Es tā padomāju, kāpēc cilvēki tik ļoti nevēlas darīt lietas. Cilvēki vēlas prognozēt un pārprognozēt, izanalizēt prognozes un tikai tad kaut ko darīt, ja vispār darīt. Es saprotu, ka vajag apdomāt un izdomāt kā to darīt un vai darīt, bet šī te pārdomāšana nevar pāriet filazofijā. Kas būs, ja es ...
Kaut ko darot ir iznākums ir neprognozējams. Jā, ir aptuvenā varbūtība, ka kaut ko darot notiks kaut kas cits, bet tā ir varbūtība. Ejot uz dueli ir kaut kāda varbūtība, ka neizdzīvosi, bet noskaidrot vai izdzīvosi var tikai aizejot uz dueli, nevis filazofējot par to.
Tas ir aptuveni kā ar kvantiem - atvēri un noskaidroji, kas ir sanācis. Ja melnajā kastē ir kaķis, kas ir ne dzīvs, ne miris, tad noskaidrot vai tas ir dzīvs vai miris var tikai atverot kasti, nevis filazofējot par kastes saturu.
Bet vēl fascinējošāki ir cilvēki, kas šādā veidā apcer savu pagātni. Ja nu es toreiz būtu darījis nevis to, bet kaut ko citu. Nav pagaidām tādas ierīces, kas varētu simulēt kaut vai nelielas cilvēku sabiedrības dzīvi. Kā var runāt par reālām lietām, kas nekad nenotiks?