Neizpildīju savu savu pilsoņa pienākumu. Ceļa malā, ar vienu riteni nobraucis no brauktuves stāvēja vecs 100-tais audis ar ieslēgtiem logu tīrītājiem, kaut lietus jau labu brīdi bija beidzies. PIe stūres aizsnaudies gulēja jaunēklis ar kepku. Nodomāju, ka laikam jau šmīgā. Otreiz nodomāju, ka vajadzētu uzzvanīt poličiem, lai pārbauda. Neizdarīju. Tagad kauns, ja nu patiešām pālī (tā šķita pēc auto jocīgā no-"parkojuma"), tad protams, kad modīsies brauks tālāk.
Dusmas uz sevi un tiem, kas brauc pālī. Dusmas uz sevi par to, ka nenoskaidroju līdz galam.

Kālab gan to te rakstu? Šodien pašam bija vēlme pilnā klapē ievilkt pretējā joslā, turklāt skaidrā. Izrādās, ka šāds nodoms var ienākt arī manā paurītī. Un tas nedaudz pārsteidza un nobiedēja. Vot tādi pīrādziņi.