Nekas nemainās
"Pa lielo pasaulē nekas nemainās un nemainīsies". Kaut kā aptuveni šādi es parasti sevī nomācu vēlmi kaut ko uzsākt, pavisam globāli - nomācu, slāpēju jebkuru savu aktivitāti. Jebkuru, būtu gan melots, jo pārsvarā es tomēr dodos pīpēt un pacietīgi gaidu, kamēr darbošanās ierosme pazudīs. Smieklīgi, bet kaut ko līdzīgu, ja pareizi atminos, savulaik manīju arī kādā no Gārfilda karikatūrām.

Zinu, ka tālākais būs banālu pārdomu atgermojums, bet lai tā arī būtu. Kauns jau ir, bet "kāds nu esi" tādam arī jāspoguļojas. Jāatvemjas un jāpalūkojas savos vēmekļos.

Atkāpe. Mentālais mazohisms varētu būt nākamais topiks.

Viss ir pīšļi, kaut kā līdzīgi vervelēja Zālamans mācītājs. Zinu, daudzi atsaucas uz šo hrestomātisko tekstu, bet es šo fragmentu pat esmu lasījis. Taisnību sakot, gan piespiedu kārtā, mācību nolūkos. "Piespiedu kārtā" ir pārspīlēti teikts, jo mācīties gāju no laba prāta un arī Zālamanam piedēvētais fragments ebreju grāmatā bija baudāms. Skarbs. Īstenībā, līdz raudienam bezcerīgs. Protams ar mērķi, lai lasītājs vērstos uz Dievu. Šķiet kaut kā tā arī bija tekstā, neatceros. Es daudz ko neatceros. Labi, bet šo sajūtu, ka vienīgais ir Dievs, pie kā vari vēl vērsties, es arī biju piemirsis un tagad atminējos. Par Dievu, par to, ko es ar to saprotu un kā pret to attiecos, arī īpašs stāsts.

Vēl atkāpe. Tomēr jocīgi, ka stāstus un pārdomas gribas veikt ar kādu, gribas kādu uzrunāt. Laikam jau primitīva psiholoģija, uzrunājot, tu ceri, ka atbildēs. Nu ja, man gribas runāt ar manu mirušo meitu. Pirms vēl piedzima/nomira, gribēju viņai rakstīt vēstules, kuras viņa pieaugusi varētu lasīt. Nobijos un nedarīju, tieši tā iemesla dēļ, no kā baidījos un kas notika. Nezinu un nav atbildes vai kaut kas būtu mainījies, ja būtu rakstījis.

pieseivošos