| View: | Par lietotāju. |
| View: | Draugi raksta. |
| View: | Kalendāra skats. |
| View: | Izlase. |
| You're looking at the latest 40 entries. Missed some entries? Then simply jump back 40 entries. | |
|
|
LiveJournal for maals.
|
||||||||||
| Thursday, December 28th, 2006 |
|
||||
|
Merriam-Webster's #1 Word of the Year for 2006 based on votes from visitors to our Web site: 1. truthiness (noun) 1 : "truth that comes from the gut, not books" (Stephen Colbert, Comedy Central's "The Colbert Report," October 2005) 2 : "the quality of preferring concepts or facts one wishes to be true, rather than concepts or facts known to be true" (American Dialect Society, January 2006) http://www.m-w.com/info/06words.htm |
||||
|
|
| Wednesday, November 15th, 2006 |
|
||
| Un tagad kaut ko rupju, baisi bezjēdzīgu, stulbu, zemisku un nevajadzīgu? | ||
|
|
|
||
|
Vai jums iraid dvēsele? Man ir. Jocīgi, vai ne. Kaut kā pavisam nejauši atcerējos/atminējos seno Platona triku Teaitētā. Proti, vai iespējams redzēt to, ko dzird? Vai redzēšanai un dzirdēšanai ir kopēji 'objekti'? Par to arī lauž šķepus. Daži (tai skaitā Aristotels, tā vismaz Burnjets apgalvo) saka, abām šīm maņām un vispār maņām ir kas kopējs. Piemēram, it kā aplis pieejams gan taustei, gan redzei. Tie ir maldi. Šizofrēniski, bet, ja pamēģina saklausīt to, ko redzi, tad pamostas dvēsele. Nezinu, kālab tieši tagad atkal par to un tik saraustīti, bet viens gan ir kaut kā pamatīgi skaidri, kad veic šo triku, tad pumpītis-kustinātājs-dvesma-anima-psihē liek par sevi manīt. |
||
|
|
| Tuesday, November 14th, 2006 |
|
||
| muļķis | ||
|
|
| Thursday, November 2nd, 2006 |
|
||
|
Kā pareizi? Pelēkā miesa vai pelēkā masa vai pelēkā māsa? Smadzenes vai smadzene. Tas vai tā, viņš vai viņa? Tās. |
||
|
|
|
||
| Vispirms rakstīt, tad lasīt, pretējā gadījumā līdz skribelēšanai nekādi netieku. Protams, vainīgi ir tie cibotāji, kuru teksti mani kustina. Pagaidām gan neteikšu kuri, saraksts precizējās. Un es nelielā mērā kļūstu viegli atkarīgs. | ||
|
|
| Monday, October 30th, 2006 |
|
||
|
Jopcik, micīt! Kā lai pārliecina sevi, kā lai nonāk pie apjēgas, ka tava/mana 'dvēsele' ir nemirstīga un ir vērts par to cīnīties. Protams, cīnīties ar sevi. Vai arī citādi, kā tikt pie dzīvesdziņas? |
||
|
|
| Tuesday, October 17th, 2006 |
|
||
| Šo ņemšanos sauc par klabēšanu (ja kas, tad tas atzīmēts arī manuālī). Toč, klabu, grabu, piržu, īdu, kunkstu, verbāli smakoju, vingrinu pirkstus, nositu laiku (jau bija), mūku no realitātes, neko labāku nevaru izdomāt, izrunājos, atbrīvojos no liekajiem vārdiem, uzmanos no kolēģu skatiem manā monitorā, neko neceru, nīkuļoju, ceru kaut ko atrast, slinkoju, eksistēju, gaidu darbadienas beigas (kaut tas neko nemainīs), raustos, demostrēju pofiu, gribu iet pīpēt, izaicinu likteni, negribu neko darīt, izliekos. Klabu, rezonēju, mēģinu iekustēties, no visa kā baidos, jūtos vainīgs, mazliet kauns, nekaunīgs, nelojāls, liekulīgs, cinisks, dienaszaglis, vienkārši muļkis. Nu un? | ||
|
|
|
||
| Jānomaina "subject" lauka nosaukums, jo vārds "domas" neskan labi. Precīzāk (nedaudz koķetējot), nekādu domu te nav, lai arī kā gribētos uz to cerēt. Skat. skaidro pretrunu ar iepriekš atvemto. | ||
|
|
|
||||
|
