Bet tur ir principiāla atšķirība starp to, ka 1. variantā 5+1 cilvēki ir izvēlējušies atrasties pilnīgi debīlā un bīstamā situācijā (padumaješ, pa sliedēm staigāt), 2. variantā resnītis pats par savu drošību ir parūpējies, bet 5 idioti uz sliedēm ir idioti.
1. variantā tā izvēle ir statistiska (varbūtība, ka no 5 lohiem ir kāds jēdzīgs eksemplārs, ir lielāka nekā varbūtība, ka 1 no 1 loha ir jēdzīgs), 2. morāla - onkulis pats ir izdarījis izvēli palikt dzīvs, un līdzcilvēkam nav tiesību šo izvēli nočakarēt 5 (vai kaut 5000) cilvēku dēļ.

Kurā brīdī pirmajā variantā paradās tiesības izlemt kuram dzīvot, kuram nē?

Pirmajā variantā savu izvēli atrasties nedrošā un dzīvību apdraudošā situācijā jau ir izdarījuši visi 6 potenciālie upuri. Pārmijnieks nerisina morālas dabas jautājumu par "tiesībām izlemt", jo lēmums jau ir bijis. Pārmijnieka jautājums ir tikai, kuru porciju no tiem, kas de facto izvēlējušies nomirt, atstāt dzīvus, kuru ne. Teiksim, ja man būtu šāda situācija un tas 1 cilvēks būtu mans bērns vai vīrs, es, ļoti iespējams, izglābtu vienu, nevis 5 (personiskās jūtas mierīgi var pārsist statistiku). Pieļauju, ka līdzīgu jautājumu risina arī, teiksim, ārsti - operāciju zāle ir viena, tas, ka cilvēki ir nonākuši kritiskā situācijā, nav ārsta vaina, līdz ar to ārsta izvēle par to, kuru operēt, nav morāla, bet citu apsvērumu vadīta (piemēram, labāk operēt bērnu nekā večuku, labāk operēt stiprāko vai, tieši otrādi, vājāko, labāk operēt nedzērāju nekā alkoholiķi - pa lielam statistika + cilvēka potenciālais noderīgums droši vien).

P.S. Vai arī godīgums - kas pirmais pieteicies steidzamajai operācijai, to arī operē.

Šajā gadījumā nebija ne pārmijnieks, ne ārsts, bet tāds pats muļķis (Tu, es, dajebkurš) uz sliedēm, kā pārējie, tikai ar iespēju palēkt malā un pārslēgt slēdzi.

Protams, ka jā. Bet tas jau nenozīmē, ka šajā brīdī vajadzētu pacelt rociņas un palikt zem vagonetes, jo "nav tiesību izvēlēties, kam dzīvot". Man ir dota vēl viena iespēja izvēlēties dzīvot, un es to pieņemu, bet tas nenozīmē, ka visiem tiek dota vēl viena izvēles iespēja.

Ja tu aizej pie ārsta ar gripu, un ārsts pats ir nupatās izārstējies no gripas, tas nekādā veidā nenozīmē, ka viņam nebūtu tiesību tevi dakterēt, jo viņš pats nekādā veidā nav par tevi labāks :) Bet viņam arī nav morāls pienākums tevi dakterēt ārpus darba laika. Un, savukārt, ārpus darba laika sadakterējot sievasmāti, viņš arī nav pārkāpis morālo likumu "man nav tiesību izvēlēties, kurš slimos, kurš ne".

Atvaino, bet nekādi nespēju šo stāstu par gripu savilkt kopā ar uzdoto jautājumu.

Argh.
Ārsts = cilvēks, kuram ir dota iespēja izārstēt citus no gripas (t.i., izdarīt izvēli, kas ietekmē viņu veselības stāvokli). Ārsts pats nav no gripas pasargāts un var, teiksim, pagātnē būt izdarījis izvēli, kas palielina risku saslimt ar gripu, bet tam nav nozīmes dotajā situācijā. (T.i., cilvēks pārmijās, kas var pieņemt lēmumu, kas ietekmē citu cilvēku dzīvi.)
Slimnieks ārpus darba laika = cilvēks, pret kuru ārstam nav nekādu pienākumu, ne ētisku (ne jau ārsts izvēlējās pakļaut viņu gripai), ne profesionālu. (Cilvēki uz sliedēm, kas visi ir izdarījuši nedrošas izvēles, sk. mikii iebildumu.)
Ārsta izvēle, vai ārstēt situācijā, kad nav ne profesionālu, ne ētisku pienākumu to darīt, nebalstās ētikā, bet personiskajās preferencēs (tipa vai gribu mierīgi iedzert alu vai ārstēt sievasmāti vai ārstēt visus gripainos bomžus, ko satiec uz ielas). (Izvēle pārslēgt vai nepārslēgt pārmijas.)

