Chloroform Sauna ([info]martcore) rakstīja,
@ 2007-02-22 20:13:00
Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
[info]rt savā postā pacēla ļoti interesantu jautājumu, es te pārpostēju savu komentāru pie tā

"Man liekas, Reini, ka galvenais āķis Rasela apgalvojumos slēpjas neapstrīdamā faktā, ka vienmēr ir eksistējusi Dieva abstrakcija, un tas ir pilnīgi vienalga, kādā formā un caur kādu prizmu tā rodas - vai tā ir māņticība vai vēlme atiet no divnedēļu dzeršanas vai vientulības sajūta - bet tā vienmēr ir pastāvējusi. Tā ir cilvēka kosmiskās domāšanas pamatā, kā nesamierināšanās ar anyone has his own universe, jo šis juniverss taču ir mazs un smirdīgs, bet cilvēkam gribas kaut ko labu un cēlu.

Pilnīgi to pašu var pateikt arī par autputu - nav nozīmes, vai tas izpaužas krusta karos vai ganāmpulka psihotiskā maurošanā pussešos no rīta pa televizoru. Tie ir blakusefekti, un šos blaskusefektus var mierīgi izskaidrot, jo tos taču ir radījis pats cilvēks, nevis Dievs, cilvēkiem psihiatrs visu lieliski izskaidros.

Lai gan, protams, esmu "Es Nezinu" uzskata pārstāvis, es vairāk nosveros uz Dieva eksistences pusi, ja reiz cilvēki savā nožēlojamajā idiotismā līdz šim vēl nav nogalinājuši viens otru un uzspridzinājuši beigās planētu. Tajā kaut kas ir. Mani gan daudz vairāk interesē sekojošs jautājums: ja cilvēki iegūtu neapstrīdamus pierādījumus reālu augstāko spēku eksistencei (nenovedīsim, protams, jautājumu klimaksā ar demiurga personifikāciju, aprobežosimies arī ar abstrakciju) vai neeksistenci, tad ko tas mainītu cilvēku dzīvēs, uzvedībā, utt?"

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]prtg
2007-02-22 20:41 (saite)
Mazs un smirdīgs +1 par izklāstu. Es tikai domāju, ka par spīti daudzveidīgajiem neapstrīdamajiem pierādījumiem par mīlestības kā augstāka spēka eksistenci, daudzu cilvēku dzīvēs no tā nekas neizmainās. Vien daži ir pietiekami ne-lepni, lai cienītu tās izpausmes un kultivētu to sevī, pie tam uzdrīkstoties apgalvot, ka spēja tādiem būt nekādā ziņā nav viņu pašu nopelns. Jautājums paliek vien, kas (un kāds) ir tas augstākais spēks, kas liek šādam dažam cilvēciņam savu universiņu ņemt un noraut podā, pie viena laipni parādot uz izeju no WC.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]martcore
2007-02-22 21:02 (saite)
Es par tām attiecībām ar D, izdomāju labu alegoriju:

teiksim, kāds pilsonis X dzīvo stingrā pārliecībā, ka kaut kur Indijas okeānā, Gurdžiubi salā aizvien dzīvo Elviss un sacer savas dziesmas. Lai arī apkārt neviens par to nav pārliecināts, cilvēkam ir šis savs juniversiņš ar brokastīm, pusdienām, darbu, seksu un Elvisu.

Pēc tam viņu sāk mākt dziļa vēlme, lai tam ticētu arī viņa radinieki, kas dzīvo tajā pašā dzīvoklī - tas ir kristietisma pamatā. Un tāpat arī šīs reliģiozās ekspansijas - vēl krutāk un mierīgāk būtu, ja tam ticētu arī visi stāva vai pat podjezda cilvēki, lai viņi kopā varētu pārrunāt jauno gaidāmo Elvisa ierakstu vai vismaz vecos slavas laikus.

Un tad seko ass rāviens no subjektivitātes uz objektivitāti - tas ir diskurss, kuru es saucu arī par kosmisko domāšanu, par cilvēces pamatprogrammu, par mēģinājumiem virzīties no abstrakcijas uzspiestajām un apziņas producētajām ilūzijām un maldiem uz skaidrību. Saproti, tava apziņa neskatoties uz savām viltībām tomēr ir ar savām skaidrām likumsakarībām ar loģiku, kas lai arī ir bezspēcīga neizskaidrojamā priekšā (tā piemēram pasaules enerģētiskā karte taču nezinātājam arī izskatās pēc haosa)! Atliek divi ceļi - vai nu atpakaļ šaurajā juniversā pie tv un kotletēm vai nu uz trakonamu. Un trakonams - tā ir vieta, kurā mēs šobrīd arī atrodamies, īsts mental hospital for lunacy adepts. Tā ir vieta, kur haoss (nevis īstais, bet tas, kas cilvēku galvās) tiek mēģināts retušēt par objektivitāti (vēl haotiskāku un murgaināku, ja kas) un no sūdiem tiek veidotas ikebanas.

