Namtar ([info]namtar) rakstīja,
@ 2004-02-01 00:08:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Atgadijums ar radiniekiem no laukiem
Ir man arī radinieki kas nav īsti no Latgales, bet vienalga labi cilvēki. Šis pāris par ko es stāstīšu ir gandrīz kā tante Broņislava un onkulis Aleksandrs, tikai savādāki. Bet atgadijums gandrīz identisks, tikai es toreiz biju mazāks un stāsts ir daudz šausmīgāks. Tātad es maziņš, gadi man kādi 9i, izdomāju ka skola apnikusi, gribu lai mani uz laukiem aizsūta padzīvot. Nu jā, tieši radinieki braucot uz to pusi, aizvedīšot mani. Radinieki ir vecs apaļš onkulis ar mierīgu, varētu pat teikt miegainu sejas izteiksmi, kuru viņa sieva visu laiku sauc par Papiņu un tante ļoti tieva ar ļoti nemierīgu, varētu pat teikt histērisku sejas izteiksmi, kuru viņas vīrs visu laiku sauc par mammiņu. Un pats interesantākais tas ka viņiem mašīna ir vecs, ļoti izteiksmīgs moskvičš. Iekāpju tajā iekšā, mēģinu aiztaisīt durvis, nesanāk. Izrādas durvis nav aiztaisāmas, aizmugurē tās abas vajag sasiet ar striķi, lai nevirinas. Bet nu tas jau nav svarīgi, galvenais ka drīz būšu laukos un varēšu mierīgi padzīvoties, tas nekas ka cauri grīdai var redzēt zemi un cauri salonam ir ļoti neizteiksmīga izskata striķis. Bet es jau neesmu nekāds aristokrāts ka man vaidzētu ādas salonu un gaisa kondicionieri(pie tam atgadijums notika pirms kādiem gadiem 12) Nu tā mēs braucam un lai cik tas dīvaini arī nebūtu Papiņš vada stūri un Mammiņa vada Papiņu(gluži kā vēlāk Broņa ar Aleksandru) Tikai Mammiņa visu laiku runā arī par visādām citām lietām un Papiņš, savukārt, nerunā vispār. Mammiņa - Papiņ papiņ, piestāsim veikalā, jānopērk slota(nemaz nebrīnītos ka viņa ar to lidotu), papiņ, papiņ sarkanais. Un tā visu laiku, neviena klusa brīža. Pa ceļam uz Rundāli, kur Dievam ir labpaticies iekārtot manus laukus, ir tāda vieta kas saucas Iecava un tur iet dzelzceļš( Var gadīties ka tā bija Ķėkava, bet man šķiet ka tomēr tas ir Pie Iecavas) Nu un tieši kad mēs braucam veras ciet tas tur bomis kuru man šķiet sauc par šlagbomi. Mammiņa - Papiņ, Papiņ bomis, stāvi. Bet Papiņš izdomāja ka paspēsim, bet nepaspējām, mašīna noslāpa. Nevis vienkārši noslāpa, bet uz sliedēm noslāpa. Mammiņa sāka nervozēt un ļoti daudz ko runāt, galvenā doma bija tāda ka mums vaidzētu braukt tālāk. Papiņš, savukārt nerunāja neko, bet mēģināja iedarbināt mašīnu. Es nosākuma īsti vel nebiju aptvēris situācijas neveselīgumu un arī neko daudz nepiedalijos Papiņa mudināšanā. Pēkšņi parādijās vilciens, kādu 300 metru attālumā. Mammiņa jau sāka skaļi un spalgi runāt, vai varētu teikt bļaut - Papiņ papiņ, vilciens nāk. Šoreiz ierunājās arī Papiņš - Redzu. Un arī es sapratu ka labi nav un izdomāju ka vajag izkāpt. Hmm, bet izkāpt nebija tik viegli, durvis ir nevis aizstaisītas, bet aizsietas, pie tam ne visai labi šņorējas vaļā itsevišķi ja rokas dreb. Kad vilciens jau bija pienācis līdz metriem 100(varbūt pat 50), mašīna iedarbojās un lēnām bet ļoti mīļi aizducināja uz priekšu. Atlikušajā ceļā Mammiņa bija diezgan klusa un pat, likās, apvainojusies, es arī nebiju diezko skaļš, bet pēc kādas stundas es jau biju laukos un varēju kacināt latvijas nacionālo dzīvnieku - Gaili. ( Par gaili es kādreiz uzrakstīšu atsevišķi, jo lai arī šis putns šķiet ļoti pazīstams, patiesībā,es uzskatu ka viņš ir nenovērtēts un tāpēc es labprāt izskaidrotu gaiļa būtību, bet šovakar jau ir pietiekoši vēls lai varētu lēnām taisīties uz gulētiešanu)


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?