Nu ko? Nolamājos, mierīgi. Nekas nemainījās. Neko negribas teikt, bet klabinu, klabinu, klabinu. Varēju jau ar copy-paste, tā būtu ātrāk un vēl nedaudz bezjēdzīgāk. Nav nekā grūtāka, garlaicīgāka, nomācošāka par slinkumā palaišanos. Nu pamēģiniet izdomāt, kā noslinkot veselu darba dienu. Nieks. Bet darīt to konsekventi un jau gadiem ilgi tā iraid īpaša māksla (technē). Maksa par to, protams, arī ir noteikta - degradācija. Pilnīga un pamatīga smadzeņu pūšana. Tā ir māksla nedomāt, es pat gribētu teikt, tā ir spītīga atsacīšanās domāt un sasniegt mērķus. Tā ir plūšana, ļaušanās lai tevi stumda un grūsta, nemēģinot izraisīt kustību, tā ir izvairīšanās no jebkā, kas varētu kaut ko mainīt. Tā ir tuvošanās stadijai, kad tevis nav, nu gandrīz nemaz nav, jo nav tava iespaida uz neko. Tu varētu arī nebūt un nekas īpašs nemainītos. Tu nevienam īpaši netraucē un arī nepalīdzi. Tukša vieta. Līdzīgi kā durvis, vari virināt kad vien iepatīkas un kad esi apradis ar to vietu un dabu, tu tās vairs nemani. To gandrīz nav. It kā augstāk minētais izdodas, ārēji viss funkcionē perfekti kā aprakstīts. Taču "iekšēji" cīņa ir krietni grūtāka, ir pamatīgi jāpiepūlas, lai iekšējais nemiers neizlauztos vidē un nesatrauktu to. Katru mirkli ir jāslāpē viļņošanās, jāslāpē un jānomāc domas, sajūtas, iekāres. Visgrūtākais ir iekāres, tās joprojām izraisa lielāko viļņošanos, tās it kā mudina rīkoties, liek kaut kur traukties. Taču ir tām arī savs labums, tās nomāc domas. Viennozīmīgi un spēcīgi. Kaut arī abu cēloņi nav skaidri, tomēr iekārē uzvar domas vienā setā. Iemācīties nedomāt ir vieglāk. Kā pilnīgi skaidrs apliecinājums domāšanas niecīgumam ir skaidra empīrija, ka to elementāri var nomākt ar pilnīgi legālu dziru palīdzīgu. Alus, vīns, nemaz nerunājot par koncentrētākiem virumiem, tiek ar domām galā pēc pāris litriem. Protams, protams, šai metodē ir skaidri pamanāma pretruna ar slinkošanas pamatpostulātu, atturēties no jebkuras darbības. Tātad, lai nomāktu domas, ir jāveic neliela, lēna piepūle, mazs grēciņš, jāiespringst uz dzires iegādi un lietošanu. Taču, šo pārkāpumu atsver fakts, ka tiek pieveikts daudz nopietnāks ienaidnieks - domas (lai vai kas zem šī vārda slēptos). |
||||
|
|
| Monday, October 16th, 2006 |
|
||||
|
Lapi, lapi. Tikai nobīdes, atkāpes, atrunas. Esmu gatavs aizstāvēties piesaucot autoritātes. Dekarts teica apmēram šādi, ka pirms ķerties pie iztirzājuma godprātīgam ģeometram klājas izklāstīt visus lietas sākotnējos apstākļus, proti, premisas. To arī cenšos darīt, taču pārcenšos. Primitīvā veidā tā aizraujos ar atkāpēm, ka aizmirstu, ko un kāpēc vispār gribēju pateikt. Tā nu tas ir un ir ne tikai tekstos. Jaunpienākošais man vienmēr aizklāj to, ko esmu iesācis. Slikti, slikti. Nav diskursa. Bet par to "nekas nemainās" ekleziasts visu it kā ir pateicis. Un kas man traucē viņam paklausīt? Un tas protams ir jautājums par Dievu, viņa likumu utt. Bet es stīvējos pretī, ja pieņemtu, laikam būtu vieglāk. Līdz galam nevaru, kaut kas traucē. Smieklīgi, pašam tās šķiet tāda viduslaiku zemnieka vāvuļošana. Johaidī, es tak esmu kaču ko dzirdējis par smadzeņu darbību un redzējis mirušus cilvēkus. Vai tiešām tas ir rakstura vājums, kurš neļauj sevī apstiprināt, ka esam mirstīgi lopi. Un viss. Skaidra lieta, ja Dieva nav, tad viss ir atļauts (teica Fedja Dostojevskis). Es nevaru, neko nevaru. Tas, kas atļauts garlaiko, uz pārējo nevar saņemties. Bail? Ta īsti nē, drīzāk kauns un šķiet, ka "tā nav pareizi". Nožēlojama, pareiza audzināšana. Vai tikai? |
||||
|
|
|
||||
|
Atkal atkāpe. Nav ticības, nav arī iespējas grēksūdzei. Smieklīga atziņa iekš šiten tās sekulārās vides. Bet, kas zina? εν αρχη ην ο λογος και ο λογος ην προς τον θεον και θεος ην ο λογος (Jāņa, 1:1) |
||||
|
|
|
||||
|
"Pa lielo pasaulē nekas nemainās un nemainīsies". Kaut kā aptuveni šādi es parasti sevī nomācu vēlmi kaut ko uzsākt, pavisam globāli - nomācu, slāpēju jebkuru savu aktivitāti. Jebkuru, būtu gan melots, jo pārsvarā es tomēr dodos pīpēt un pacietīgi gaidu, kamēr darbošanās ierosme pazudīs. Smieklīgi, bet kaut ko līdzīgu, ja pareizi atminos, savulaik manīju arī kādā no Gārfilda karikatūrām. Zinu, ka tālākais būs banālu pārdomu atgermojums, bet lai tā arī būtu. Kauns jau ir, bet "kāds nu esi" tādam arī jāspoguļojas. Jāatvemjas un jāpalūkojas savos vēmekļos. Atkāpe. Mentālais mazohisms varētu