Jā, es domāju par cilvēci. Esmu jau sevis tai pusē, bez ironijas, kaut gan pagrūti šo sajūtu raksturot.

Ko Tu domā ar tukšām istabām?

Šizofrēnija ir šizofrēnija. Atšķirībā no ticības tā nav zaudējama.

Jautājums par ticību (reliģiju) manuprāt jāskata no pozīcijas "cilvēks un viņa darbi mijiedarbībā ar sabiedrību", nevis jālien katram dvēselē izvērtēt, kas tad tur un kā izskatās. Ticība (kā dvēseles pozīcija, muļķīgi, ka latviešu valodā šie jēdzieni neatšķiras) savukārt ir aktīvs dvēseles (kā prāta un jūtu dinamiskas apziņas ietvara) stāvoklis, pozīcija, kas pazemīguma Augstākā priekšā un reizē kvēlas vēlmes pēc labā un taisnīgā sintēzes situācijā spēj radīt kaut ko no nekā. Ar kaut ko es domāju labus, gaišus notikumus citu cilvēku dzīvē. Ja ir iespēja būvēt nākotnes pasauli tādu, tad kāpēc to nedarīt, īpaši, ja ir izdevies konstatēt, ka tas patiešām ir paveicams?

Mūsdienu cilvēks nekādi netiek stimulēts iet šo grūto ceļu, izņemot, ja krīzes brīžos viņu piespiež paša dzīves apstākļi. Un pat tad ir jāvar noticēt, ka šāds ceļš vispār ir iespējams. Vieglāk ir neizdarībā un mazspējā vainot citus, ne sevi. Bet tā ir atsevišķa tēma.