi un spalgi runāt, vai varētu teikt bļaut - Papiņ papiņ, vilciens nāk. Šoreiz ierunājās arī Papiņš - Redzu. Un arī es sapratu ka labi nav un izdomāju ka vajag izkāpt. Hmm, bet izkāpt nebija tik viegli, durvis ir nevis aizstaisītas, bet aizsietas, pie tam ne visai labi šņorējas vaļā itsevišķi ja rokas dreb. Kad vilciens jau bija pienācis līdz metriem 100(varbūt pat 50), mašīna iedarbojās un lēnām bet ļoti mīļi aizducināja uz priekšu. Atlikušajā ceļā Mammiņa bija diezgan klusa un pat, likās, apvainojusies, es arī nebiju diezko skaļš, bet pēc kādas stundas es jau biju laukos un varēju kacināt latvijas nacionālo dzīvnieku - Gaili. ( Par gaili es kādreiz uzrakstīšu atsevišķi, jo lai arī šis putns šķiet ļoti pazīstams, patiesībā,es uzskatu ka viņš ir nenovērtēts un tāpēc es labprāt izskaidrotu gaiļa būtību, bet šovakar jau ir pietiekoši vēls lai varētu lēnām taisīties uz gulētiešanu) |
| Thursday, January 29th, 2004 | |
| 7:42 pm | Groks pret gripu Es vispār sevi uzskatu gandrīz vai par dakteri, nu vismaz pūšļotāja līmeni es jau esmu sasniedzis. Un tā kā tagad plosas gripa(un kautkur tālāk arī putnu gripa, no kuras 2/3 dabū galu) tad es došu recepti. Ļoti iedarbīgs dzēriens. Pietiek izmantot vienu līdz divas reizes kad cilvēks pēc dienas jau pamostas vesels. Var izmantot arī vairāk reizes, tad arī pamostas vesels, tikai tad sāp galva un var vilkt uz nelabumu. Tātad recepte šāda - vāram ūdeni. Paņemam lielāko krūzi no visām kas ir. Uzliekam virsū sietiņu, sietiņam apakšā(krūzē) ielejam 1/5 vai 1/4 daļu šņabja vai ruma un trīs tējkarotes medus, kā arī citrona šķēli. Sietiņā liekam melno tēju, liepziedu tēju un kumelīšu tēju proporcionāli 2/1/1, bez tam arī vienu ķiploku daiviņu tam visam virsū lejam ūdeni(verdošu) Pēc garšas var pievienot cukuru vai upeņu ievārijumu. Ļoti iedarbīgi ir paturēt blakus krūzītei rožu kroni, bet tikai tad ja cilvēks nav karojošs ateists un baidas no melniem kaķiem. Ir arī dažas seno latviešu receptes, kuras varētu būt ļoti aktuālas, jo pēdējā laikā daudzi cilvēki cenšas atgriesties pie pagānu tradīcijām un uzskata ka tur ir tā dzīves gudrība slēpta. Nu tad vienu es jums došu. Ļoti vērtīga pret slimībām kas ieilgst vairāk par 3īs dienām(diemžēļ iespējama tikai ziemā). Tātad, ja jūs moka temperatūra un negrib atstāties, un antibiotikas nepalīdz, vai arī jūs dzīvojat 13. gadsimtā, tad jūs ceļaties no gultas un ejat uz tuvējo ūdenskrātuvi, ņemat līdz cirvi un izcērtat āliņģi. Āliņģī jāsēž 3minūtes. Pēc šās procedūŗas notiek krasas izmaiņas, vai nu nomirst vai arī vesels paliek. Slims gandrīz neviens nepaliek. P.S. Ja vel kāda kaite moka, droši jautājat, medicīna ir mana stiprā puse:) |
| 3:09 pm | Divas raganas Tā kā man dažreiz sanāk šo to uzrakstīt par latviešu mitoloģiju tad es reizēm par to arī šo to palasu un dažreiz pat piedalos dažos braucienos uz laukiem aprunāties ar veciem cilvēkiem kas vel nav ragaviņās uz mežu aizvesti. Nu un vienreiz sanāca tāds brauciens uz Vidzemi, ja nemaldos. Doma bija runāt ar vecām tantēm, vai gadijumā kāda nav ko dzirdējusi par melno grāmatu. Latvijā burvjiem un raganām parasti ir melnā grāmata kura ir sarakstīti visādi buramie vārdi un lūgšanas, pārsvarā gan stipri saistīti ar baznīcu. Nu un tā mēs staigājām pa mājām un runājām ar sagrabējušām vecenītēm par to kā viņām mugura sāp un citām tikpat