Protams, katrā režīmā var atrast kaut ko simpātisku. PSRS bija labas raķetes un talantīgi konstruktoru biroji (vismaz, ja pamanās neskatīties uz Koroļova izsistajiem zobiem, salauztajiem pirkstiem un būšanu spiestam strādāt līdzās Gluško). Nacistiem bija labas šosejas un ātras lidmašīnas, nemaz nerunājot par raķešbūves kā tādas padarīšanu par industriāla mēroga pasākumu (vismaz, ja pamanās neskatīties uz, nu, mēs visi sapratām).

Ko lai saka, brīvais tirgus un plaukstoša privāta uzņēmējdarbība man simpatizē stipri vairāk par abiem nosauktajiem, neatkarīgi no tur iesaistīto cilvēku personībām. Pēdējā laikā es pavairāk domāju par suverēnām pilsētvalstīm, varbūt nedaudz uz viduslaiku itāļu repubbliche marinare pusi. Tur kaut kas ir.