būt nākamais topiks. Viss ir pīšļi, kaut kā līdzīgi vervelēja Zālamans mācītājs. Zinu, daudzi atsaucas uz šo hrestomātisko tekstu, bet es šo fragmentu pat esmu lasījis. Taisnību sakot, gan piespiedu kārtā, mācību nolūkos. "Piespiedu kārtā" ir pārspīlēti teikts, jo mācīties gāju no laba prāta un arī Zālamanam piedēvētais fragments ebreju grāmatā bija baudāms. Skarbs. Īstenībā, līdz raudienam bezcerīgs. Protams ar mērķi, lai lasītājs vērstos uz Dievu. Šķiet kaut kā tā arī bija tekstā, neatceros. Es daudz ko neatceros. Labi, bet šo sajūtu, ka vienīgais ir Dievs, pie kā vari vēl vērsties, es arī biju piemirsis un tagad atminējos. Par Dievu, par to, ko es ar to saprotu un kā pret to attiecos, arī īpašs stāsts. Vēl atkāpe. Tomēr jocīgi, ka stāstus un pārdomas gribas veikt ar kādu, gribas kādu uzrunāt. Laikam jau primitīva psiholoģija, uzrunājot, tu ceri, ka atbildēs. Nu ja, man gribas runāt ar manu mirušo meitu. Pirms vēl piedzima/nomira, gribēju viņai rakstīt vēstules, kuras viņa pieaugusi varētu lasīt. Nobijos un nedarīju, tieši tā iemesla dēļ, no kā baidījos un kas notika. Nezinu un nav atbildes vai kaut kas būtu mainījies, ja būtu rakstījis. pieseivošos |
||||
|
|
|
||
| Šķiet, ieprieksējā reizē paliku pie prātojuma, drīzāk, intences izvemt šeitan te savas ne-laimīgās, destruktīvās, pesimistiskās, ne-pozitīvās "domas". Kaut kā mēģināt verbalizēt CNS (centrālās nervu sistēmās) perturbācijas, jeb, citiem vārdiem, viļņošanos, neskaidrās kustības, neironu sinapšu mainīgās konstelācijas. | ||
|
|
| Friday, October 13th, 2006 |
|
||||
|
The eidōla only modifications of the mind itself, determined by the impressions (kinēsis) of the external something (tinos) on the organ of sense, as affected by them - pathos, pathēmata. N.B. - Sense (in mind) is not an alteration - affection - passion, but the recognition of it in the living organ of sense*. * The remark of Galen. See De Plac. Hippocr. et Plat., L. vii. c 6, ed. Chart. (Note L. On Platonic Doctrine of Perception. The Works of Thomas Reid, D.D.: Now Fully Collected, with selections from His Unpublished Letters. p. 950) |
||||
|
|
|
||
|
Kamēr saņēmos un pēc vairākiem Ugunslapsas nokārieniem tomēr iežurālējos, visa depresīvā rakstīt kārē noplakusi. Žēl, biju sasparojies paņerkstēt par seg-uzvārdiem un norakstīt no vienas lapeles definīciju eidosam. Ne jau Platona paša definīciju, bet gan viena senlaiku gudrinieka piezīmi, kā šiten tā padarīšana jāsaprot. Par eidosu, gan ienāca prātā apdomājot seg-uzvārdus. Tātad pirms tam. Konkrētāk, nezin kālab atminējos Rītupa interviju RL ar smadzeņu pētnieku Paulu, un pie sevis Rītupu nosaucu par Redoviču junioru. Uzreiziņ prātā iešāvās neviens cits kā Šlesers, tas pats, kurš agrāk Ainārs Leščinskis (kaut kā tā. nejaukt ar RL Lešinsku). Īsti jau neatminu, ko par tiem seg-uzvārdiem vēlējos paļerkstēt. Neko jau sev prātīgu, veco basņu: Džugašvili, Uljanovs, Pliekšāns, Aristokls utt. un tā joprojām. Nafig? Kaut gan patiesībā pilnīgi vienalga, tas it kā ir tikpat nejauši kā tas, ko izdara vecāki. Es runāju par vārda došanu un ņemšanu. Zinu, ka tās ir pārdomas, kuras raksturīgas pusaudžu vecumam, jo tas ir līdzīgi, kā apspriest jautājumu vai horoskopi saka kaut ko patiesu. Tāpat, jautājums, ko tavs vārds "nes", apzīmogo, nozīmē, nosaka, izraisa, laikam tomēr nav atbildams (nu gan pateicu). Ha! Atcerējos, sākās mana nemšanās no kaut kā pavisam cita. Rītupa intervijā smadzeņu pētnieks runāja par kognitīvo terapiju, kura paver ceļu uz iespēju būt laimīgākam, nu vai vismaz, iespēju domāt laimīgākas domas, nekā esi domājis pirms tam. Nu ja, runa bija par depresijas lāpīšanu ar slikto, depresīvo pārdomu fiksēšanu. Proti, es mēģinu formulēt, apzināt un fiksēt savas sliktās, depresīvās domas un pēc tam nodarbojos ar risinājumu meklēšanu