aizraujošām lietām. Kad apjautājāmies vai te kautkur kaimiņos nav kāda burve bijusi vai varbūt kautkas dzirdēts par melno grāmatu, tā gandrīz vienmēr izrādijās - kaimiņiene jau mums ir ragana, es jau gan nekā nezinu, kautko esmu dzirdējusi par tādu grāmatu, bet nekā nezinu. Aizbraucam pie kaimiņienes. Tur ar sēž tāda veca pozitīva tantiņa kurai gan viena acs vienā krāsa un otra otrā, bet nu kam negadās. Sakam - Varbūt kautkur te apkārtnē kāda ragana ir vai melnā grāmata. - Ai nee, dēliņ neko nezinu, neko neesmu dzirdējusi. Mēs viņai sakam - nu bet kaimiņiene saka ka jūs nedaudz protat šo to burt. - Ak tā? Hmm nu es jau nē, bet viņa pati tieši nedaudz buroties, varot lietu izsaukt kad sausums, utt. Mēs atkal sakam - Nu bet jums itkā esot melnā grāmata, viņa teikusi. Večiņa uzreiz - Ak tā? Hmm ā, tā grāmatiņa, bija kādreiz, pazuda kautkur, bet tur jau nekā nebija, tā man no vecās mātes, tā gan esot bijusi burve, bet nu es jau nu neko. Tā mēs viņu tincinam tincinam līdz viņa atzīstas ka pati bišķīt jau ar šo to protot. Kad māja degusi, tad uguns vārdus noskaitijusi un liesmas apdzisušas tad dzemdībās palīdzējusi, pret zobu sāpēm, utt. Bet nu kaimiņiene, tā esot tā ļaunā, vienmēr lopus noburot. Nu un tad vienreiz mūsu "labā" večiņa sadusmojusies un nozagusi "sliktajai" lakatu un vēdera aizcietējumu piebūrusi. Nu un viņa nevarot vairs nokārtot savas lielās vaidzības, kamēr nedabūjot kādu lietu no "labās" tantiņas. Nu un tā "sliktā" sākusi katru dienu nākt un prasīt visādas lietas, tad viņai slauceni vaigot, sava pazudusi, tad lai naudu aizdodot, tad lakatu vaigot smuku, bet "labā" nedod. Beigās "sliktā" esot kautkā izmānijusi ķemmi, un pa taisno uz krūmiem aizskrējusi. Tā ka apjautājaties savām vecmāmiņām vai viņas nav raganas, un ja saka ka nav, tad - kaimiņiene gan teica ka esot:) |
| Wednesday, January 28th, 2004 | |
| 10:38 pm | Starastj nje radastj Zvaniju šodien uz laukiem. Apjautājos kā tur cilvēki dzīvo. Sniegs, ir ko ēst, cūka esot nokauta. Ko vectēvs, vecmamma dara? Vectēvs kaķi vizinot ar ragaviņām. Vispār jau man labi vecvecāki, visi četri, tādi dzīvespriecīgi ne tā kā pārējie. Nemaz negribas uz mežu vest. Kad paskatos uz citiem pencionāriem, tad uzreiz liekas ka viņi Dievam parādā, smaids uz leju - ^, skaļi vaid, runā par slimībām un par to kurš aizgājis uz mūža mājām un kā bērītēs mironītis izskatijies. Manējie gan tādi pozitīvi, tik par jaunību runājas un klačojas, taisni vai prieks parunāties. Kad es vienreiz biju aizbraucis uz Grieķiju paskatīties kā cilvēki dzīvo, ļoti sapriecājos, sūds par cilvēkiem, bet pencionāri( vectētiņi gan tikai) visi krogā sēž pa dienu. Ieeju, skatos, a tur tikai onkulīši, bet viss pilns, tā kā 5dienā Pulkvedī. Visi spēlē kārtis, iedzer, runājas par dzīvi un par to ka turkus vajag nošaut a vecmāmiņas mājās šmorē gaļu. A pie mums? A pie mums sēž visi pie podjezda un vaid, un nekādas dzimuma izšķirības, taisni vai ved uz mežu. Labi ka manējie pozitīvi, vectēvs kaķiti vizina, vecmamma pankūkas cep, taisni vai jābrauc ciemos. |
