viena no lietām, kas latviešu mūzikā mani nepārstāj fascinēt, ir letvian kantrī
klaidonis ar apvedceļu heračī lauku meitenes un dāmas gados
"pasēdēšu salonā ar draugiem, mani ārā gaida zirgs, [pēc smaga darba došos mājās]"
kāds naher zirgs, kokčiks un hjundajs
no otras puses, es esmu par alternatīvajām realitātēm
ja par tām var ko talantīgi pateikt
izņemot neapturamo masturbāciju uz re-sol mažoriem, teiksim tā
vai arī pārvērst izteicienu "latviešu kantrī grupas ir vissliktākais, kas mūsu valstī ir" par kaut ko radikālu un psihodēlisku