šīm depresīvajām fiksācijām. Lūk! Tieši ar šo peramo domu vivisekciju arī biju sadomājies šeit tagad nodarboties. Tobiš, es te biju sadomājies sevi ārstēt. Smieklīgi? Vai ne? Nu labi, vismaz veicu nelielu diskursu. Tas arī smieklīgi. Es domāju, nosaukt šiten to pļerkstiņu seg-vārdiņā "diskurss". Tas "seg-xxxxxx", īstenībā nav nemaz tik slikti, katrs vārds, tak patiesībā ir kā sedziņa, apmetnītis, deķītis, zem kura kaut kas slēpjas. Slēpjas kaut kas, kas patiesībā nav ne nosaucams, ne domājams, ne kā savādāk satverams un vārds kā sega apklāj-atklājot. Ek, kaut kāds Heidegerisks kalambūrs sanāca. |
||
|
|
| Saturday, October 7th, 2006 |
|
||||
| rezultaati saaksies! | ||||
|
|
|
||||
|
Taa nu sanaca, ka to veicu. Nu, protams, nobalsoju 9.saeimas (vai kaa to sauc) veeleshanaas. Nekaunos, bet nedaudz esmu bazhiigs, jo savu pilsonja vaariigo balsi atmetu par JL. Ko nu? Neko, protams, vairs. Bet katraa zinjaa, mazaakais ljaunums. Vai tas taa ir? Piekaast, ne jau tas mani grauzh un ecee. Kaut kaads aabolu viins ir paarnjeemis manu praatu un iegaazis kaarteejaa skumju, bezceriibas utt bedree. Skaidrs, ka tas arii nav nekas, daudziem neparasts. Kaarteejo reizi, protams, nav arii skaidrs kaalab te to visu klabinu. Zinu, zinu! Meeginu uzrunaat TO (pats zini, KO). Bet TAA nemaz nav vai arii izliekas, ka VINJA nemaz nav. Isteniibaa jau elliigi banaali ir kaarteejo reizi atziit, ka iisti jau nav neviena ar kuru vareetu runaat taa, lai izrunaatoes. Uh, shii pesimisma bedre! Es protams, vareetu meeginaat, jums, nejaushie lasiitaaji kaut klaastiit par sevi un saviem krenkjiem, bet nevaru sanjemties un taapat katram jau savi un gana biezaa slaanii, citaadi kaalab lai te vispaar kaads ieluukotoes un kaut ko dariitu (t.i., rakstiitu). Vot taa! Nav jau viegli savu krenkji rakstiit, ja dziivesbiedre blakus istabaa lasa RL un var iegriesties ar jautajumu, "ko tu te dari?". "Intereseejos par veeleeshanaam," atbildeetu. sviescs |
||||
|
|
| Tuesday, February 14th, 2006 |
|
||
|
Jopcik, micīt! Tas nu gan ir varens pārsteigums, ka, vispirmkārt, šitentā vieta vēl ir pie tā, ko sauc par dzīvību. Nu vienkārši, nav nosprāgusi. Bet tas mazākais, smieklīgākais, ka mans lietotāja vārdelis un pat psw darbojas. Joki, vai ne? Nu atkal es skibelēju muļķības, taču kam gan viss tas [jābūt 'tas viss', nav runa par putniem], ja ne šim. Sirdi nekratīšu un neko prātīgu neteikšu. Nu skaidrs, ka nule teiktais ir pamatīga iedomība, ka kaut ko 'prātīgu' vispār spēju ieķēzīt. A napig te vispār ielīdu? Zinu, bet neteikšu. Čau bambīno! |
||
|
|
| Friday, May 20th, 2005 |
|
||
|
Patiesība ir tur, kur tu nostājies un ko izvēlies. Tobish patiesiba ir relatīva. Vai iespējams pierādīt, ka ir vēl kāda cita patiesība? Tādā gadījumā tās būs jau divas un vairs nebūs patiesība. Patiess ir tas, ka saku patiesi, neliekuļoju. Patiesība ir kaut kas līdzīgs atklātībai. Kursh zina, kaa atklāties? Kura no sejām, kas atklāsies, būs patiesā? Tātad arī Patiesības kā atklātības nav. Patiesība ir norma. Tā ir vienīgā patiesība, kas darbojas. Es negribu dzīvot un mīlēt normēti. Tobiš, tās ir idiņu un sapņotāju iezveidotas paradigmas, t.i., nav nekāda parauga kā dzīvot. Bet varbūt man ir nepamatotas, neeksplicētas gadas par to, ko nozīmē dzīvot un mīlēt? Ir tikai attiecības un cerības, kas gan parasti izrādās vilšanās. Tas nu gan tajā gadījumā, ja iesaista patiesību. Attiecībās nav patiesības. Bet kā ar to dzīvot? «Man tak ir taisnība,» ar to es gribu teikt, ka patiesība ir manā pusē, bet tie ir maldi. |
||
|
|
| Tuesday, April 5th, 2005 |
|
||||
|
