Kosmosa apguve un kolonizācija ne tikai nav “trula tēma”, tā ir aktuālāka (un reālistiskāka), kā jebkad agrāk, tagad, kad to nedzen tikai bruņošanās sacensība un kad tajā ir parādījies spēcīgs un strauji augošs privātā sektora komponents. Ne tikai vajag turpināt esošos projektus (Gateway staciju, ISS apgreidus, plānotās Mēness un Marsa pilotētās misijas u.c.), bet arī no noputējušiem arhīvu plauktiem sākt vilkt laukā piecdesmito, sešdesmito un septiņdesmito gadu lielos projektus, kurus tobrīd neizdevās realizēt politiskas stomīšanās un tehnoloģisko ierobežojumu dēļ: NERVA, “nukleāro kvarca lampu” un citus noslēgta (kaut gan, vismaz sākot ar ģeostacionāro orbītu var mierīgi lietot arī vaļēja, tur viss tik un tā “spīd”) cikla NTR dzinējus, “Jūras pūķa” nesējraķešu sistēmu lētai īpaši lielu kravu nogādāšanai orbītā un vēl veselu rindu citu.

Tolaik tehnoloģija bija par primitīvu daudzu no šo projektu sekmīgai īstenošanai (atcerēsimies kaut vai N1, tolaik nereālistisku, bet mūsdienās, visticamāk, gluži mierīgi īstenojamu), taču cilvēki tad vēl prata vērā ņemamos apmēros skatīties augstāk par triviālo un eloji vēl nebija pavisam apēduši mūsu lidojošās mašīnas, kas rezultējās veselās noliktavās vērienīgu un konceptuāli reālistisku projektu.

Es izvirzītu pieticīgu propozāli par to, ka varbūt ir pienācis īstais laiks sākt par šīm lietām atcerēties praktiskā līmenī un vismaz kosmosa apguvē sistemātiski ignorēt brīvprātīgo poļitruku prasības piedalīties sacensībās uz mazāko kopsaucēju visās lietās. Varbūt, ja izdotos panākt šādu attieksmes maiņu vienā no zinātnes, inženierijas un uzņēmējdarbības avangardiem, tai pavērtos iespēja pakāpeniski izplatīties arī uz citām sfērām, kurās tā ir ne mazāk vajadzīga.