Kaut man pietiktu spēka šito kārtējo saslimšanu uztvert kā dzinuli mainīties.
Melnais teica, ka man vajag runāt ar sevi un izrunāt visu to, kas man traucē būt tādai, kāda vēlos būt.
Gribu arī mainīt ēšanas paradumu, bet to gan nedaudz baidos, jo baroju Didzīti. It kā jau nevajadzētu baidīties ēst veselīgāk, jo taču nāks tikai par labu bērnam, vai ne. Bet mans priekšstats par veselīgu ēšanu sakrīt ar svaigēdāju vai vismaz daļēju svaigēdāju uzskatiem, un viņus taču tik daudzi mediķi sauc par idiotiem. Atceros, kad biju pusveģetāriete, pat vairāki ārsti man teica, ka var jau to gaļu neēst, nekas traks neesot, bet vismaz vienreiz dienā gan vajadzētu. Nu? Vai viņi paši saprot, ko saka?
Tad nu, ja reiz tik daudzi it kā eksperti, kuri gan jau pilnīgi muļķi nevarētu būt, stāsta, ka ir jābūt visēdājam, tad nu es arī nedaudz baidos mainīt diētu, kamēr zīdu Didzi.
Un es vēlos sportot, kustēties, darīt kaut ko ar savu ķermeni, sajust patīkami nogurušos muskuļus, nevis tikai iekaisušos un sapūstos.
Gribas nebūt tik greizsirdīgai, slinkai un nepašpietiekamai.
Galva reibst no visa tā, ko vēlos. Kaut man vismaz kaut kas sanāktu.