Smieklīgi, bet ko lai uzraksta? Kāpēc visi raksta un tas šķiet pat kaut kā nozīmīgi. Nezinu vai viņiem, bet dažu labu lasot tāds kā nedaudz labāks prāts sametas. Cibiešīem gan pamatā ieradums gaudenus jautājumus no sevis izrakstīt. A kālab pats te atkal iebakstījos? Par visu rakstīt, visu domāt, reizē. «Reizē, reizē!» sauca divas blondīnes liftā. Skulbi kaut kā. Pilnīgs negribums runāt, bet nagi paši graužas un pirksti spiežas. Handrika laika zīmes. Kas ir Handriks? Puisis labākajos gados, bet ne tik vecs kā Karlsons, nelido, uz zapti nav kārs un ar maziem zēniem nespēlējas. Tomēr Handrikam baigi skaiž Karlsona labā oma, prieks ar kādu viņš lidinās un ir draugs mazajam puisēnam. Tāds kā seno laiku domātājs, pamatā godīgs, jo neizmanto zēnu kā tie slienainie plikgalvji, kas uzmācas ar lielulīgiem piedāvājumiem paklausīties mūziku, paskatīt bezkaunīgas filmas, tagad laikam piedāvā spēlītes inetā kopā padzenāt. Nē, nē, Handriku neviens seksuāli nav izmantojis. Taču kaut kāda pieredze viņam ar tiem tipiņiem ir, nu tai nozīmē, ka tie viņam bērnībā uzmākušies un viņš viņus laimīgi atšuvis vai izmucis. He-he, tā viņš pats domā. Bet, ja var ticēt viņa atmiņai (bet tai ticēt nevar), tad tomēr ar anālo seksu vai cita veida izdarībām ar savu dzimumu Handriks nav ticis pakļauts/pakļāvies. Koroče, Handriks nav pediņš un par šīm lietā viņampatīk tikai paķiķināt un stāstīt bezkaunīgas anekdotes un nostāstus. Tiesa, Handriks jūt arī vainas sajūtu, jo nevar zināt, kurš no kolēģiem vai paziņām vai blakus stāvētājiem pēkšņi var sākt sarkt un tad sanāk tāda neveikla situācija. Handriks tātad ir labs. Handriks ir gudrs. Handriks mīl cilvēkus un gudrību (tas nav smieklīgi, viņš tiešām tā domā). Viņa mīlestību parasti pārprot, bet tas tāpēc, ka viņš nejēdz par to sakarīgi izteikties, kur nu vēl rakstīt. Labi, Handrikam jāstrādā. Maz, bet tomēr darbs Handrikam ir svēta lieta (tā viņš stāsta citiem, īstenībā viņam ir похуй). Handriks šodien izdomāja, ka viņš ir drīzāk skeptiķi, nevis agnostiķis, epistēmiķis, objektīvists un intelektuālis viņš droši nav. Kā īstam skeptiķim viņam arī īsti nav skaidrs, kas tas ir būt par skeptiķi, bet kā dažkārt mēdz teikt, viņš tomēr labāk jūtas kā skeptiķis точка |
||||
|
|
| Monday, January 3rd, 2005 |
|
||||
|
Vot uš hren nezinu kāda velna pēc te kaut ko vajag rakstīt. Fizkultūra/fiskultūra pirkstiem. Ek vajadzētu kādreiz saņemties un mēģināt sarakstīt vienā garā strīpā vai stabiņā visus lamu vārdus man pazīstamajās valodās. Labāk jau teikt zināmajās. Vēl labāk un precīzāk būtu jāsaka - valodās kurās es šos vārdus esmu dzirdējis, lasījis, apguvis un sagramstījis. Tāds jobanijs diskurss saliktos. Ko diez predikāts vai apzīmētājs vai kā viņu tur, nu tas 'jobanij', pasaka par diskursu. Vai maz, pēc manis pateiktā (dzirdēts tak, ka izlietu vārdu nesasmelsi), tas kādreiz varēs tikt vaļā arī no šīs vārda? Vai tas jau nav kļuvis par īpašību, kas diskursam piemīt? Varbūt tā ir diskursa physis (tobiš daba), kas parādās/atklājas, līdzīgi kā sieviete atklājas, kad ar viņu dara ебать. Vai tas ir tas pats kas mīlēties? Vai izmīlēt ir tas pats, kas выебать. Pēc http://xpeh.ru/words/119/ sanāk, ka izmīlēt ir eifēmisms no izpist. Un Maals aicina - centīsimies saukt parādības to īstajos vārdos! |
||||
|
|
| Monday, December 20th, 2004 |
|
||
|
пиздуй пока травай идет (JRT, Latviešu stāsti nr.3) duju, duju, duju... трамваи идут или ходят? |
||
|
|
|
||
|
Grafomānija. Gramatoloģija. Nē, labāk ar mazajiem burtiem. grafomānijagramatoloģijatekstsrunalasīšān |
||
|
|
|
||
|
Banaļņiks - nav nekā pretīgāka par pirdienas rītu. Nebanaļņiks - tas tiešām tā ir, kaut gan šīs arī ir riktīgs banaļņiks. Vēl stunda līdz lekciju sākumam, pusstunda līdz brīdim, ka būs jāpamet siltās kantora telpas un jācilpo iekšā vēsumā. Varbūt nav nemaz slikti, sals, saulite un rezultātā kādas divdesmit minūtes iespēja staigāt un lūrēt uz ainavu. Nu ainava nedaudz industriāla, koroče, kontrastaina. Nu jūs jau zināt, Рига - город контрастов. Lūk tā! Lai man un tiem, kas ielūrē laba oma! |
