Nekas nemainās 3
Lapi, lapi. Tikai nobīdes, atkāpes, atrunas. Esmu gatavs aizstāvēties piesaucot autoritātes. Dekarts teica apmēram šādi, ka pirms ķerties pie iztirzājuma godprātīgam ģeometram klājas izklāstīt visus lietas sākotnējos apstākļus, proti, premisas.

To arī cenšos darīt, taču pārcenšos. Primitīvā veidā tā aizraujos ar atkāpēm, ka aizmirstu, ko un kāpēc vispār gribēju pateikt. Tā nu tas ir un ir ne tikai tekstos. Jaunpienākošais man vienmēr aizklāj to, ko esmu iesācis. Slikti, slikti. Nav diskursa.

Bet par to "nekas nemainās" ekleziasts visu it kā ir pateicis. Un kas man traucē viņam paklausīt? Un tas protams ir jautājums par Dievu, viņa likumu utt. Bet es stīvējos pretī, ja pieņemtu, laikam būtu vieglāk. Līdz galam nevaru, kaut kas traucē. Smieklīgi, pašam tās šķiet tāda viduslaiku zemnieka vāvuļošana. Johaidī, es tak esmu kaču ko dzirdējis par smadzeņu darbību un redzējis mirušus cilvēkus. Vai tiešām tas ir rakstura vājums, kurš neļauj sevī apstiprināt, ka esam mirstīgi lopi. Un viss. Skaidra lieta, ja Dieva nav, tad viss ir atļauts (teica Fedja Dostojevskis).

Es nevaru, neko nevaru. Tas, kas atļauts garlaiko, uz pārējo nevar saņemties. Bail? Ta īsti nē, drīzāk kauns un šķiet, ka "tā nav pareizi". Nožēlojama, pareiza audzināšana. Vai tikai?