atvainojiet, ka es turpinu par vienu un to pašu, taču šī krīze pasaules poltikā ir tik interesanta, ka es nevaru nevērot citus un mūs pašus no malas

interesants ir moments, kuru dēvē par "nacionālās pašapziņas veidošanos"

kas tas ir, laikam ir grūti paskaidrot bez smagiem grāmatplauktiem, taču, acīmredzot, galvenā ideja ir tajā, ka tāda mēroga projekts kā valsts nevar funkcionēt kā, piemēram, skvots - futbola komandu nevar uztaisīt par kaut ko reāli krutu un efektīvu, ja cilvēki ir atnākuši vienkārši tāpat sava prieka pēc patusēt, viņi tupa enerģiski netrenēsies, viņiem neizstrādāsies nekāda psiholoģija, kas ļautu gūt panākumus par spīti apstākļiem, viņi drusku kaut ko papiļīs, ambiciozākie aizies uz ambiciozākām vietām, komanda nolaidīsies žē-līgā, etc

tāpēc gandrīz visas valstis modernajā pasaulē ir veidojušās uz nacionālās bāzes, vienkārši attīstītākās ir to pāraugušas, lai turpinātu jau uz visu savu iedzīvotāju interešu pamatiem

tā pati visu kritizējošā francija "izveidojās kā valsts", "ieguva savu nacionālo pašapziņu" tad, kad 1891.gadā, kā absolūtais pasaules politikas un filozofijas flagmanis, aizliedza savās skolās jebkādas citas valodas, izņemot francūžu. tā bija parīzes francūžu valoda. no 25 miljoniem valsts iedzīvotāju tajā runāja trīs miljoni. reģionālās valodas tika atzītas pirms sešiem gadiem. kur nu mums ar savu zvērīgo diskrimināciju.

varbūt štatos ir savādāk? tur pirmssākumos paralēli angļu valodai uzreiz sāka cirkulēt holandiešu vai itāļu valoda? varbūt nedaudz vēlāk - poļu un ungāru? vismaz kāds apaču dialekts? ak, jā, amerikas galvenā ideja taču bija reliģiozā brīvība, kas pārsteidzošā kārtā beidzās pie jūtas štata robežām

varbūt mums gaismu nesīs anglija, kā brīnišķīgs autonomijas atbalstošs piemērs.

varbūt mums gaismu nesīs kosova kā brīnišķīgs nenacionālās identitātes piemērs. par kuras neatkarību tiešām visiem ir liels prieks, jo albāņu mafija, tā ir eiropas somālija, un labāk lai viņi tur viens otram pārgriež rīkles, nekā laupa bērnus eiropas dienvidu pludmalēs.

vēl brīnišķīgs piemērs valstīm, kas neveidojas uz nacionālās bāzes, ir puse no āfrikas. nedomāju, ka vajadzētu šeit kaut ko vairs ironijas pilnu rakstīt, ir bēdīgi, ka tā notiek.

vienīgais, kas vēl spēj apvienot daudzus cilvēkus lielā kopienā - millenārisms. filozofi saka, ka komunisma rītausma ir tas pats, kas kristus otrā atnākšana. šie pasākumi, pēc visa spriežot, ir savstarpēji saistīti un nenotiks tik drīz; kad notiks, tur būs diskotēka, spēlēs dīdžejs, un mēs visi beidzot nosprāgsim.

nedomājiet, ka es aizstāvu šeit nacionālismu, bet katra valsts sākumā ir bērns, kas sper pirmos soļus, un to nevar uzreiz padarīt par pieaugušo, lai cik to ļoti gribētos.