You know, kā mums patīk izspēlēt dažādas ainas no lugas, ko sauc par mūsu dzīvi, savos prātos. Tāpēc validols nav jādzer, taču kādu paciņu var iepirkt.
Uzacis bija izraustītas, skropstas nokrāsotas, āda gluda un apakšveļa saskaņota. Tonālais krēms būtu pārmērīga izlikšanās un šīs situācijas pārspīlēšana, tāpēc es uzsmaidīju savam attēlam spogulī un devos uz tikšanos. Jā, laikam jau nav pārāk labi tik daudz porno skatīties, es pie sevis domāju, sēžot sabiedriskajā un braucot pa sastrēgušo ielu. Jebkurā gadījumā, čeklists bija sastādīts un pildspalva bija gatavībā un atkāpties negribējās.
Kā jau parasti, es biju ieradusies laikā un pirmā. Viņa gan kavēja. Parasti šādos gadījumos ierēcu, ka kavētāju sievišķā ieprogrammētība ir daudz izteiktāka par manējo un ja viņas uzaicina satikties, viņas domā, ka ir šausmīgi šarmanti kavēt un ierodas kā uz randiņu. Tomēr tā kā viņai ir bērns un vīrs, kamēr man - čeklists un brīvība, es pacietīgi sēdēju un skatījos pa logu, uz jumtiem.
Tad viņa ieradās kopā ar visiem sievišķajiem rekvizītiem - blondiem matiem, ar vismaz 5 dažādu kosmētikas līdzekļu atstātām pēdām uz sejas, zelta ķēdīti ar krustiņu, kas saskārās ar krūšu ielejas sākumu (cik tas tomēr ir rēcīgi, ka kaut kāds kristietības simbols tiek turēts tur, kur viņas vīrs izšļaksta spermu šad un tad), lakotiem nagiem, augstpapēžu zābakiem un kaut kādu bling-bling somiņu. Varu derēt, ka viņas makā noteikti ir bilde ar sīci un vīru un Maximas Paldies karte. Tomēr es viņu izvēlējos, jo viņā bija kaut kas cilvēcīgs, piemēram, pāris liekie kilogrami. Nē, nu viņa bija slaida un arī es esmu slaida, bet ja no mūsu ķermeņiem nošķeltu divas, trīs cukura pakas, mēs jau būtu too good to be true. Nu labi, viņa ne, bet es gan (atcerieties, šis ir tikai stāsts, kas sarakstīts pirmajā personā).
Es ierosināju, ka jāpasūta dzērieni (jo kā gan izturēt pārrunas ar sievieti, kuru es plānoju izdrāzt, bez dzēriena, man tomēr nav saprotams). Jau pēc epastiem bija skaidrs, ka visas sarunas būs jāvada man un arī soļus, ja kāds spers, tad tikai es. Mēs sēdējām un runājām par kaut kādām ne pārāk nozīmīgām lietām un man bija šausmīgi jāturas, lai kādā brīdī nepajautātu, kāpēc viņas e-pasts un telefons ir atrodams kaut kādā forumā, kur viņa piedāvā masāžu, savukārt foruma nosaukums ir "pērkamas sievietes un prostitūtas" vai kas tāds. To, ka viņas epasts figurē visādos kupi-prodaij portālos (bērnu drēbes, kāzu kleita), tas man nekāds pārsteigums nebija, bet par to masāžu gan gribējās pajautāt, bet es turējos, jo zināju, ka vēl vienu šādu projektu neuzsākšu, jo man tāpat besīja tā laika tērēšana, kas veltīta viņai.
Cik labi, ka tomēr ir alkohols un man ir lieliski joki. Jebkurā gadījumā, situācija bija pagriezusies man vēlamajā virzienā un es piedāvāju aiziet uz tualeti. Ņemot vērā, ka sievietes pie šādiem aicinājumiem ir pieradušas (atcerieties skolu un universitāti, kad beibes uz tualeti spēj aiziet tikai pāros), viņa nāca. Protams, ka Ilona (tā viņu sauc) nebija pilnīgi stulba un saprata, uz ko tas viss velk. Savukārt es šo vietu biju izvēlējusies tāpēc, ka tur vienmēr ir maz cilvēku, turklāt ekonomiskā krīze un latviešu vīriešu skopums (jo viņi savas draudzenes/sievas diez ko bieži nekur neved) šo skaitu ir samazinājusi vēl vairāk. Viņas pupi bija lielāki par manējiem. Nu tādi, zem kuriem pabāžot zīmuli, tas zemē nekrīt (to es kaut kad sen, sen izlasīju kaut kādā žurnālā - ja zem pupiem var palikt zīmuli un tas nekrīt zemē, tas nozīmē, ka bez ļifona apkārt staigāt nevar). Bet manam funny games scenārijam tie bija pilnībā atbilstoši, jo man vienmēr ir gribējies tādus paturēt rokā. Ja Frenks Mūdijs var, kāpēc gan es nevarētu. Es arī esmu cilvēks. Vismulsinošākais bija aizbāzt pirkstus aiz viņas biksītēm (tās noteikti bija strindzenes, jo šitās beibes tādas velk, jo domā, ka tās ir seksīgas un dibena formai nav nekādas nozīmes). Enīvei, man tagad ir jādodas pretī jaungadam, taču viņas peža bija slapja.
So long, fuckers!