Sviesta Ciba |

Martins (

mat) rakstīja,
@ 2008-09-24 09:15:00

Entry tags:

jautajums

Radās fundamentāls jautājums - cik sarežģīti ir aizvainot gudru cilvēku? Bet nevis tā vienkārši nedaudz aizvainot, bet tā pa īstam uz ilgāku laiku.

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

mat
2008-09-29 18:13 (saite)

Šādās lietās, katrs pats ir režisors, tāpēc iestudējums katram var izvērsties neparedzamā vai tieši pretēji paredzamā virzienā.

Šajā gadījumā es savā ziņā aizvainošanu pielīdzinu tam, ka cilvēks aizvainojas. Mūsu rīcība ir viens no cēloņiem šim aizvainojumam, tāpēc tie ir saistīti jēdzieni. Saprātīgs cilvēks sapratīs otra cilvēka rīcības motīvus un, iespējams, sapratīs, ka nav nemaz par ko aizvainoties.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

solitudinarian
2008-09-29 18:27 (saite)

tādejādi, ja jautājums tiek reducēts "vai cilvēks var aizvainoties" - atbilde būtu - ņemot vērā, ka šajā gadījumā aizvainotāja gudrība/saprāts ir identisks aizvainotā gudrībai/saprātam, līdz ar to šie lielumi tiek svītroti un tiem vairs nav nozīmes - jā, neapšaubāmi. par jebko un uz neierobežoti ilgu laiku. jo tas vairs nav gudrības/saprāta kontrolē.

jautājumi ir dāvanas.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

mat
2008-09-29 20:46 (saite)

Spriest vienkārši ir labi, bet tajā pašā laikā to vajag darīt ļoti uzmanīgi, jo šādi var pieļaut arī kļūdas. Kā var svītrot divus lielumus, kas nevar būt identiski? Īsināt var tikai abstraktas, matemātiskas izteiksmes. Ja katrā komandā ir pa 4 spēlētājiem, tad diez vai tos var noīsināt uz 0.
Gudrs cilvēks padomās vai viņam ir bijis iemesls apvainoties un vai ir pamats to patiešām darīt. Aizvainojums, ne vienmēr ir tīšs, jo katru cilvēku tomēr var aizvainot dažādas lietas, tāpēc netīšs aizvainojams varbūt nemaz nav aizvainojums.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

solitudinarian
2008-09-29 21:01 (saite)

Hm. Es laikam lietoju pārāk garu teikumu ;]]]

Šie divi lielumi ir identiski, jo idejā "cilvēks var aizvainoties" ietverta atziņa, ka gan aizvainotājs, gan aizvainotais ir konkrētais cilvēks vienpersonīgi. Cilvēks pats aizvaino sevi, projicējot nepamatotas pretenzijas, kā rezultātā aizvainojas.

Ja katrā komandā ir četri spēlētāji, un abās komandās ceturtais spēlētājs ir vienīgais un unikālais kosmosa brīnums „mat”, tad faktiski Tev jāpiekrīt, ka viņš neskaitās nevienas komandas sastāvā, jo ikviena tiesnešu brigāde laipni palūgs viņu samazināt savas ambīcijas...

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	mat 2008-09-29 23:25 (saite)
	Es īsti nesaprotu, kāpēc tiek projicētas nepamatotas pretenzijas? Nebūt ne, ir iespējams, ka šādi spēlētājs var mierīgi piedalīties un spēlēt abās komandās. Piemēram, spēlēt futbolu uz vieniem vārtiem, kur spēlētājs ir vārtsargs abās komandās. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

solitudinarian
2008-10-01 12:34 (saite)

runāt ar Tevi ir samērā sarežgīti.
Droši vien tikai man. Katrs jau pats izveido noteikumus un tad mēģina spēlēt pēc viņiem. Piemēram, ir argumenti, kas patiešām liekas pārliecinoši. Līdz brīdim, kad kāds pasaka - var spēlēt viens spēlētājs divās komandās. Un kaut kāda iekšējā sistēma brūk.
Hinduisma dievs Šiva iznīcina pasauli dejojot.

Par pretenzijām. Kas varētu aizvainot cilvēku? Well, kādas viņa iedomātas vai reālas kvalitātes noniecināšana/neatzīšana. Piemēram, saskaroties ar savas gudrības, spriestspējas, intelekta, saprāta, skaistuma, pareizuma, patiesuma, labuma apšaubīšanu, cilvēks var aizvainoties. Tomēr in fact visas šīs lietas ir cilvēka paša izvirzītās pretenzijas pasaulei – "es tāds esmu, jo es domāju, ka es tāds esmu". Sekojoši cilvēks projicē šīs pretenzijas tālāk un sagaida, ka arī citi to atzīs. Satiekot kādu, kurš tā nedomā, cilvēks var aizvainoties.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

mat
2008-10-01 23:06 (saite)

Kāpēc sarežģīti?
Nav tik traki, gan jau ir vēl daudz citi cilvēki, kam to arī ir problemātiski izdarīt, kaut vai ķīnieši, kas nesaprot, ko es saku ;)