||
|
|
| Sunday, December 19th, 2004 |
|
||||
|
Nu nav tā, ka man te kāds grasās aizbūvēt priekšā. Vienkārši kaut ko salasījos par kāda cilika uztrauku šajā jautājumā. Sāka skriet domas. Neskaidras, juceklīgas. Kaut gan, tiešā veidā saistītas ar senu paziņu un to, ka viņas logam aizbūvēja priekšā radisona viesnīcu. Nezinu, vai maz viņa tur vairs dzīvo tāda aizbūvēta. Diezvai, jo nevar dzīvot, ja pirms tam tu esi redzējis, nu piemēram kaut ko tiešām kustinošu, kā skatu uz Vecrīgu. Redzējis katru dienu, piesūcies ar šādu skatu, šāds skats esi tu pats. Un tad vienā jaukā brīdī tevi apzog. Tev atņem skatu. Es laikam gribētu spridzināt, jo tas ir vienīgais saprātīgais veids kā atriebt netaisnību, kas pret tevi pastrādāta, jo tad, kad tu lūdzi, lai tā nedara, neviens neklausījās, uzskatīja, ka viņu likums ir pietiekams pamats, lai tā darītu. Mans likums man savukārt var šķists pietiekams pamats, lai atriebtu, jo cēlāju likums ir iznīcinājis mani. Atjaunot sevi iespējams tikai atriebjot sevi pārdarītājam, tas ir veids kā piespiests ar sevi rēķināties. Nu protams, atkal neskaidri un juceklīgi pateikts, bet viens ir skaidrs, skatu aizbūvēšana ir noziegums, spēka demonstrēšana pret iezemiešiem, kuriem atņemts viņu likums, uzspiests svešs un viņi tiek spiesti kaut kādu svešu stulbību vārdā tam pakļauties. Turklāt nabaga iezemietim nebitīgi drāž prātu uz stāsta, ka tā ir taisnīgi, ka tas ir taisnīgums, likumība un demokrātija. Meli. banāli, bet fakts, bet mūsu skatu sāk aizbūvēt jau no dzimšanas brīža. Vai maz vispār ir iespējams 'tīrs' skats, vai arī ir tikai šī nejēdzīgā nolemtība dzīvot būvlaukumā un izvēlēties vienu vai otru ar būvniecību sasistītu nodarbi. Vai nu būvē pats vai samierinies, ka citi aizbūvē tevi ar sevi? Kaut kā smird pēc Sartra. |
||||
|
|
| Friday, July 2nd, 2004 |
|
||
|
Varētu nozvērēties nelietot vārdiņus 'teksts', 'domas', 'patiesība', 'vārdi', 'nelietot', 'nozvērēties', 'varētu'. И посылать всех на мельницу грибы собирать. Kur visi ņem tās rakstiskās runas, kas viņiem tik skaisti nāk. |
||
|
|
|
||
|
Bahčisarajas ieleja. Dienas vidus. Karsts klusums. Atskan acinājums uz lūgsnu, stieptā dziedājumā un vārdi tie paši ar kuriem spridzinās - dievs ir visvarens. Nu tā, pēkšņi atminējos. Gasparjans vainīgs, kaut arī laikam kristietis skaitās. Neko nesaprotu. kaut kas nekārtojas. kāpēc, kā vārdā. |
||
|
|
|
||
|
Klau, vai kāds zina? Kā tas ir? Taujājums galīgi sīks. Kā tas ir kad tu domās krāp kādu, kuru mīli (tiešām tā ir! tā tu arī domā)? kā ir un kas notiek, kad iezogas šaubas un greizas domas. tas tak jau laikam ir grēkot? kas pie vainas? vai bērnībā iekaltas muļķības par grēku? Eu, kas ir tīras domas? kurš zina? Es pats zinu un tālab arī bail. |
||
|
|
|
||
|
Vot uš hren. Nav te ko skumt. Ir doma. Jāklausās mūzika. Tāda strupa, vienkārša, taču ne jau tās sķaņas, kuras vēl nezinu, bet klausīšos pēc brīža. Bet mana doma tupa, ka var tā vienkārši ne no šā ne no tā ieprātot, ka var klausīties mūziku. Kas i ko? Vai tad tā neskan nerimusi? Kas notiek, kur ir? Kas notiek? Ko uzbāzies? Ko tev vajag? Piegriezies štukot siloģismos. Atlaižam bizes. A? Ko mīkstais, no sievas bail? Mīzals tāds. Prieks pazīties, Alter Maal. |
||
|
|
|
||
|
Maals beidzot nokārtojis sesiju un pats nerimtīgi ar to sevi sveic. Bija grūti un izdevās tīri apmierinoši, precīzāk, vidējais vērtējums ir kaut kur pa vidu starp ļoti labi un teicami. Tas tā formāli, gribas jau asti pacilāt. Sīkums, bet patīkami. Tiešām patīkami, kādu laiku atpakaļ nemaz vairs necerēju, ka var sasniegt prieku apliecinot sevi publiskās atrakcijās. Atkal jau sāku mētāties domās. Nu nemaz nav skaidrs, kāpēc tieši šeitan to gribējās pateikt. Sev gribējās pateikt, lai būtu iespējams noticēt. Tagad kaut kāds apjukums, atplūds. Vajag strādāt, bet nevedas, šķiet, ka nopelnīts kāds 0.7 stiprā dzēriena. Ar dzērieniem arī dīvaini, kaut kā nedzeras un nākamā dienā grūti. Tāda smadzeņu purgāšana. Bet vienalga, reizēm vajag. Tagad jāstrādā. Negribas, bet jāstrādā. Un negribas. Jāpīpē. Un atkal negribas strādāt. Tomēr ir pazemojoši strādāt naudas dēļ. Smieklīgs teksts. Bet kur tu d.. liksies. |
