skuķrunas
au lika aizdomāties.
tasir, ik pa laikam aizdomājos,kad te modes ziņās meitenes liek linkus ar visādām kleitām un tā.
es neko nevaru padarīt ar savu megaskopumu - nu neceļas man kāja iet smalkos buķikos un maksāt pārsimts jūro par vienu apģērba gabalu. līksmi apmierinu savu jovairākjolabāk kāri humpalu kašmira džempīšos, vilnas žaķetēs un zīda svārkos. jo dzīvoju iedomās,ka veikalos normalis dabīgo materiālu drēbes maksā afigeķ. (jo es nekad neesmu pat mēģinājusi noskaidrot).
bet tā problēma,ko es sev nupat izdestilēju ir tāda,ka man nav ne jausmas,ko vispār velk mugurā stailiš pīpl, man pat nav ne jausmas par visiem tiem jūsu brendiem
jo, ēmm, darbā tā īsti neviena nemāk ģērbties, korī gandrīz nemaz arī un nekur citur es neeju. dzīvoju savā kokōnā un spļauju griestos svilpodama nē, bet kritizēju visus,kas man gadās pa ceļam.
nezinu,kādi strukturētie ūdeņi man būtu jāsadzerās,lai es beigtu kritizēt citus. kā savu ļoti sliktāko īpašību to esmu apzinājusi jau sen, bet viņa strādā tādā autopilotā,ka nevaru nokontrolēt, nepaspēju nobrēkites FU!, kad jau cilvēks ir noskenēts unn izdrukāts rezumē. nepalīdz runāt ar sevi,ka visiem gadās sliktās dienas, vai,ka mana olekte līka.
respektīvi jautājumi bija divi - kā jūs pārvarat skopumu un kā jūs pārvarat savu olekti?
tasir, ik pa laikam aizdomājos,kad te modes ziņās meitenes liek linkus ar visādām kleitām un tā.
es neko nevaru padarīt ar savu megaskopumu - nu neceļas man kāja iet smalkos buķikos un maksāt pārsimts jūro par vienu apģērba gabalu. līksmi apmierinu savu jovairākjolabāk kāri humpalu kašmira džempīšos, vilnas žaķetēs un zīda svārkos. jo dzīvoju iedomās,ka veikalos normalis dabīgo materiālu drēbes maksā afigeķ. (jo es nekad neesmu pat mēģinājusi noskaidrot).
bet tā problēma,ko es sev nupat izdestilēju ir tāda,ka man nav ne jausmas,ko vispār velk mugurā stailiš pīpl, man pat nav ne jausmas par visiem tiem jūsu brendiem
jo, ēmm, darbā tā īsti neviena nemāk ģērbties, korī gandrīz nemaz arī un nekur citur es neeju. dzīvoju savā kokōnā un spļauju griestos svilpodama nē, bet kritizēju visus,kas man gadās pa ceļam.
nezinu,kādi strukturētie ūdeņi man būtu jāsadzerās,lai es beigtu kritizēt citus. kā savu ļoti sliktāko īpašību to esmu apzinājusi jau sen, bet viņa strādā tādā autopilotā,ka nevaru nokontrolēt, nepaspēju nobrēkites FU!, kad jau cilvēks ir noskenēts unn izdrukāts rezumē. nepalīdz runāt ar sevi,ka visiem gadās sliktās dienas, vai,ka mana olekte līka.
respektīvi jautājumi bija divi - kā jūs pārvarat skopumu un kā jūs pārvarat savu olekti?
olektes man nav, jau sen esmu samierinājusies, ka esmu no nestilīgajām, jo man patīk nierīšu raksts, hipiju apģērbs, galvenais lai ērti un dabīgs materiāls un novelkot drēbes nebliež pa pirkstiem. modes žurnāli un sadaļas ziņu portālos īpaši neinteresē. un ja paskatos, tad parasti nošausminos un nospriežu, ka mode nav priekš manis
nu, bet tas kas citiem mugurā mani nesatrauc. nezinu kādēļ
uztraucos par to tāpēc, ka bojāju karmu :D
par olekti nesapratu, tāpēc neko neteikšu.
olekti - nekā. es kritizēju, tas ir mans darbs, mans aicinājums un bez tā es nebūtu es :D šādi laikam neko pārvarēt nevar...
Olekti mēroju aizvien retāk un klusāk, jo saprotu, ka mani jau nekādi netraucē tie Citi, kuri dzīvo citādāk. Varu domubiedru kompānijā pazoboties, bet kopumā ļoti atbalstu ideju, ka nav mana darīšana, kā citi ģērbjas vai uzvedas, un tādu pašu attieksmi sagaidu no līdzcilvēkiem.
citu kritizēšana pēdējā laikā vairāk ir tādā kā neizpratnes formā. nu, kāpēc cilvēki sev to nodara? ir cilvēki, kas izvēlas drēbes pēc komforta, ir tādi, kas vērtē stilīgumu, ir tādi, kas vērtē funkcionalitāti. un tad ir tādi, kas sev izdara lāča pakalpojumu, un tie tad ir tie, par kuriem izsakos, jo, nu, esmu cilvēks, esmu sieviete un turklāt arī blonda. it's my thing!
a ja ir vēlme kaut ko mainīt un nav ne jausmas, ko, tad nolīgt imidža dizaineri uz kādām pāris stundiņām būtu tas, ar ko es sāktu.
Par oekti - oj kā dzīve ir bliezusi. Vai arī vnk iebakstījusi. Tu tā viss tāds krts padomā par otru cilvēku "ko un kā viņš/a tā - gan par rīcību, gan kaut ko citu" un tad dzīve iebāž mani tieši tādā pat situācijā un es atčuhnos, ka ar esmu tā cilvēka vietā... Tāpēc pēd. laikā sāku diezgan veiksmīgi deveopēt tēoriju "as long as mani tas tieši neskar - ne mana cūka, ne mana druva". :)