lai arī kvantu fizikā stīgu teorija man šķiet, ne tas, ka nepareiza, bet ļoti simplificēta
un vienkāršošana - tā ir cilvēkiem, kuri domā ģeometrijā, psiholoģiski pieņemamākā pieeja

kā taisne
lūk, siltums un termometrs ir parastākais taisnes piemērs
cilvēki tic tam, ka temperatūra var būt kaut kādā ziņā NEGATĪVA
piekrītiet, mīnus viens pēc celsija vai fārenheita taču ir emocionāli kaut kā nepatīkamāks par plus viens
lai arī šī nulle ir iegrūsta vispār hujzinkur esošā siltuma amplitūdē

tādēļ nākamais solis pasaules izzināšanā būtu pieņēmums, ka eksistē kaut kāds elles aukstums, absolūts tukšums, punkts, kas veido staru, no kura arī sākas siltums dēļ atomreakcijām
+1, +2, +3 mērvienības
un sasniedzot galējo punktu, hm, atgriežas pie nulles?
stars ir advancētāks par nogriezni, taču vai tas patiešām tā ir

ir taču tā, ka "ledus apdedzina" - un tikai žanna d'arka mums diemžēl nespēj liecināt par to, ka milzīga karstuma brīžos var panesties "auksti sviedri", un cilvēks pie šī karstuma vienlaicīgi var sajust arī milzīgu aukstumu?

ja tā, tad vai mēs runājam par vienu fenomenu ar vairākiem efektiem, vai arī par fenomenu, kuru VEIDO vairāki specefekti, kas paši ir fenomenāli?
vot, tas jums vairāk nav termometrs

varbūt mēs runājam par efektu mijiedarbību? par kaut kādu saskarni, kurā milzīgs aukstums ir identisks milzīgam karstumam, un mēs jūtam tos abus? divas spirāles, kas pārklājas?

tas taču ir tāpat, kā kvantu fizikā ar laiku un ātrumu