Ne velti mēs esam banānu republika, jo šeit visi grib saņemt štuku. Nav svarīgas prasmes, izglītība, bet svarīgi ir saņemt štuku. Nez vai ar tādu attieksmi šī valsts kādreiz kļūs labāka. Drīzāk liela daļa intiliģences aizbrauks uz ārzemēm strādāt, jo tur zināšanām ir arī kāda vērtība un tās tiek novērtētas. Šobrīd es vēl naivi ceru, ka pie mums arī vismaz pēc kādiem gadiem 5-10 varētu iestāties tāda lieta, ka zināšanas un iegūtais grāds tiks vērtēts.
Es esmu pietiekami daudz sastapies ar viedokli, ka nav iespējams Latvijā tikai studēt. Nez, rietumeiropas valstīs to ir iespējams darīt, bet banānrepublikā šādu lietu laikam nav iespējams realizēt. Mācības ar tādu normālu dzīvošanu, bez strādāšanas, tiešām ir pagrūti apvienot, bet tāpēc jau tās ir mācības, ka šajā laikā ir jāiegūst zināšanas, kas palīdzēs vēlāk normāli dzīvot, nevis davai labi dzīvot un papildus nebūtu sliki iegūt arī kādu grādu. Šobrīd jau mēs sākam ieslīgt apburtajā lokā, jo studenti saka, ka neko prātīgu nemācot, bet pasniedzēji cenšas pieskaņoties strādājošajiem studentiem un neko prātīgu neliek mācīties, jo normālas ar pilna laika darbu nav iespējams apvienot.
Šobrīd man sāk likties, ka tam grādam, ko es te iegūšu nebūs īsti nekāda vērtība. Ne jau tāpēc, ka es nemācītos vai negribētu mācīties, bet tāpēc, ka tos grādus dala visiem pa labi un pa kreisi. Zinot kā tiek dalīti un producēti ekonomikas un vadības zinātnes grādi, man nav pārāk lielas šaubas, ka ar šādiem ekonomistiem mēs diez vai kādreiz izrausimies no banānrepublikas statusa.

P.s. Lai arī kā man nepatiktu šitā banānrepublika, es arvien vairāk sāku domāt, ka varbūt tomēr vajadzētu doties uz civilizētākām zemēm. Vēl kāds gads laika pārdomām ir, lai varētu atstāt šo laimes zemi.