Par melanholisku dvēseli
Šķiet ka šeit pārsvarā ir tāda publika ar melanholisku dvēseli, kura vismaz vienreiz nedēļā cenšas padomāt par pašnāvību un savu bezvērtīgo dzīvi. Jūs domājat ka šādi cilvēki pārsvarā ir kalsni zēni ar melniem matiem un nagiem vai arī bālas meitenes ar daudz caurumiem un dzelzīšiem, bet gadās arī savādāk. Man kādreiz bija viens pazīstams panks, un tik melanholisku dvēseli man nekad vairs nav nacies sastapt. Viņam bija tik daudz ciešanu un pārdzīvojumu dzīvē, ka neviens tīnis pašnāvnieks viņam nespētu līdzināties. Šis panks no ārpuses varbūt izskatijās ļoti briesmīgs un katrā ziņā spēcīgs un raupjš. Kādreiz kad viņam bija īpaša nevēlēšanās doties uz darbu zāģēt kokus viņs uz ielas uzplijās vienam jaukam cilvēkam uzvalciņā ar koferīti un draudēja - iesit pa aci lai man būtu zilums, lai nevaidzētu iet uz darbu. Kad jaukais cilvēks atteicās tad mans paziņa teica - vai arī es tev pašam pa aci. Nu un kautkā beigas viņš to zilumu dabūja, bet nejau par to ir stāsts, arī ne par to kā viņu izslēdza no skolas un viņs gribēja nožņaugt skolotāju ar diegu. Bet stāsts ir par Panka kāmīti. Jā, šim pankam mājās bija ļoti mīļš kāmītis. Kādreiz viņam bija arī kaķis, bet to viņs noskuva, atstāja tikai grebeni un kaķis pēc kāda laika palika zils un nosprāga(nevaig kaķus ziemā skūt, skujat vasarā) Bet kāmītis viņam bija ļoti ļoti mīļš. Kādreiz viņš iesēja kāmīti gumijā un spēlējās kā ar yo-yo. Bet nejauši atdauzija mazo radībiņu pret sienu un neko vairs nevarēja glābt. Tad mans paziņa panks aiz nelaimes sāka stipri lietot alkoholu un nolēma pakārties. Iedzina sienā naglu, piesēja kautko līdzīgu striķim, drīzāk gan tas bija diegs, aptina ap kaklu un rāvās prom, cenzdamies aizrauties prom no šās netaisnīgās pasaules, bet nagla iztrūka no sienas un tā vēl tagad šis mans paziņa kuru pat Dievs nav pieņēmis klīst skumīgs pa pasauli. Nesen es viņu satiku pie ārsta, galvaskausu bija nedaudz kautkur ieplēsis. Eh labs cilvēks. Ar sāpi.