A ziniet - man kādreiz 14-17 gados bija sava ar roku rakstīta dienasgrāmata divās brūnās kladēs.

Es aizguvu šo ieradumu no sava nu jau aizsaulē aizgājušā vectēva. Mans vectēvs rakstīja dienasgrāmatu sev kādus 40 pēdējos mūža gadus, un viņam bija ellē pilna istaba aizkrauta ar zaļām, brūnām, zilām, melnām un dzeltenām kladēm. Kad es pie viņa kādu retu reizi aizbraucu ciemos un pajautāju kā viņam labi klājas, viņš man iedeva rokās kladi. Un ziniet - tajās kladēs bija par katru dienu tikai ļoti skopa informācija par to, kā šī diena ir tikusi pavadīta. Vienmēr pirmā rindiņa katru dienu - cikos ir lekusi saule un cikos tā rietēs, kāda ārā temperatūra. Un vēl tā mēness piktogramma - cik daudz var redzēt no mēness, teiksim, aizkrāsots pusaplītis vai saule - tukši balts aplis ar maziem stariņiem apkārt. Vai balts mākonītis ar sniegpārslām, laika prognoze rītdienai.

Tad, varbūt ieraksts par to, kā viņš un vecmamma gājuši uz tirgu, ko tur iegādājušies un cik tas maksājis. Finansiāla atskaite. Vai - kas atbraucis ciemos un ko iesākuši. "Atbrauca Gunta ar mazo dēlēnu, un mēs devāmies uz zoodārzu. Bija mākoņains laiks." Tas viss. 40 gadus tā. Mans vectēvs kara laikā bija nošāvis gan padomju armijas kareivjus, gan vēlāk - arī vācu fašistus, par ko viņu neaizsūtīja uz Sibīriju, bet mazliet pabīdīja rindā uz "Zaporožecu". Jūs ziniet, es esmu izjutis to viņa rūgtumu pret jebkuru vardarbību pasaulē. Kad sāka stāstīt pa radio, kurš ko ir kautkur nošāvis, viņs mēdza pagriezt translācijas aparāta kloķi uz kaut ko citu, varbūt vispār uz balto troksni. Tā bija tāda ierasta un elementāra kustība, ar kādu mēs parasti tramvajā nopirkto biļeti sev iebāžam kaut kur kabatā. Varu pateikt, ka viņš ir mana īstā tēva tēvs - un mans tēvs izdarīja pašnāvību, kad viņam bija 27 gadi. Man ar vectēvu bija vienas asinis un vienas klades. Tagad man ir 29 gadi un šogad paliks 30.

Viņš mēdza skatīties televizoru - ziņas un futbolu. Mana viena no lielākajām dzīves nožēlām ir tāda, ka mēs nekad neaizgājām kopā uz kādu "Daugavas" maču, vectēvs mitinājās dažu minūšu gājienā no stadiona. Un kad es debitēju LTV rīta ziņu sporta diktora lomā, mans vectēvs jau bija kļuvis akls, un televizoru viņam ieslēdza vecmamma. Lai noklausītos rīta ziņas. Viņš mani atpazina. Es biju pārbijies kā diegs. Es skatījos savās dienasgrāmatās, kurās nebija nekādu mākonīšu, bet "vakardien mēs pēc diviem litriem ar visu plostu un teltīm iegāzāmies upē", un es aizgāju un tās klades sadedzināju. Es savu vectēvu netiku redzējis kopš tā laika, kad viņš kļuva neredzīgs, tikai bērēs.

Viss, ko es tagad rakstu šeit ir uztverams kā "rītdien būs mīnus divpadsmit" vai "mainīgs laiks mākoņu ziņā". Patiesībā, tās ir vienīgās lietas, kuras man pašam sev būtu aizraujoši lasīt.

elfz - "kartupelī" kuģi nevar saskārties pa diognāli!
un, lūdzu, tīkla versiju, kuru varētu brīvā brīdī ar nrk uzraut!

godīgi sakot, "noprivatizēt" iepriekšējās nakts postu man lika pavisam nezināmi spēki. Kuri šo ierakstu tāpat atpubliskoja. lai arī nē, spēki ir zināmi.

tā bija kāda saruna par tēmu:
X - izdari vēl vienu soli
Es - tas nav iespējams. es esmu piesaistīts.
X - vajag tikai redzēt
Es - es tikai imitēju redzamību. mans prāts ir redzamības simulakrs.
X - pie kā tu esi piesaistīts?
Es - man šķiet, ka esmu apkārtnotiekošā sastāvdaļa. es nevaru to uzskatīt par maldiem.
X - tādā gadījumā tavus valgus sadedzinās tikai elles liesmas, ja reiz tu pats nespēj piecelties.

Es pilnīgi saprotu, kāpēc cilvēki nevēlas un nestāstīs to, kāpēc viņi nevēlas un nekad arī nestāstīs par to, kādēļ viņi ir kļuvuši par tādiem pēc šīm sarunām. Es beidzot saprotu savu labāko draugu. Lieliski saprotu.

Poll #9028 Bārdas
Open to: All, results viewable to: All

Kā jums sastāv ar bārdu?

Poll #9030 Prinči un princeses
Open to: All, results viewable to: All

(inspired by Dzeina's posts: jūs kādreiz esat iztēlojušies, kādai (-am) ir jābūt jūsu sapņu princesei (princim)? Nu tā tīri vizuāli?

vēl es pie lietotājas dzeina izlasīju informāciju, ka cūkām mēdzot būt pusstundu garš orgasms.
es mēģinu to aptvert, kā tas būtu ar cilvēkiem. tas ir, 10 min pēc dzimumakta, teiksim, aizej uz veikalu pēc cigaretēm, stāvi rindā un visu laiku orgasms. Pārdevējai izsteni: "česterfīld zilās". un pēc tam vēl izsteni "paldies". vot, tas būtu kruta.
a cūka tikai iebāž galvu vircas okeānā un kviec aiz laimes nepārtraukti, ir orgasms viņai vai nav.
tāda, lūk, ir cilvēces cena par dzīvnieku rīšanu. orgasma ilgums.

es nebaidos no nāves.
mani uztrauc mūžīgā sajūta, ka katra izpīpētā cigarete, katra izdzertā kafijas tasīte, katri iešautie simts grami, katrs strīds un katrs pārdzīvojums, katra monitorā redzētā filma, katrs naida uzplaiksnījums - tas viss samazina nezināmo dzīves ilgumu par kaut kādām minūtēm. un ja smiekli to it kā paildzina, tad šo notikumu attiecība ir nesamērojama.
es varētu dzīvot vismaz 200 gadus, bet tos 130 es točna padirsīšu neatejot no kases.
un tie, kas nedara neko augšminēto, varbūt nodzīvos par mani piecus gadus ilgāk.
un ja nenodzīvos, tad visi teiks - tas bija NETAISNĪGI.
tā es atrodu šo taisnību visā tajā, kas mani lēnām nogalina.
es vēlētos dzīvē tikai vēl mazliet drosmes un veiksmes. viss pārējais ir pārejošs.

There's not enough hours in the day
To say all that I want to say
There's not enough days in the week
And weeks go by quicker than drunks knock back liquor
There's not enough weeks in the month
To do all that needs to be done
There's not enough months in the year
And years disappear like the bubbles in my beer

Timestretched
There's not enough lines on the stave
To capture the music I crave
There's not enough strings to my bow
And even the barmen know extracts from Carmen
There's not enough notes in this scale
It feels like I'm chasing my tail
There's not enough beats in the bar
And bars get too busy with folks asking "is he…?"