Doma skaidra — ideja saprotama, tomēr, sēžot pie datora un spriedelējot, neuzņemtos izlemt kuram dzīvot — pieciem vai vienam, vai, pašam metoties zem riteņiem mēģināt, glābt visus.

pag, kādā veidā pirmajā testā tas viens vīrs tunelī atrodas dzīvību apdraudošā situācijā? viņš atrodas tunelī, uz kuru pārmijas nav pārslēgtas - safe! tikai pārmijnieks var izlemt viņu upurēt piecu citu dēļ

Jā, un pie gājēju pārejas noteikti nevajag paskatīties pa labi, pa kreisi, jo var taču droši pieņemt, ka visi autovadītāji ievēros satiksmes noteikumus. Kopš kura laika nolikt sevi situācijā, kad kāda cita cilvēka acumirkļa izvēle var noteikt, vai tu dzīvo vai mirsti, ir safe?

no šāda viedokļa - cilvēks nekad nav drošībā, jo nekad nav iespējams panākt tādu situāciju, kad neviens nekādā veidā nevar apdraudēt Tavu dzīvību, attiecīgi drošība, kā jēdziens, ir lieks. cita lieta - vai Tava rīcība, bez citu iejaukšanā, nodrošina Tev relatīvu drošību?
gājējs ejot pāri krustojumam paskatās vai nav mašīna - tas ir tāpat, kā vīrs, pirms ieiet tunelī, paskatās, vai pārmijas gadījumā nav pārslēgtas uz šo tuneli.

Nu i dumš, ja neiefaktorē varbūtību, ka kāds lohs to pārmiju var pārslēgt.

mazāk dumjš, kā tie pieci, kas aizgāja pa saslēgto tuneli. ja gudrībai ir saistība ar gēniem, tad tam vienam ir labāks gēnu fonds, nekā tiem pieciem. ziedojot to vienu, bet glābjot piecus, principā tiktu nodarīts kaitējums dabiskajai izlasei un visas cilvēces genofonds tiktu pasliktināts.
btw, gājēji arī ir dumji, parasti neierēķina, ka bembis var pēkšņi parādīties un ar 250 kmh viņus nonest. ja gājēji būtu gudri, tad viņi paši brauktu ar bembjiem :D

Ģenētika nav tik vienkārša. T.i., tas nav salikums no dumš/gudrs un dumjāks/gudrāks, tur ir daudzi komponenti, pusi no kuriem mēs vēl nezinām. Piemēram, ir cilvēki, kuri ir predisponēti uz negadījumiem, kamēr citiem piemīt fantastiska veiksme - izdzīvo veiksmīgie, un neviens nezina, kāpēc (lai arī galvas dakteri to skaidro ar iekšējo sakārtotību/saskaņu ar sevi). Tāpat arī pieci cilvēki, kas ir bijuši pietiekami gudri/sabiedriski, lai ietu bariņā ar čomakiem, var būt ģenētiski vērtīgāki kā viens cilvēks, kurš varbūt ir besīgi gudrs, bet vientuļš.

Pateikt, ka nedarīsi neko, ja tev ir reāla izvēle, nozīmē pieņemt, ka tu neesi viens no vienādojuma, kas tā vienkārši nav. Tu tāpat esi vienādojumā, tikai to nezini. Atsacīšanās izvēlēties arī ir izvēle.

par izvēli - taisnība. izvēle ir vienmēr, pat ja tā nav īpaši laba izvēle.
a par ģenētiku - protams, tas viss ir sarežģīti, bet uzdevums mums nedod pietiekami daudz informācijas par konkrēto indivīdu īpašībām. pieņemot, ka tās ir vienādas, it kā labāk ir glābt vairāk dzīvības, taču uzņemties lēmēja lomu man vismaz toč negribētos

tai pašā, kad mēs ne no šā ne no tā esam kaut kādā šahtā ar nepazīstamiem rešņiem, Čikāgas piecīšiem un akmeņu vagonu, kurš tur sazin no kurienes uzradies un tagad stundām ilgi gāžas mums virsū un mēs tagad pieņemam ētiski pamatotus un racionālus lēmumus, kuru rezultāti tiks piefiksēti, akmenī iecirsti un Pastarā tiesā Dievs tas Kungs personīgi mums tos bāzīs degunā un teiks, vot, grēciniek, kur tavas dzīves Alfa un Omega, patiesības mirklis un tava iekšķīgā būtība kā uz delnas, saņem tagad pēc nopelniem bez vazelīna!

Ko man teiks pastarā tiesa, īsti neinteresē, bet tagad te sēžot un neesot tajā šahtā, ar iespēju mierīgi domāt, izdaru savu izvēli. Tā, kā būtu, kā nebūtu, manuprāt, nebija jautājuma būtība. Cik sapratu.

A vot šito mums, analītiķiem, nesaprast. Vai nu jāizdomā, kā būtu, lai prognoze strādātu reālā situācijā vai nu sabtransportā aiz gara laika domā fantastisku stāstu no sērijas "pavei, šitai smukajai pupainei uzklūp ogļu vagons no citas galaktikas, aber es tāds viss iekš rozā ar melnu "P" burtu uz krūtežas sakliedzu uz to vagonu ij šis pa galvu pa kaklu iemetas paralēlajās pasaulēs. Pasažieri applaudē, tik blondīne dusmīga, jo šai kā reizi ogle dikti noderētu."

Kaut ko pa vidam - izdomāt, kā būtu, ja skaidrs, ka tā toč nebūtu..nenenē.

Stāsts par sabļaušanu uz vagonu ļoti labs. Gegege