Elvisa cienītājam, protams, pastāv vienmēr iespēja sakrāt un nopirkt biļeti uz Gurdžiubi salu, tikai tas, kā zināms, ir one-way-ticket, pie tam nav zināms, vai Elvisa vietā tur gadījumā neatradīsies riebīgi un nikni teroristi, kas atņems pasi, atspārdīs ar kājām un nolaidīs nain fūt in ze greiv. Foreva.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]martcore
2007-02-22 21:05 (saite)
labi Bliksa bargelds vienā no slavenajām Rade/Speech performancēm (viņas aizvien notiek!) pateica: fear always prevails joy.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]prtg
2007-02-22 21:24 (saite)
Manuprāt kosmiskais haoss ir kaut kas nezināmā, diezgan sarežģītā veidā sakārtots, tātad saskatīts tas varētu pat likties aizgrābjoši skaists. Tas, ko Tu minēji ir planētas mēroga visa kā (materiālā un nemateriālā) otrreizējās pārstrādes sekas. Daļa no tā tiek celts kulta statusā (pie pārstrādes piestrādāts ilgi un ar apdomu), pārējais utilizēts ikdienā, pārējais - izmests. Bet pamatā ir pārstrāde, ieskaitot gaisu, ko elpojam.

Gavēnis tādēļ arī ir kristīgajā tradīcijā iedibināts, lai reizi gadā mēs uz kādu laiciņu šo pārstrādi piebremzētu un paskatītos, kas notiek. Un paralēli arī garīgajā dimensijā. Man šodien nāk ārā vienkārši kaut kas nenormāls, un es vēl īsti nesaprotu, vai dvēseles caureja ir tikai manis paša sastrādātā dēļ, vai arī citu cilvēku. Man šie likumi ne tuvu nav skaidri, domāju, ka kaut kur Vatikānā to apraksti ir atrodami, bet patiesa interese ir vien retajam.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]auksts_entelekt
2007-02-22 21:35 (saite)
sen atpakaļ bija iespēja izlasīt kādu publikāciju (krievu valodā) par paaudžu paaudzēs rūpīgi glabātu/slēptu sakrālu literatūru. Pēdējais kas zināms, ir tas, ka tā glabājusies pazemē zem Kremļa. Rakstā bij minēts, ka tas, ko zin pasaules visgudrākie prāti (un atklāti atļaujās par to runāt) ir tikai 3ais līmenis no pavisam esošiem 7iem.

Nu, jā, izklausās pēc populās fantastikas literarūras:)
Ai, nemaz negribēju šajās ar reliģiju sasitītās diskusijās iesaistīties, bet ja esi ko vairāk par to intresējies, tad grūti nostāvēt malā.

Vispār, man tuvāks budisms.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]prtg
2007-02-22 21:39 (saite)
Tu domā budismu kā ceļu, jeb kā asprātīgu idiomu krājumu? Man arī patīk palasīties un saprast, un pameditēt, bet es neredzu tajā virzību uz kaut ko labu dodošu cilvēcei kopumā, ja vien meditācija nav vērsta pret atomkara iespējamību vai tamlīdzīgi.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]auksts_entelekt
2007-02-22 21:47 (saite)
"es neredzu tajā virzību uz kaut ko labu dodošu cilvēcei kopumā"-Tu domā par cilvēci?!Nē, tiešām?Bez ironijas.

es Tev nepratīšu paskaidrot savu ticību(?). Pēc ciešas draudzības ar kristietību un dažiem notikumiem, kuri atstāja manī pāris "tukšu istabu", es vēlos būt mazāk kategorisks cilvēks.

Dažreiz man šķiet, ka pārāk kvēla ticība (kaut kam) ir vienkārši šizofrēnija.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]prtg
2007-02-22 23:02 (saite)
Jā, es domāju par cilvēci. Esmu jau sevis tai pusē, bez ironijas, kaut gan pagrūti šo sajūtu raksturot.

Ko Tu domā ar tukšām istabām?

Šizofrēnija ir šizofrēnija. Atšķirībā no ticības tā nav zaudējama.

Jautājums par ticību (reliģiju) manuprāt jāskata no pozīcijas "cilvēks un viņa darbi mijiedarbībā ar sabiedrību", nevis jālien katram dvēselē izvērtēt, kas tad tur un kā izskatās. Ticība (kā dvēseles pozīcija, muļķīgi, ka latviešu valodā šie jēdzieni neatšķiras) savukārt ir aktīvs dvēseles (kā prāta un jūtu dinamiskas apziņas ietvara) stāvoklis, pozīcija, kas pazemīguma Augstākā priekšā un reizē kvēlas vēlmes pēc labā un taisnīgā sintēzes situācijā spēj radīt kaut ko no nekā. Ar kaut ko es domāju labus, gaišus notikumus citu cilvēku dzīvē. Ja ir iespēja būvēt nākotnes pasauli tādu, tad kāpēc to nedarīt, īpaši, ja ir izdevies konstatēt, ka tas patiešām ir paveicams?