||
|
|
| Friday, May 28th, 2004 |
|
||
|
Sviescs. Ja iedeāla forma ir sfēra, tad starp divām tādām formām ir iespējams tikai viens saskarsmes punkts. Pilnīgī jocīgs no tā izriet secinājums: 1) cilvēks nav sfēra; 2) cilvēks nav ideāls; 3) starp diviem cilvēkiem var būt (un var arī nebūt) vairāk, kā viens saskarsmes punkts. Bet turpinot pļurkstēt, skaidrs, ka tikai starp trīs ideālām formām var būt savstarpēji nepastarpinātas attiecības. Tas ir svarīgi, ja šo shēmu pārnes uz jēdziena izpratni, kas savā uzstādījumā pretendē uz iedeālu, pabeigtu formu. Tātad, starp diviem ideāliem jēdzieniem var būt tikai viens saskarsmes punkts un tikai starp trijiem nepastarpinātas attiecības. Bet ne vairāk, kā starp trijiem. Tātad, vairāk nekā trīs jēdzieni nevar būt savā starpā saistīti bez kaut kā starpiecības. |
||
|
|
| Sunday, May 23rd, 2004 |
|
||||||
| Vienkārši un patiesā naivā sirsnībā. Ta ne jau es (kaut gribētos), bet Johny C. ar strinkšķināmo. | ||||||
|
|
|
||
| Ar ko lai sevi iepriecina? Kur lai rod kādu J.S.Bach? Iedomājos un jau uzreiz nedaudz labāk, labāk, jo kaut kas tomēr IR. Dvēsle dzied klausoties, bet kur lai rauj? Ek, vienalga palika labāk. | ||
|
|
|
||
|
Vot ne sūda nesaprotu, vai virtuāls mierinājums var būt mierinājums. Un kāpēc man tas ir svarīgi? Varbūt vispār vajag mierinājumu? Skaidrs, ka vajag. A kāpēc? Ui, kā man tu, vecīt, esi apnicis. Ko es te niekojos un trinos? Būtu, ka labāk zemi racis. Negribu, negribu zemi rakt. Gribu piedzerties un negribu piedzerties. Gribu, lai viss kas jādara, jau būtu izdarīts. Gribu, pats nezinu, ko gribu. Gribu skaidrību prātā un rumpī. Gribu, lai būtu prieks, lai būtu veselība, gribu lai būtu gudrs un mācētu smalki un glauni izrakstīties un izteikties. Gribu, lai man būtu tas, kā man nav. Es tiešām nezinu, ko es gribu. Es vienkārši ar visu netieku galā. Un tad panesas šitādas murgas. Veselības arī nav. Nav jau tā, ka pavisam nav, bet ir tā švaki, te ir, te nav tā veselība. Bļin, bļin, kā tas viss ir apnicis. Nu kā lai no šitās herņas lai izraujas? Tikai nesakiet, ka "durvis ir vaļā", šo mēs jau esam ielāgojuši. Nu labi, кончай этот сраный словесный понос, придурок. |
||
|
|
|
||
|
Neizpildīju savu savu pilsoņa pienākumu. Ceļa malā, ar vienu riteni nobraucis no brauktuves stāvēja vecs 100-tais audis ar ieslēgtiem logu tīrītājiem, kaut lietus jau labu brīdi bija beidzies. PIe stūres aizsnaudies gulēja jaunēklis ar kepku. Nodomāju, ka laikam jau šmīgā. Otreiz nodomāju, ka vajadzētu uzzvanīt poličiem, lai pārbauda. Neizdarīju. Tagad kauns, ja nu patiešām pālī (tā šķita pēc auto jocīgā no-"parkojuma"), tad protams, kad modīsies brauks tālāk. Dusmas uz sevi un tiem, kas brauc pālī. Dusmas uz sevi par to, ka nenoskaidroju līdz galam. Kālab gan to te rakstu? Šodien pašam bija vēlme pilnā klapē ievilkt pretējā joslā, turklāt skaidrā. Izrādās, ka šāds nodoms var ienākt arī manā paurītī. Un tas nedaudz pārsteidza un nobiedēja. Vot tādi pīrādziņi. |
||
|
|
| Thursday, May 20th, 2004 |
|
||
|
