Es par tām attiecībām ar D, izdomāju labu alegoriju:

teiksim, kāds pilsonis X dzīvo stingrā pārliecībā, ka kaut kur Indijas okeānā, Gurdžiubi salā aizvien dzīvo Elviss un sacer savas dziesmas. Lai arī apkārt neviens par to nav pārliecināts, cilvēkam ir šis savs juniversiņš ar brokastīm, pusdienām, darbu, seksu un Elvisu.

Pēc tam viņu sāk mākt dziļa vēlme, lai tam ticētu arī viņa radinieki, kas dzīvo tajā pašā dzīvoklī - tas ir kristietisma pamatā. Un tāpat arī šīs reliģiozās ekspansijas - vēl krutāk un mierīgāk būtu, ja tam ticētu arī visi stāva vai pat podjezda cilvēki, lai viņi kopā varētu pārrunāt jauno gaidāmo Elvisa ierakstu vai vismaz vecos slavas laikus.

Un tad seko ass rāviens no subjektivitātes uz objektivitāti - tas ir diskurss, kuru es saucu arī par kosmisko domāšanu, par cilvēces pamatprogrammu, par mēģinājumiem virzīties no abstrakcijas uzspiestajām un apziņas producētajām ilūzijām un maldiem uz skaidrību. Saproti, tava apziņa neskatoties uz savām viltībām tomēr ir ar savām skaidrām likumsakarībām ar loģiku, kas lai arī ir bezspēcīga neizskaidrojamā priekšā (tā piemēram pasaules enerģētiskā karte taču nezinātājam arī izskatās pēc haosa)! Atliek divi ceļi - vai nu atpakaļ šaurajā juniversā pie tv un kotletēm vai nu uz trakonamu. Un trakonams - tā ir vieta, kurā mēs šobrīd arī atrodamies, īsts mental hospital for lunacy adepts. Tā ir vieta, kur haoss (nevis īstais, bet tas, kas cilvēku galvās) tiek mēģināts retušēt par objektivitāti (vēl haotiskāku un murgaināku, ja kas) un no sūdiem tiek veidotas ikebanas.

Elvisa cienītājam, protams, pastāv vienmēr iespēja sakrāt un nopirkt biļeti uz Gurdžiubi salu, tikai tas, kā zināms, ir one-way-ticket, pie tam nav zināms, vai Elvisa vietā tur gadījumā neatradīsies riebīgi un nikni teroristi, kas atņems pasi, atspārdīs ar kājām un nolaidīs nain fūt in ze greiv. Foreva.