Pie dabas krūts
Daudziem vīriešu kārtas pārstāvjiem patīk reizēm aizbraukt pie dabas pamakšķerēt. Tā ir patīkama sajūta kad nedzirdi kašķīgu spalgu sievietes balsi, kad ir miers, kad ir klusums un kad tu gādā barību itkā. Tas tāds pirmatnējs instinkts gādāt barību ar medībām vai vākšanu vai vienalga. Jo reāla labuma no tās voblas jau nav. Bet nu nejau tas ir galvenais. Es pats arī ļoti mīlu pasēdēt ar makšķeri vai pamētāt spiningu un daudzi mani draugi arī. Šis gadijums arī notika ar vienu manu draugu kurš ļoti mīl atpūtu pie dabas un makšķerēšanu. Viņš pēts dabas ir zinātnieks kuram patīk vienmēr visādi izgudrojumi un jaunas metodes. Nu tad viņš mājās sēžot bija izgudrojis aparātu kas ar elektrību sit nost zivis. Kad vienu dienu izgudrojums bija gatavs, tad mans draugs laimīgs pateica savai draudzenei ka mājās būs vēlu bet ar daudz zivīm un devās viens pats klusiņām uz vienu upi latgalē kur zivju esot diezgan daudz, vajag tikai sist. Aizbraucis uz šo jauko upi, kur cilvēku maz un var nodoties patīkamām domām, mans draugs uzvelk gumijas zābakus, tos līdz kaklam(makšķernieku), lai elektrība pašu nesit un lai pauti nemērcētos, ieliek savu aparātu mugursomā, pie jostas maiss zivīm rokā gumijas cimds, un vads pa kuru laiž to strāvu ar ko zivis sist. Viss protams veicas ļoti labi, zivis nāk augšā griezdamās, drīz jau maiss gandrīz vai pilns. Esot pat līdaku 5kilogramīgu nositis. Bet tad gadās nelaime, vai nu uz žākļa, citu makšķernieku ar mazāk zinātnisku pieeju, vai nu uz kādu stikla gabalu, vai arī uz vienkārši asu akmeni mans draugs ieplēš zābaku. Zābaks ātri pilns ar ūdeni un manu draugu sāk neveselīgi sist elektrība. Jūt ka krampji sāk raut kājas un arī citā vietā kas simbolizē virieša spēku nepatīkamas sajūtas. Labi ka tajā brīdī nav tālu no krasta, bet tomēr kājās nostāvēt vairs nevar, uz priekšu var tikt tikai rāpus un arī grūti. Ūdens smeļas mutē krampji rauj kopā kājas, pašsajūta ļoti nepatīkama. Kautkā ar pārcilvēciskām pūlēm mans draugs tiek līdz krastam kur kautkāds koka sakārnis izlīdis no krasta pie kurā varētu pieķerties. Un tad pienāca šajā stāstā pats dramatiskākais moments, kurš iespējams gan ir izdomāts jo es nezinu vai tas reāli ir iespējams. Mans draugs sniedzas pēc sakārņa kad viņam no pieres izlec dzirkstele uz to. Bet nu tomēr viss laimīgi beidzās un vakarā bija zivju zupa un cepta līdaka. Tiesa aparāts tagad mētājas viņam garāžā un vairs nav ticis darbināts. Bet ja kādam vajag tad gan jau var sarunāt un nopārdot par lētu naudu tā pat kā nedaudz bojātu kandžas aparātu kas manam draugam nopostija virtuvi.