Nav skaidrs, vai bezgalību "drīkst" runāt/domāt kā kaut ko veselu, piemēram, bezgalība mīnus viens. Te ir kaut kāda liela mīkla (neskaidrība/nekārtība domāšanā) sakot, ka NEKAS IR. Nekā nav un to nevar ne domāt, ne izsacīt, tā vienkārši nav. Šķiet nenormāls bardaks sākas, kad mēģina to KĀ NAV padarīt par IR. Bet no otras puses, varbūt te ir kaut kas, kas saistīts ar radīšanu. Līdzko tu par kaut ko domā, tas jau IR. Atkal tas pats Dekarts ar savu jautājumu, vai idejai atbilst lieta. Radīšana ar vārdu. Bļin, nobeigs mani tā prātuļošana antinomijās. Un tas viss tikai tāpēc, lai nebūtu jādara tas, kas ko "vajag" darīt. Kas man pateiks, ko man īsti vajag darīt? Vai es pats sev par šo varu maz atbildēt? Vai sūds upē ir spējīgs sevi pārdomāt? Vai pārdoma, refleksija maz ir iespējama? Tādas naftalīna neskaidrības. Gribu skaidrību un pārliecību! Un reizē man no tā ir bail, jo tas tas ir ass, spožs zobens bez žēlastības. Skaidrs ir sinonīms ass. Zobens atdala dzīvību un nāvi. Atkal banalitātes, bet kā lai par šo runā? |
||
|
|
|
||||
|
Kas ir vārds un vai "tas" maz kam atbilst? Šis jautājums atkal jaunā neskaidrībā piemeklēja kūpinot rīta cigu un lodžijas un klausoties vēja nedarbus kokos. Negribas nemaz sākt izvērst, kaut gan tas tomēr ir tas, ko vēlos šobrīd darīt vairāk, nekā ķerties pie pienākumiem. Eh, tas arī nav skaidrs, t.i., pret ko man īsti ir kādi pienākumi? |
||||
|
|
| Wednesday, May 19th, 2004 |
|
||
|
Kaut kā pēdējā laikā pārāk bieži piemeklē it kā banāli pārspriedumi. Banāli, tālab, ka tie daudzkārt kaut kur saklausīti un likušies bezgala smieklīgi. Smiekli nezkāpēc nerodas, kad izdzirdi to sevī. Bet smieklīgs kļūst kaut kas cits, tas, ka tas vairs nešķiet smieklīgi. Kaut vai sīka atskārsme brītiņu atpakaļ, ka i-nets ir laupījis pasaulei (khm) patiesības monopolu, nu tādā ziņā, ka ir nedaudz grūtāk patiesības paušanu piesavināties. Šo laikam monopolisti ir pamanījuši un rosās zem daudz un dažādu krāsu karogiem, lai ieviestu "kārtību". Otra lieta, i-nets ir baisi trausla struktūra. Naokaujot "kasti" uz kuras griezhas Ciba, kaut kas būs zudis un laikam neatgriezeniski, neskatoties uz jauko un cildeno frāzi, ka "manuskripti nedeg". Vai tiešām ir kādam spēks atgriezt vakardienas vēja smaržu? Šāds jautājums rada skumjas, ilgas un vēlmi satvert. Lai tas tā būtu ir svarīgi piebilst, ka "vakardienas vēja smaržu TEVĪ". Taču tas rada atkal jaunu jautājumu, vai smarža tiešām ir TEVĪ, bija radusies TEVĪ, vai ir/pastāv vakardienas smarža vispār? Atkal atsitos pret to, ka nemaku uzdot jautājumus. Bet viens ir skaidrs, i-nets ir trauslāks, nekā biju domājis, jo man būtu dikti žēl, ja pazustu kaut kas, ko es vēl neesmu lasījis. Tas, ka kaut ko ir cerība atrast, arī pietur. Tā ir ass, jo kā dažam labam kādreiz iezdevās pateikt, ka smilšu grauds princeses acī var izmanīt pasauli. Nu vismaz nokaut vezīru. Tas tā, ponta pēc piebilde. |
||
|
|
|
||
|
"Neko nerakstīšu," tā gandrīz nolēmu. Bet tas ir tāpat, kā alkašam pirmā glāzīte, atliek nospiest pirmo taustiņu un sagribas vēl. Un pēc tam smagas paģiras, jo iespējama ir tikai tuvošanās tam "iekšējam konceptam" vai jūtai, kuru vēlies aprakstīt. Varbūt citiem ir kā savādāk, bet pēc būtības un tā uzskata daži džeki, kuri pārstāv Kalam skolu, ka tikai Dievam ir spēja, ka izpaustais reizē ir tas, kas tas IR. Mēs te visi nodarbojamies ar atraugāšanos. Šī nepārejošā tekstuālā "nepamierinātība" nomoka un ir katru reizi liek sevi pārvarēt. Kādreiz laikam tieši šajā daži citi džeki saskatīja grēku, t.i., cilvēka vēlmē atdarināt to, kas viņam nav pa spēkam. Ar to laikam bija/ir domāta izlikšanās par citu, nekā tu esi. Bet nav skaidrs, kas tu esi. Vai ir maz iespējams sevi nodalīt no VISA? Runā, ka Dekarts ir atradis "domājošo lietu", bet ja arī ES tādu sastopu, iedams viņa pārdomai līdzīgu gaitu, vai ES varu droši apgalvot, ka tas esmu ES? Tā ir tikai "domājošā lieta", kas domā. Kur esmu ES? Ek, šī stulbā audzināšana. Kāpēc gan ir vajadzīgs, lai būtu maz kāds ES? Vai nepietiek ar Dievu, pie kura atgriežoties jau nav vairs nekāda ES? Bet tā jau ir cita doktrīna. Tāds nu ir šodienas rīts 2004. gada 19. maijā un pofigs, ka braucu ar auto un driķēju ar kompi. Galvenais tāpat nav skaidrs. |
||
|
|