Kamēr saņēmos un pēc vairākiem Ugunslapsas nokārieniem tomēr iežurālējos, visa depresīvā rakstīt kārē noplakusi. Žēl, biju sasparojies paņerkstēt par seg-uzvārdiem un norakstīt no vienas lapeles definīciju eidosam. Ne jau Platona paša definīciju, bet gan viena senlaiku gudrinieka piezīmi, kā šiten tā padarīšana jāsaprot.
Par eidosu, gan ienāca prātā apdomājot seg-uzvārdus. Tātad pirms tam. Konkrētāk, nezin kālab atminējos Rītupa interviju RL ar smadzeņu pētnieku Paulu, un pie sevis Rītupu nosaucu par Redoviču junioru. Uzreiziņ prātā iešāvās neviens cits kā Šlesers, tas pats, kurš agrāk Ainārs Leščinskis (kaut kā tā. nejaukt ar RL Lešinsku).

Īsti jau neatminu, ko par tiem seg-uzvārdiem vēlējos paļerkstēt. Neko jau sev prātīgu, veco basņu: Džugašvili, Uljanovs, Pliekšāns, Aristokls utt. un tā joprojām. Nafig? Kaut gan patiesībā pilnīgi vienalga, tas it kā ir tikpat nejauši kā tas, ko izdara vecāki. Es runāju par vārda došanu un ņemšanu.

Zinu, ka tās ir pārdomas, kuras raksturīgas pusaudžu vecumam, jo tas ir līdzīgi, kā apspriest jautājumu vai horoskopi saka kaut ko patiesu. Tāpat, jautājums, ko tavs vārds "nes", apzīmogo, nozīmē, nosaka, izraisa, laikam tomēr nav atbildams (nu gan pateicu).

Ha! Atcerējos, sākās mana nemšanās no kaut kā pavisam cita. Rītupa intervijā smadzeņu pētnieks runāja par kognitīvo terapiju, kura paver ceļu uz iespēju būt laimīgākam, nu vai vismaz, iespēju domāt laimīgākas domas, nekā esi domājis pirms tam. Nu ja, runa bija par depresijas lāpīšanu ar slikto, depresīvo pārdomu fiksēšanu. Proti, es mēģinu formulēt, apzināt un fiksēt savas sliktās, depresīvās domas un pēc tam nodarbojos ar risinājumu meklēšanu šīm depresīvajām fiksācijām. Lūk!

Tieši ar šo peramo domu vivisekciju arī biju sadomājies šeit tagad nodarboties. Tobiš, es te biju sadomājies sevi ārstēt. Smieklīgi? Vai ne?

Nu labi, vismaz veicu nelielu diskursu. Tas arī smieklīgi. Es domāju, nosaukt šiten to pļerkstiņu seg-vārdiņā "diskurss".

Tas "seg-xxxxxx", īstenībā nav nemaz tik slikti, katrs vārds, tak patiesībā ir kā sedziņa, apmetnītis, deķītis, zem kura kaut kas slēpjas. Slēpjas kaut kas, kas patiesībā nav ne nosaucams, ne domājams, ne kā savādāk satverams un vārds kā sega apklāj-atklājot. Ek, kaut kāds Heidegerisks kalambūrs sanāca.