Neiedziļinoties tēmā, atminējos par ASV. Nezinu, vai tur maz ar likumu definēts "valsts valodas" jēdziens, taču prof. Zemīte lekcijās stāstīja, ka kur XIX gs. vidū Kongresā cītīgi sprieduši par to, kādā valodā realizēt valsts iestāžu lietvedību (jo kaut div-trīsvalodība ir pozitīva pati par sevi, jo samazina iespējamo diskrimināciju, lietvedībā tā būšana - nu tur dubultā dokumentācija, tulki katrā pirts kioskā u.tml. - baisi sadārdzina valsts aparāta izmaksas). Runa bijusi par 2 iespējām: vai nu angļu, vai vācu valoda, jo abas šis kopienas kvantitatīvi dominējušas vienlīdzīgi. Un arī Kongresā balsojumi gāja 50/50, līdz pirms izšķirošā balsojuma konkurentu aģenti aizvilinājuši "vācu nometnes" kongresmeni uz krodziņu un baisi piedzirdījuši - "angļu nometne" balsojumā ar 1 balss pārsvaru panākuši sava varianta pieņemšanu. :))

Bet Āfrikā kā reizi šobrīd ir valstu veidošanās process uz nacionālās bāzes: praktiski visi konflikti un slaktiņi XX gs. tur bijuši nacionālisma inspirēti - viena cilts pasludina sevi par "valstsnāciju", to ieraksta kādā tur preambulā un sirdsšķīsti brīnās, ka pārējās ciltis šo bumbulēšanos neatzīst, nu un sāk neatzinējus ar mačetēm integrēt sabiedrībā, - un tikai pēdējās desmitgadēs šajā gs. parādās reliģiskie konflikti.