Protams, ka jā. Bet tas jau nenozīmē, ka šajā brīdī vajadzētu pacelt rociņas un palikt zem vagonetes, jo "nav tiesību izvēlēties, kam dzīvot". Man ir dota vēl viena iespēja izvēlēties dzīvot, un es to pieņemu, bet tas nenozīmē, ka visiem tiek dota vēl viena izvēles iespēja.

Ja tu aizej pie ārsta ar gripu, un ārsts pats ir nupatās izārstējies no gripas, tas nekādā veidā nenozīmē, ka viņam nebūtu tiesību tevi dakterēt, jo viņš pats nekādā veidā nav par tevi labāks :) Bet viņam arī nav morāls pienākums tevi dakterēt ārpus darba laika. Un, savukārt, ārpus darba laika sadakterējot sievasmāti, viņš arī nav pārkāpis morālo likumu "man nav tiesību izvēlēties, kurš slimos, kurš ne".

Atvaino, bet nekādi nespēju šo stāstu par gripu savilkt kopā ar uzdoto jautājumu.

Argh.
Ārsts = cilvēks, kuram ir dota iespēja izārstēt citus no gripas (t.i., izdarīt izvēli, kas ietekmē viņu veselības stāvokli). Ārsts pats nav no gripas pasargāts un var, teiksim, pagātnē būt izdarījis izvēli, kas palielina risku saslimt ar gripu, bet tam nav nozīmes dotajā situācijā. (T.i., cilvēks pārmijās, kas var pieņemt lēmumu, kas ietekmē citu cilvēku dzīvi.)
Slimnieks ārpus darba laika = cilvēks, pret kuru ārstam nav nekādu pienākumu, ne ētisku (ne jau ārsts izvēlējās pakļaut viņu gripai), ne profesionālu. (Cilvēki uz sliedēm, kas visi ir izdarījuši nedrošas izvēles, sk. mikii iebildumu.)
Ārsta izvēle, vai ārstēt situācijā, kad nav ne profesionālu, ne ētisku pienākumu to darīt, nebalstās ētikā, bet personiskajās preferencēs (tipa vai gribu mierīgi iedzert alu vai ārstēt sievasmāti vai ārstēt visus gripainos bomžus, ko satiec uz ielas). (Izvēle pārslēgt vai nepārslēgt pārmijas.)

Doma skaidra — ideja saprotama, tomēr, sēžot pie datora un spriedelējot, neuzņemtos izlemt kuram dzīvot — pieciem vai vienam, vai, pašam metoties zem riteņiem mēģināt, glābt visus.