Mūsdienu cilvēks nekādi netiek stimulēts iet šo grūto ceļu, izņemot, ja krīzes brīžos viņu piespiež paša dzīves apstākļi. Un pat tad ir jāvar noticēt, ka šāds ceļš vispār ir iespējams. Vieglāk ir neizdarībā un mazspējā vainot citus, ne sevi. Bet tā ir atsevišķa tēma.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]auksts_entelekt
2007-02-22 23:22 (saite)
Ar „tukšam istabām” es domāju jautājumus bez atbildēm.

Un ar to šizofrēniju arī nav tik vienkārši, bet par to jau cits stāsts.

Laikam šis te (tagad citēju Tevi) „pazemīguma Augstākā priekšā” ir tas, kas manī noslēdz kāpnes uz augšu. Man gribas domāt par vārdu „cieņa”, ne „pazemība”.

Pēc četru gadu studijām LU teol. fak., es zaudēju bērnišķīgi, nevainīgi, bez iebildumu ticību.

Sev paturēju tikai tik daudz cik, „nedari otram...”. Cik nu sanāk, cik nesanāk..

Man riebjās, patiešām riebjās, ka tie, kuri sludina, nomāc vēsti ar savu personību. Labs mācītājs ir kā stikls.

Ai, paklau, man nesanāk:) Es neprotu izteikties.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]prtg
2007-02-23 00:01 (saite)
Es reizēm redzu, ka viss patiesi vērtīgais ir noslēpts deguna galā aiz kaut kāda it kā caurspīdīga ūdens, kuram saviļņojoties var ieraudzīt tā aprises. Iespējams tādēļ, lai to nepaņemtu tie, kas nav cienīgi to paņemt. Es zinu, izklausās galīgi tērēti, bet tā es to redzu. Ir daži cilvēki, ar kuriem kopā esot TAS kļūst gandrīz vai sataustāms, tik spēcīgi mainās lietu nozīme un uztvere, atveras kaut kāda radošā līnija, viss kļūst iespējams.

Vilties var tikai konstrukcijās, ko Tu esi sagudrojis pats, vai Tev mēģina ieskaidrot citi, bet ne notikumos. Tos var tikai apzināti "padzēst", un viļoties konstrukcijās, tas ir īpaši viegli, jo tāda ir aizsargreakcija uz būtiskā zaudējumu. Bet notikumi tomēr paliek, kā dzīvi liecinieki, no kuriem esi izvēlējies novērsties. Vai arī neesi.

Es pats ilgi lauzos ap pazemīgumu, līdz sapratu, ka nekā pazemojoša tajā nav. Pamatideja ir tāda, ka pazemīgumā Tu izslēdz sevi no radīšanas procesa, kļūstot tikai par starpnieku. Tādējādi ir mazāka iespēja radīt kaut ko greizu, transformētu caur savas egoistiskās līdzdalības ne visai tīro stikliņu.

Ja pazemība ir pazemojoša, tad tik pat labi var teikt, ka tās trūkums ir pārāk pazeminātas pašapziņas kompensācijas nepieciešamības sekas. Ne viens ne otrs neatspoguļo to, kā ir patiesībā. Abas ir tukšas konstrukcijas, balstītas uz aptuveniem priekšstatiem par to, kā izpaužas pazemība vai ko nozīmē veselīga pašapziņa.

Kas attiecas uz "nedari otram to, ko negribi, lai dara Tev", tad īstais citāts skan "dariet citiem to, ko jūs gribētu, lai jums dara". Nezinu kādēļ tas ir visbiežāk putrotais citāts, bet pozīciju atšķirība, ko tie pauž ir diezgan atšķirīga. Pirmajā gadījumā pasīva: "neaiztiec mani, un es neaiztikšu Tevi", otrajā aktīva: "es Tev palīdzēšu, jo pats gribētu, lai man palīdz".

Par mācītājiem piekrītu. Kuriozi, bet Kristus kādā Jaunās derības daļā norāda arī: "lai neviens no jūsu vidus nesauktos par mācītāju". Pamatdoma, ka mācītājs ir tikai cilvēks, kas dievkalpojuma laikā un caur sakramentiem kļūst par tādu kā enerģijas ventili, man netraucētu redzēt viņu skaidrojam rakstus kaut vai apakšbiksēs. Būtiskais fokuss jau ir uz tekstu un tā vēsturisko kontekstu, kas to padara dziļāk saprotamu, nevis uz cilvēku, kas to lasa, vai tantiņu, kas kaut kur aizmugurē šķībi dzied vai citu, kas blakus kaut ko purpina pie kādas vaļīgākas rakstu interpretācijas. Nu ja nevar to fokusu noturēt, tad var palikt mājās un lasīt teoloģisko rakstu krājumus, bet tad nav tās priecīgās kopīgo svētku sajūtas. Kaut gan notikumi ir iespējami arī tad.

Es laikam izsakos pārāk gari.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]auksts_entelekt
2007-02-23 00:07 (saite)
uzrakstīts labi.

Tik paliek x-faktors, kas man nav zināms par Tavu dzīves pieredzi, un Tev par manu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?