Katrs cilvēks ir unikāls. Es aptuveni nojaušu kādas ir manas spējas un iespējas, ja es saku, ka varu sareizināt divus divcipara skaitļus galvā pietiekami ātri un to arī nodemonstrēju, bet otrs vienalga netic manām spējām - vai tad man nav pamats apvainoties? Vai arī piemēram kāds mani nosauc par garu cilvēku? Mans augums ir konkrēts, bet pēkšņi tam tiek pielīdzināts kaut kāds salīdzinājums, tad tas nozīmē, ka pasaule izvirza pretenzijas man, manuprāt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

solitudinarian
2008-10-02 16:18 (saite)

drīzāk viņu viedoklis tas ir. bet tas, ka Tu gribi, lai viņi notic spējām, tas gan atgādina pretenziju sākumu. vēlme pēc atzinības?

tas, ka kādam ir vēl grūtāk (lai gan ķīnieši tie varētu arī nebūt), nenozīmē, ka man paliek vieglāk. bet nu paldies par līdzjūtību, protams.

ja es atbildētu uz pirmo "kāpēc", tas izklausītos pēc glaimošanas vai tieši otrādi. nē.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	mat 2008-10-02 23:13 (saite)
	Nevis notic spējām, bet spējas tiek nepamatoti apšaubītas. Ja atbildētu uz kāpēc, tad tā nebūtu ne glaimošana, ne neglaimošana. Tas būtu feedbaks, kas palīdzētu saprast manu komunikācijas veidu un iespējams to mainīt, lai citiem tas būtu vieglāk saprotams. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

solitudinarian
2008-10-06 17:05 (saite)

drīzāk es spētu iedomāties nevis apšaubīšanu, bet – „so what?” attieksmi (like here). and while somebody is not trying to impress others such attitude should be of no concern.

Es, protams, negribu lai Tu tagad dusmojies un nerunā nekad ar mani, bet nu – par komunikācijas veidu – Tu vienkārši saki „nē”. Uz visu visiem.

vai sarunām ir noilguma laiks?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

mat
2008-10-06 19:32 (saite)

Varētu būt, ka ir tiešām noraidoša attieksme reizēm. Uz visu un visiem gan diez vai, tas tāds mega spēcīgs apgalvojums :)
Saprāta robežās apšaubīt vajag lietas. Varbūt reizēm nedaudz aizraujos, bet apšaubīt vismaz sākotnēji vajag, lai saprastu vai tas tā ir vai nav. Manuprāt, tikai apšaubot var nonākt pie kaut kā jauna un labāka. Turklāt, vai vēlies apgalvot, ka šie nē ir vienkārši no gaisa izzīsti? ;)
Šis noteikti bija labs ieteikums, bet tas tāpat neatbildēja uz iepriekšējo kāpēc.

Skatoties, kas tiek saprasts ar sarunu noilguma laiku. Ja saruna notiek šādi rakstot un ļoti ilgi, tad tai ir kaut kāds noilgums, jo sākuma saruna lēnām jau aizmirstas.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

solitudinarian
2008-10-08 05:08 (saite)

Onē, un tas ir pats ļaunākais – "nē" nav no gaisa izzīsti. Tieši tāpēc ir sarežģīti. Jo es pasaku kādu apgalvojumu, kas ir perfekts un turklāt arī skaists, un pareizs un neapšaubāms, un come on - pretī ir "nē, var spēlēt viens cilvēks divās komandās". You think that does not destroy one idea about worl in general?
Protams, pastāv iespēja, ka šāda pieredze sarunu biedru ļoti audzina, ja, bet audzinātājs ir tāds goda amats ar nepateicīgu atalgojumu.

See, un pat tad, kad es tiešām atbildu uz to kāpēc, es dabūju "nē", un ja es pajautātu – "kāpēc neatbild?" – saderam?– saņemtu argumentētu un ļoti pamatotu atbildi, kāpēc neatbild.

"Nākamais teikums ir patiess. Iepriekšējais teikums ir nepatiess."
Well, kā Tu tiec galā ar loģiskajiem paradoksiem?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

mat
2008-10-08 09:44 (saite)

Dzirdot paplašināto paskaidrojumu par atbildi uz kāpēc, es to saprotu un redzu kādā veidā tas atbild uz šo jautājumu.
Lai nonāktu pie laba kopsaucēja reizēm ir nepieciešami ļoti daudzi nē. Katrs nē, savā ziņā ir iterācija uz kaut ko labāku, jo nākas izdomāt kaut ko jaunu, kam nevarētu pateikt nē, ko saprastu abi un kam piekristu abi. Tas noteikti ir audzinoši.
Audzinātājs nav goda amats ar nepateicīgu atalgojumu, tas varbūt ir nepateicīgs atalgojums īstermiņā, bet ilgtermiņā, tas noteikti ir pateicīgs. Vai nepiemini savus labos skolotājus ar labu vārdu? Lai saprastu audzināšanu ir vajadzīgs laiks.

