Kaut kā pēdējā laikā pārāk bieži piemeklē it kā banāli pārspriedumi. Banāli, tālab, ka tie daudzkārt kaut kur saklausīti un likušies bezgala smieklīgi. Smiekli nezkāpēc nerodas, kad izdzirdi to sevī. Bet smieklīgs kļūst kaut kas cits, tas, ka tas vairs nešķiet smieklīgi.
Kaut vai sīka atskārsme brītiņu atpakaļ, ka i-nets ir laupījis pasaulei (khm) patiesības monopolu, nu tādā ziņā, ka ir nedaudz grūtāk patiesības paušanu piesavināties. Šo laikam monopolisti ir pamanījuši un rosās zem daudz un dažādu krāsu karogiem, lai ieviestu "kārtību". Otra lieta, i-nets ir baisi trausla struktūra. Naokaujot "kasti" uz kuras griezhas Ciba, kaut kas būs zudis un laikam neatgriezeniski, neskatoties uz jauko un cildeno frāzi, ka "manuskripti nedeg".

Vai tiešām ir kādam spēks atgriezt vakardienas vēja smaržu? Šāds jautājums rada skumjas, ilgas un vēlmi satvert. Lai tas tā būtu ir svarīgi piebilst, ka "vakardienas vēja smaržu TEVĪ". Taču tas rada atkal jaunu jautājumu, vai smarža tiešām ir TEVĪ, bija radusies TEVĪ, vai ir/pastāv vakardienas smarža vispār?

Atkal atsitos pret to, ka nemaku uzdot jautājumus. Bet viens ir skaidrs, i-nets ir trauslāks, nekā biju domājis, jo man būtu dikti žēl, ja pazustu kaut kas, ko es vēl neesmu lasījis.

Tas, ka kaut ko ir cerība atrast, arī pietur. Tā ir ass, jo kā dažam labam kādreiz iezdevās pateikt, ka smilšu grauds princeses acī var izmanīt pasauli. Nu vismaz nokaut vezīru. Tas tā, ponta pēc piebilde.