Vēl man ienāca prātā tāds labs salīdzinājums par Paviča rakstīšanas manieri.
Lūk, kā rakstās normāls romāns? Autors apsēžas pie sava ševroleta stūres, un sāk līgani pārvietoties no punkta A (teiksim, Rīgas) uz ceļa mērķi - punktu B (teiksim, Iecavu) pa Bauskas šoseju. Šādu braucienu nevarētu jau nemaz par tik vienmuļu nevarētu nosaukt: var ierubīt mūzičku, paņemt forši kādu līkumiņu, šo to apdzīt, iebraukt pa ceļam veikalā, nu tur samaksāt sodu policijai. Protams, ir arī visādi ekstremāli dagreiseri, kas gan patrakos, gan pēc pusstundas motoru paķīlēs. (turpinot piemērus: ir arī žanrs "dāmu romāns", tur pie stūres sēž pašim zinam kas, galvenais - lai autiņš ir tikko no mazgātuves). Bet tā jauki un mierīgi nokļūt līdz galapunktam.
Paviča gadījumā situācija visvairāk asociējas ar
starro, kurš ir aizņēmies bezceļnieku, iebraucis Inčukalna mežā un ar priecīgu smaidu uz lūpām sāk ārdīties pa brikšņiem. Autiņš uzkārpas kāpā vai kur tur, tad iestrēgst, noslīdz lejā, ālējas pa visiem grāvjiem. Braukts tiek visos virzienos uzreiz un visos ātrumos, šķiet arī. Uz mirkli liekas, ka beidzot viss ir salauzts, tādēļ šoferis izkāpj laukā, domīgi pastāv, parauj kādu dzelzi un pēc brīža ar kaucienu un uzrāvienu dzelzs mustangs turpina demolēt apkārtni, pasažieriem ik palikam jautri palecoties gaisā. Mērķis? Kā, es jau teicu - ārdīties ar džipu pa mežu. Tas taču ir forši!