Es reizēm redzu, ka viss patiesi vērtīgais ir noslēpts deguna galā aiz kaut kāda it kā caurspīdīga ūdens, kuram saviļņojoties var ieraudzīt tā aprises. Iespējams tādēļ, lai to nepaņemtu tie, kas nav cienīgi to paņemt. Es zinu, izklausās galīgi tērēti, bet tā es to redzu. Ir daži cilvēki, ar kuriem kopā esot TAS kļūst gandrīz vai sataustāms, tik spēcīgi mainās lietu nozīme un uztvere, atveras kaut kāda radošā līnija, viss kļūst iespējams.

Vilties var tikai konstrukcijās, ko Tu esi sagudrojis pats, vai Tev mēģina ieskaidrot citi, bet ne notikumos. Tos var tikai apzināti "padzēst", un viļoties konstrukcijās, tas ir īpaši viegli, jo tāda ir aizsargreakcija uz būtiskā zaudējumu. Bet notikumi tomēr paliek, kā dzīvi liecinieki, no kuriem esi izvēlējies novērsties. Vai arī neesi.

Es pats ilgi lauzos ap pazemīgumu, līdz sapratu, ka nekā pazemojoša tajā nav. Pamatideja ir tāda, ka pazemīgumā Tu izslēdz sevi no radīšanas procesa, kļūstot tikai par starpnieku. Tādējādi ir mazāka iespēja radīt kaut ko greizu, transformētu caur savas egoistiskās līdzdalības ne visai tīro stikliņu.

Ja pazemība ir pazemojoša, tad tik pat labi var teikt, ka tās trūkums ir pārāk pazeminātas pašapziņas kompensācijas nepieciešamības sekas. Ne viens ne otrs neatspoguļo to, kā ir patiesībā. Abas ir tukšas konstrukcijas, balstītas uz aptuveniem priekšstatiem par to, kā izpaužas pazemība vai ko nozīmē veselīga pašapziņa.

Kas attiecas uz "nedari otram to, ko negribi, lai dara Tev", tad īstais citāts skan "dariet citiem to, ko jūs gribētu, lai jums dara". Nezinu kādēļ tas ir visbiežāk putrotais citāts, bet pozīciju atšķirība, ko tie pauž ir diezgan atšķirīga. Pirmajā gadījumā pasīva: "neaiztiec mani, un es neaiztikšu Tevi", otrajā aktīva: "es Tev palīdzēšu, jo pats gribētu, lai man palīdz".

Par mācītājiem piekrītu. Kuriozi, bet Kristus kādā Jaunās derības daļā norāda arī: "lai neviens no jūsu vidus nesauktos par mācītāju". Pamatdoma, ka mācītājs ir tikai cilvēks, kas dievkalpojuma laikā un caur sakramentiem kļūst par tādu kā enerģijas ventili, man netraucētu redzēt viņu skaidrojam rakstus kaut vai apakšbiksēs. Būtiskais fokuss jau ir uz tekstu un tā vēsturisko kontekstu, kas to padara dziļāk saprotamu, nevis uz cilvēku, kas to lasa, vai tantiņu, kas kaut kur aizmugurē šķībi dzied vai citu, kas blakus kaut ko purpina pie kādas vaļīgākas rakstu interpretācijas. Nu ja nevar to fokusu noturēt, tad var palikt mājās un lasīt teoloģisko rakstu krājumus, bet tad nav tās priecīgās kopīgo svētku sajūtas. Kaut gan notikumi ir iespējami arī tad.

Es laikam izsakos pārāk gari.