| 12:53 pm | lirika Goju po mezhu rubulju shaudeiti Goju po mezhu rubulju shaudeiti Nacik tolji napagoju radzu kuplu ljiipu Nacik tolji napagoju radzu kuplu ljiipu Tonjii kuplo ljiipenjoi Tonjii kuplo ljiipenjoi Tonjii kuplo ljiipenjoi zalta shiupeljeite Tonjii kuplo ljiipenjoi zalta shiupeljeite Tonjii zalta shiupeljei Tonjii zalta shiupeljei Tonjii zalta shiupeljei gulj jouna meitiina Tonjii zalta shiupeljei gulj jouna meitina Uci ljulji jouna meita Uci ljulji jouna meita Uci ljulji jouna meita kaidam sheljmam tiksi Uci ljulji jouna meita kaidam sheljmam tiksi Voi tu tiksi saucham kraucham Voi tu tiksi saucham kraucham Voi tu tiksi saucham kraucham voi tim skripacham Voi tu tiksi saucham kraucham voi tim skripacham Ni es tikshu saucham kraucham Ni es tikshu saucham kraucham Ni es tikshu saucham kraucham ni tam skripacham Ni es tikshu saucham kraucham ni tam skripacham Es jau tikshu kam gribeeshu Es jau tikshu kam gribeeshu Es jau tikshu kam gribeeshu, kos muni shiupoja Es jau tikshu kam gribeeshu, kos muni shiupoja P.S. Sheljma - njeharoshij chelovek |
| 12:52 pm | Pie dabas krūts Daudziem vīriešu kārtas pārstāvjiem patīk reizēm aizbraukt pie dabas pamakšķerēt. Tā ir patīkama sajūta kad nedzirdi kašķīgu spalgu sievietes balsi, kad ir miers, kad ir klusums un kad tu gādā barību itkā. Tas tāds pirmatnējs instinkts gādāt barību ar medībām vai vākšanu vai vienalga. Jo reāla labuma no tās voblas jau nav. Bet nu nejau tas ir galvenais. Es pats arī ļoti mīlu pasēdēt ar makšķeri vai pamētāt spiningu un daudzi mani draugi arī. Šis gadijums arī notika ar vienu manu draugu kurš ļoti mīl atpūtu pie dabas un makšķerēšanu. Viņš pēts dabas ir zinātnieks kuram patīk vienmēr visādi izgudrojumi un jaunas metodes. Nu tad viņš mājās sēžot bija izgudrojis aparātu kas ar elektrību sit nost zivis. Kad vienu dienu izgudrojums bija gatavs, tad mans draugs laimīgs pateica savai draudzenei ka mājās būs vēlu bet ar daudz zivīm un devās viens pats klusiņām uz vienu upi latgalē kur zivju esot diezgan daudz, vajag tikai sist. Aizbraucis uz šo jauko upi, kur cilvēku maz un var nodoties patīkamām domām, mans draugs uzvelk gumijas zābakus, tos līdz kaklam(makšķernieku), lai elektrība pašu nesit un lai pauti nemērcētos, ieliek savu aparātu mugursomā, pie jostas maiss zivīm rokā gumijas cimds, un vads pa kuru laiž to strāvu ar ko zivis sist. Viss protams veicas ļoti labi, zivis nāk augšā griezdamās, drīz jau maiss gandrīz vai pilns. Esot pat līdaku 5kilogramīgu nositis. Bet tad gadās nelaime, vai nu uz žākļa, citu makšķernieku ar mazāk zinātnisku pieeju, vai nu uz kādu stikla gabalu, vai arī uz vienkārši asu akmeni mans draugs ieplēš zābaku. Zābaks ātri pilns ar ūdeni un manu draugu sāk neveselīgi sist elektrība. Jūt ka krampji sāk raut kājas un arī citā vietā kas simbolizē virieša spēku nepatīkamas sajūtas. Labi ka tajā brīdī nav tālu no krasta, bet tomēr kājās nostāvēt vairs nevar, uz priekšu var tikt tikai rāpus un arī grūti. Ūdens smeļas mutē krampji rauj kopā kājas, pašsajūta ļoti nepatīkama. Kautkā ar pārcilvēciskām pūlēm mans draugs tiek līdz krastam kur kautkāds koka sakārnis izlīdis no krasta pie kurā varētu pieķerties. Un tad pienāca šajā stāstā pats dramatiskākais moments, kurš iespējams gan ir izdomāts jo es nezinu vai tas reāli ir iespējams. Mans draugs sniedzas pēc sakārņa kad viņam no pieres izlec dzirkstele uz to. Bet nu tomēr viss laimīgi beidzās un vakarā bija zivju zupa un cepta līdaka. Tiesa aparāts tagad mētājas viņam garāžā un vairs nav ticis darbināts. Bet ja kādam vajag tad gan jau var sarunāt un nopārdot par lētu naudu tā pat kā nedaudz bojātu kandžas aparātu kas manam draugam nopostija virtuvi. |
| Tuesday, January 27th, 2004 | |
| 10:34 pm | Par teātri Es jau jūtu ka pēc šā rakstiņa mani vecas tantes piesitīs krustā bet es tomēr nevaru nociesties. Ir pieņemts uzskatīt teātra apmeklējumu par kultūras pasākumu to uzskatot par diezgan intelektuālu nodarbi. Tomēr jāsaka ka modernais teātris Eiropā attīstijās Anglijā un Francijā apmēram 16-17.gs. Un vismaz sākotnēji teātris bija netiklības perēklis. Teātrī darbojās mazgadīgi zagļi, laupītāji un protams maukas. Uz teātri nāca visu slāņu cilvēki skatīties viegli uztveramu izrādi kur parasti ir diezgan daudz "pikantu" vietu, itsevišķi spāņu komēdijās. Interesanti ir tas, ka teātrus anglijā vienu brīdi pat gribēja aizliegt un iespējams pat aizliedza( es īsti vairs neatceros un man tiešām slinkums precizēt jo ir jau vakars:) tieši sakarā ar tajos plauksošo noziedzību un izlaidīgo dzīves veidu. Un tagad kad aiziet uz teātri tad pats princips ir nedaudz mainijusies, bet doma palikusi tā pati - sanāk vecas tantes, savās labākajās kleitās, pārvelk kurpes un tad skatās un gaida kad būs kāda "pikanta" vieta un tad - ui hihi cik nešpetni, cik briesmīgi, bet smaida:) Tiesa zagļu man šķiet ir gājis mazumā toties netiklīgs dzīves veidz gan reizēm tiek piekopts kad vēlies kādu jauku būtni dabūt gultā lai parādītu cik tu izglītots tad reizēm var aizvest uz teātri:) Tikai neuzbrūkat man par šitām mazām pārdomām, es to uzrakstiju tikai tā vakarā pie tējas, šeit var būt daudz neprecizitātes un tāpēc jūs droši varat teikt ja es kautkur esmu kļūdijies jo teātra vēsturē es īpaši speciāli neiedziļinājos tikai nejauši lasot par citām lietām man ienāca ši doma prātā. Pie tam es arī pārāk bieži uz teātri neeju, tā ka man grūti arī spriest par kriminogēno stāvokli latvijas teātros. Es vienkārši gribēju pateikt ka nevaig teātra izrādēs meklēt dziļo domu. |
| 1:41 pm | Latvijas lauki Jūs noteikti zinat ka lai izaugtu par prātīgu cilvēku tad jau jaunībā ir jāsāk strādāt un ar prātīgām lietām nodarboties. Tad nu es jums pastāstīšu par to kā mācas būt pieauguši jaunieši no rajona kur iedzīvotāji galvenokārt pārtiek no naftas biznesa, precīzāk zog dīzeļdegvielu no vada kas iet uz ventspili no Krievijas. Tas protams ir cits stāsts ne mazāk aizraujošs, bet šodien man tieši gribas runāt par jauniešiem. Laukos protams cilvēks nevar strādāt tik vērtīgu darbu savai nākamai karjerai kā benzīntanka operators vai picu izvadātājs, tāpēc jānodarbojas vien pašam ar biznesu. Daži man pazīstami jauniešī nolēma nodarboties ar krāsaino metālu biznesu. Iesākumā viņi aizņēmās naudu un nopirka kalnā kāpēju zābakus un nospēra vectēvam cirvi. Tad kādā jaukā naktī viņi devās uz mežu kur iet elektrības vai telefona līnija, patiesībā tas nav diez ko svarīgi, galvenais ir neiet uz augstsprieguma līnijām. Nu un tad viens uzkāpj vienā stabā, otrs paiet gabaliņu uz priekšu un uzkāpj nākamā. Tad abi divi bļauj - 3 4 cērtam. Un vadu atliek tikai uzrullēt un aizvest nodot. Bet tas ir tikai viens no paņēmieniem. Otrs paņēmiens kā gūt peļņu un iemaņas dzīvei ir darbs ar cilvēkiem. Izdevīgā brīdī kad ciematā notiek gadatirgus apvienots ar zaļumballi, šie jaunieši kuri visu naudu nav nodzēruši daļu iegulda izīrējot smago mašīnu un tad ar to apbraukā tuvējās mājas un aplasa alūmīnija kannas un spaiņus. Ja nemaldos tad alumīnija kannu var nodot par 10ls. Tā ka nevajag teikt ka laukos jaunieši nodzeras. Laukos jaunieši ir pat ļoti strādīgi. Bieži arī es esmu dzirdējis ka pilsētas snobi uzskata ka laukos nav talantīgu gudru cilvēku, tāpēc arī es pastāstīšu par vienu policijas kaa to sauca, laikam inspektors kurš noziegumu atrisināšanā var sacensties ar pašu Šerloku Holmsu. Tātad gadijums ir tāds - Man personīgi ir krusttēvs un es pieņemu ka vel dažiem ir. Nu un tad vienreiz mans krusttēvs dodas uz veikalu vai vel kautkur kas būtībā nav svarīgi un satiek šo policistu, kas bez šaubām ir viņam pazīstams. Policists, būdams labs cilvēks, piedāvājas aizvest manu krusttēvu uz mājām, tikai pa priekšu jāatrisinot viena lieta ko arī mans krusttēvs varēšot paskatīties. Vienam saimniekam esot nozagta govs. Vainīgais nav zināms, pēdu nav. Nu kā jūs domājat kurš ir vainīgais? Protams ka vainīgais ir vietējais Nikolajs, jo viņš vienmēr ir vainīgais. Policists aizbrauc pie Nikolaja un sāk viņu dauzīt mana krusttēva acu priekšā. Mans krusttēvs nedaudz pārsteigts saka - bet tu taču nezini ka viņš ir vainīgs. Policists uz to atbild - nezinu, bet kurš tad vēl? Un Nikolajs atzinās un govi atrada un vispār noziegums tika perfekti atrisināts. Un pasakat vel ka laukos nav talantīgu cilvēku. |
| 1:04 pm | Mācīties ir kaitīgi Es personīgi kādu laiciņu vairs neeju skolā, bet arī kad gāju centos izvairīties no mācīšanās. Daudzi teica ka es esot slinks, bet patiesībā tam visam bija dziļa jēga. Redzat skolā, vai vienalga kur jūs mācaties jums māca zināšanas. Tas viss būtu ļoti jauki, bet mūsdienās ir enciklopēdijas un arī internets līdz ar to nav nekādas nozīmes uzkrāt zināšanas, tāpat viņas izdosies nodot nākamajām paaudzēm. Skolā mums māca arī ko ir viens otrs svarīgs cilvēks izdomājis un nedaudz bet to pasniedz kā vienīgo patiesību. Piemēram māca freidu un visi domā ka tā arī tas ir kā viņš saka. Bet padomājat paši - Freids dzīvoja dafiga sen, tas ko viņš saprata par cilvēka psiholoģiju ir pilnīgi novecojušas lietas to patiesībā vispār nav vērts mācīties. Tas ko mēs mācamies jau sen ir novecojis jo idejas attīstas pārāk ātri lai tās iemācītos. Varētu mācīties domāt. Bet arī tas ir grūti. Jo ja cilvēks ir piedzimis gudrs, tad viņš pats to iemācas, ja viņam ir laimējies piedzimt dumjam, tad viņu tu nekad arī neiemācīsi būt gudram. Visu kas ir vajadzīgs vēlāk lai varētu dzīvot darba pēc tu iemācīsies tieši strādājot. Izglītībai ir tikai viena nozīme - tas ir papīrs. Un ja tu negribi nodzīvot visu mūžu tikai darba dēļ tad nahrena tev papīru? Es skolā gāju jo tur bija interesanti:) Es neatceros ka būtu tur kautko iemācijies. Pie tam, mācīšanās ne tikai nedod nekādu labumu, tā vel samaitā cilvēkus. Tie kuri labi mācas arī kārtīgi iemācas visu "kā ir" un uztver to kā patiesību, bet paši domāt līdz ar to neiemācas jo viss taču jau ir iemācīts. Lielākā daļa no cilvēkiem kuri dzīvē kautko sasniedz( nu es domāju sasniegt tādā ziņā kā to māca skolā - palikt slavenam, kļūt par lielu cilvēku utt) nemaz nav mācijušies skolā. Ādolfu Hitleru piemēram nepieņēma Mākslas akadēmijā, izglītības viņam nebija, Staļinam izglītība nebija pavisam, Hruščovam, ja nemaldos bija 3iis klases, Šleseram izglītības īstenībā gandrīz nav vispār un patiesībā šo sarakstu var turpināt ļoti tālu. Ar izglītību var kļūt tikai par sekretāru;) |