Āķis lūpā
Hmm, pastāstīšu vienu atgadijumu lai vakarā nenāk miegs. Taisni vai šausmu stāsts. Kā jau es agrāk esmu teicis, man reizēm patīk zivis paķert un lai cik tas dīvaini arī nebūtu reizēm arī ar tradicionālām metodēm, kaut arī visumā es neesmu pret tehnikas progresu. Nu un vienreiz es biju atstājis laukos pie durvīm spiningu ar visu vizuli, lai vēdinās. Pēkšņi ārā briesmīgs gaudojiens, izskrienam, skatamies - sunīts Repsis
Tagad būs īsa atkāpe par sunīti Repsi, jo viņš ir personība. Patiesībā viņš nav sunīts, viņš ir suns. Pie tam liels un ar aromātu, pie tam nežēlīgu. Viņam ir ļoti žēlīgas acis un viņš nemāk riet. Vispār pēc pārliecības viņš ir ne tikai pohujists, bet arī pacifists un kad atbrauc čigāni, tad viņš iet viņiem laizīt seju, viņš gan ir tik liels ka čigāni viņu nesaprot. Es tikai vienreiz esmu redzējis ka Repsis ir dusmīgs, tas bija tad kad mēs ar brālēnu gribējām viņu iespert ar kāju dīķī izpeldēties un tad viņš parūca nedaudz. Bet vispār Repsis ir labs, Repsis ir draudzīgs, Repsis kāpj kaimiņu mājā pa logu diedelēt ēdienu, par to Repsim kaimiņiene izkaplēja mugurā caurumu. Repsis zog vistu olas. Tāds ir Repsis.
Nu tā atgriežoties pie stāsta - Repsis ir pamanijies vizuli ar trīsžuburu āķi dabūt degunā - 1ns āķis vienā nāsī, otrs otrā, trešais uz priekšu, un uz tā Repsis izmisīgi cenšas uzkarināt mēli, tikai viņam par laimi nesanāk aizsniegt(Jūs varat ar mēli aizsniegt degunu?)
Nu mēs protams mēģinam Repsi nomierināt un ieskaidrot ka āķis degunā nav nekas traks un ka mēs tūlīt viņu izņemsim, bet Repsis izskatas galīgi nemierīgs un cenšas mums nokost roku. Tad mēs izsaucām veterinārārstu, pareizāk sakot aizbraucām viņam pakaļ. Veterinārārsts ap to laiku jau bija sasniedzis diezgan labu kondīciju, bet teicās ka tas netraucēšot pildīt pilsoņa un ārsta pienākumu. Ieradies pie mums viņš uzreiz prasijā - kur tad ir sunīts, Hmm, āa šitas lielais, āa, hmm tas ir suns jā, nu labi.
Tad mēs noķērām Repsi, sasējām, Sapotējām ar divām liellopa devām, bet Repsis vel nekrita, tad ielaidām vel vienu, un tad Repsis palika lēnīgs. Tieši tik daudz lai nepaspētu nokozt roku. Tagad mēs gaidijām ka sāksies operācija - skalpeļi, pincetes utt. Bet es jums varu atklāt noslēpumu - operācijas tā nenotiek - ārst paņēm un ar roku āķi izrāva - Tu re, nemaz nav daudz gaļas klāt. Tā viņš noteica un mēs viņu aizvedām mājās. Repsis pēc tam izskatijās manāmi apdolbijies un nākamā dienā man šķiet viņam sāpēja galva, bet tas viņam netraucēja gandrīz norīt vel vienu vizuli.




Šajā sakarībā jāpiemin vel viens suns, kurš gan gluži nedzīvoja manos laukos un arī nebija tik pozitīvs kā Repsis - Šis sunīts bija piesiets pie trim ķēdēm un vienreiz bija ar zobiem purinājis neveiksmīgi apstājušos traktoru. Vispār šis sunīts neko īpaši nemīlēja. Vienreiz ezītis naktī nāca pie viņa dzert pienu no bļodiņas un .... hamš aprija ezīti, nedēļu likās ka Cerbers atstās šo pasauli, gulēja un pat maz rēja, bet pēc 2ām nedēļām vel viens ezīts nāca pienu dzert un Cerbers .... Hamš un atkal nedēļu guļ un vēderu laiza.