Par loģiskajiem paradoksiem cilvēki ir sarakstījuši grāmatas un visādi par tiem domājuši, bet tajā pašā laikā nekas mega sarežģīts jau tur nav. Piemērma, manuprāt, šajā gadījumā vienkārši noteik cikliska atsaukšanās, kas pati pa sevi nav loģiski korekta. Šajā gadījumā sanāk, ka cikliskā atsaukšanās īsti nesanāk korekta. Bet tas ir līdzīgi kā apgalvot, ka ārā ir auksts tāpēc, ka ir sniegs, bet uz jautājumu kāpēc ir sniegs, atbildēt, ka tas ir tāpēc, ka ārā ir auksts.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

solitudinarian
2008-10-08 10:24 (saite)

Sarežģīti tas ir arī tāpēc, ka māksla vispār ir pirmkārt estētisks baudījums, un šie loģikas un argumentu paraugdemonstrējumi ir māksla per se. Savukārt lai diskutētu par mākslas darbu, vajag pietiekami spēcīgu teorētisko un empīrisko bāzi līdzsvaram. Un ne visi no mums abiem ir perfekti ekvilibristi ;p

Jā, bet tur jau ir tā lieta. Ja zūd līdzsvars, saruna zaudē jēgu, un somehow tas ir – sarežģīti.

Un ar skolotājiem nav viegli, vismaz ne skolēniem. Dabisks instinkts liek šo cilvēku cienīt un, iespējams, pat apbrīnot. Un tad sākas skumjais stāsts par to, kā cilvēks cilvēkam kļūst dievs. Es, piemēram, daru, ko varu, lai Tu man nepatiktu.

Bet in fact sniegs ir tādēļ, ka ir auksts - tā kā ārā ir auksts, nokrišņi maina agregātstāvokli un no šķidra lietus pārtop kristāliskā sniegā. Tas, ka nokrišņu esamību per se nenosaka gaisa temperatūra, droši vien ir cits jautājums. Bet sniegs kā nokrišņu forma ir temperatūras pazemināšanās dēļ.

gaidu laipno nē un domāju par to, ka gudrs cilvēks nekad neļautu sevi ievilināt diskusijā par jautājumiem, par ko viņam nav nekādas jēgas.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

mat
2008-10-08 13:42 (saite)

Māksla ir nevis loģika, bet loģikas nepilnību izmantošana, tā lai to nevarētu pateikt, ka tas nav korekti.

Nelīdzsvarota saruna ne vienmēr zaudē jēgu, tā vienkārši kļūst kādam neinteresanta, drīzāk.

Varbūt bērnībā arī liek cienīt un apbrīnot, bet lēnām šī apbrīna pazūd, ja vien skolotājs nav patiešām labs skolotājs. Cik tad var klausīties visādos runātājos? Kāda jēga kaut ko darīt, lai veicinātu savu nepatiku pret kaut ko?

Tas bija piemērs par to kā var izveidot loģiski nepatiesu apgalvojumu un mēģinājums pierādīt, ka tas nav loģiski pareizs ir nebūtisks :P

Gudrība ir tikai viena no īpašībām, tai seko vēl daudzas citas. Piemēram, ziņķārība vai tieksme pēc interesantām lietām. Diskutēt par lietām, par kurām nav lielas saprašanas savā ziņā arī ir prāta izaicinājums, jo lietas var saprast pēc līdzībām, tāpēc ar prāta palīdzību var teoretizēt šīs lietas un arī tādā veidā diskutēt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	solitudinarian 2008-10-08 15:17 (saite)
	kāpēc bildē ir suņa seja? (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	mat 2008-10-08 17:33 (saite)
	Tāpēc, ka saka, ka suns ir tāds pats kā saimnieks, tas ir mans suns, kurš ir līdzīgs man, tāpēc tas savā ziņā simbolizē arī mani. Why not? ;) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	solitudinarian 2008-10-08 17:52 (saite)
	You know - kad visi argumenti izsmelti, pārejam uz personiskiem apvainojumiem. precīzāk, jautājumiem. same thing anyway. kāpēc Tev ir suns? (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	mat 2008-10-08 18:12 (saite)
	Jā, jā :D Suns ir tāpēc, lai tas palīdzētu nodarbē. Tas ir darba suns. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	solitudinarian 2008-10-09 05:02 (saite)
	kāds ir visskaistākais mirklis medībās? (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	mat 2008-10-09 07:09 (saite)
	Medības sastāv no mirkļiem, taču es tos vērtēju tikai kopumā. Turklāt, katrs acumirklis taču ir dažāds? ;) Tas ir process, kuru vērtēju tikai kopumā, es necenšos atzīmēt tā negatīvās vai pozitīvās puses, jo tas viss ir ļoti diskutabli. Skaisti ir vērot mežu. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	solitudinarian 2008-10-09 07:57 (saite)
	pēdējais teikums ir skaists . (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	mat 2008-10-09 10:06 (saite)
	Mhm (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Navigate: