maals' journal

Pulkstens:

11:32

Nobakstījos, visu rītu nobakstījos un šī klabināšana (tagad) ir mēģinājums izrauties no laiskuma un stīvuma apļa. Vienmēr šādos brīžos piemeklē nesaprotamas pārdomas saistībā ar savu spēju kaut mainīt mentālās un apkārtējās norisēs. Runa nav par determinisma un brīvības pretstatu. Jautājuma nostādne vairāk skatāma/meklējama paša attieksmē/izjūtā pret to/saistībā ar to, ko dari. Nav skaidrs, kā to pateikt, bet reizēm piefiksējas tāda neskaidras sajūtas: 1) ka tevi kāds burtiski tur ciet, tu it kā mēģinātu iet līdz kaklam iebridis ūdenī; tāda burtiski materiāla pretestība; 2) reizēm izdodas šim pirmajam stāvoklim tikt pāri un patiesi vietā ir teiciens, ka "esi uz viļņa"; tie, kas kādreiz ir braukuši ar laiviņām zin, ko nozīmē "tikt uz viļņa"; viegluma sajūta ir tikai šķietama, jo ir baisi jārauj, lai no viļņa "nenokristu". It kā spēku pielikšanas ziņā atrašanās "bedrē" un kārpīšanās prasa tikpat lielu piepūli, kā noturēšanās uz viļņa.

Jautājums ir par to, kāda ir atšķirība starp abiem stāvokļiem? Vai esot "bedrē" ir vērts lieki šķiest spēkus, kā atrast vilni uz kura tikt (protams, ja tas kaut ko vispār dod, izņemot sajūtu "ka viss notiek"). Varbūt sajūta "viss notiek" arī ir atbilde uz jautājumu?

Bet īstenībā gribēju teikt/iztekstoties savādāk, bet vārdi paši aiznesa pie analoģijas ar vilni. Un te rodas citi jautājumi, par kuriem varbūt citreiz, jo ir neliela cerība, ka esmu izkustējies. Kas iekustināja? Vai ir kustība? Nav runa par Aristotela pirmkustinātāju, bet varbūt ir. Joprojām nav skaidrs, kas kustina karogu? Drīzāk, nav skaidrs, kā "pareizi" uzdot jautājumu.

Ha, banalitātē par jautājumu, kas satur atbildi ir kaut kāda sāls. Bet kā pajautāt, lai sajustu šo "īsto" garšu. Bet to, ka ir ĪSTĀ garša, es zinu droši. Tā piemeklē reti, bet tad, kad tā IR, to nevar sajaukt ne ar kādu citu.

Jopcik micīt, kā lai par šo runā, lai tas neizklausītos "tik garām"?

Baigais kārdinājums augstāk minēto izdzēst. Bet sev par spīti un nākamamām paaudzēm par mācību un prāta piegānīšanu ar niekiem... Lai iet!

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma:	slinkums vai nespeeja
Pulkstens:	22:32

Kaut kaa biju nozveereejies neaprakstiit sadziiviskas situaacijas, tachu, kaa izraadaas, taas ir arii nosaka, kas buus taalaak. Nekas nebuus, atkal saac te pljurksteet.

Staasts prasts. Nevaru sanjemties, lai rakstiitu TO, ko ja nerakstiishu buus ziepes. Kas sheit ir svariigi? Zinu, ka buus ziepes, bet nevaru saakt rakstiit, taa vietaa sheitan te bakstos. Turklaat chikaashanaas ar garumziimeem.

Un jautaajuma uzstaadiishana arii aplama, nav runa ne par slinkumu, ne nespeeju. Nav vaardu. Zinu, ka vajag saakt pamazaam, un audzeet tekstu kaa sals kristaalu vai laasteku, bet nevaru sanjemties. Es pat nezinu, kas iisti traucee. Kaut kaadas klemmes uz domaam, vaardiem, pat fizisks vaajums kaajaas. Dazhi to sauc par materiaala pretestiibu, kas jaapaarvar. Bet tieshi shis skaidrais formuleejums traucee, jo tad, kad tu sho situaaciju atrodi pie sevis, tu saproti, ka tas nu vairs nav neas unikaals un tev pasham raksturiigs.

(beerns pielaachoja un iedeva buchu uz vaiga)

Luuk, personiibas daliishanaas uzskataamaa veidaa. Kad tev ir beerns, tad tu jau esi sadaliijies un izkaisiits pasaulee (apkaartnee), tu jau esi atpleests valjaa un vairs nav variantu buut tikai sevii. Kaa lai dziivo, ja tevi ir atveerushi pret tavu gribu.
Un luudzu nedomaat, ka ir iespeejams radiit beernu/cilveeku gimenes plaanoshanas celjaa, taa ir nozheelojama attieksme. Beerni gadaas (tas neizsleedz to, ka vinji tiek gaidiiti un, nu ja, un arii miileeti) tas ir laacha pakalpojums sev pasham, saapiiga un gaisha nasta. Pretrunas un sevis rashana gabalos, jo nav iespeejams atteikties no savas daljas. Beerns ir tavs paplashinaajums, nepaklausiigs skanneris ar kuru tu izzini pasauli citaa veidaa. Luuk taa.

Bet iisteniibaa, man tagad IR jaaraksta kas cits, par kaut ko citu, ko esmu uznjeemies. Bljin, slinkums.

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma:	Muļķības
Pulkstens:	00:08

Uh, paskatīju (nu nedaudz) kādi te visādi Niki tautai sabakstīti. Tāda nelaimīgo kapsēta/lielpilsēta, visi kruti, liktenīgi ar ciešanās sarauktiem vaigiem (lasi - smadzenēm). Vai maz kāds lasa, mēģina, tā teikt, iebraukt cita tekstā, jebšu tāpat kā parasti izrādās, izgorās un mazbisku uzeksbicionē?

Sarunāji gan. Uzreiz ar apvainojumiem.

Kāpēc gan ne? Nu nē, tak! Tā tas galīgi nebija domāts, bet uz to pusi tomēr velk. A ko pats? Nu tak ar' to pašu - publiski izkārnīties (izrakstīties). Tā pati kautrīgi/nekautrīgā izrādīšanās vēlme. Vai arī jēdzīgi/bezjēdzīgi ceri, ka tevi kāds uzrunās un tas būs tas īstais vārds? Gribas uzdot (sev/citiem) kādu bērnišķīgi skaidru (tīru) jautājumu, bet saproti, ka nespēj. Vienkārši neizdodas. Fona troksnis bisku pa lielu. Vairs skaidro jautātāju nevar sadzirdēt.

U-ū, kur ESi?

4 jau ierakstīja | Varbūt tu ko ierakstīsi?

Pulkstens:

22:39

Aņuks par čapaju, petju un aku atģidās.
-jestj tut kto?
-net nikago-o-o
-a mosh granatu kinutj?

A te neviens un Neviens nesauc, ka nevajag.

Stulbi, sajūta kā plašā, tukšā telpā. Nu tipa vecā fabrīķī. Bisku baisi, bet nevari aiziet prom. Ziņkārība.

Ziņkārība ir вещ. Pamats tam, ka kaut kas notiek. Bez ziņkārības nav kustības. Kustība, kā dažiem šķiet, ir sākums. Nu, protams, pēc tam, kad kāds kaut ko iekustinājis. Vai tiešām tā?

А, почему, вы евреии, всегда на вопросы, вопросами отвечаете?

Gramatika un kļūdas. Ek, teica māmiņa un Lielai Liniņš (Vladimirs Liniņš), mācies, mācies ...
Stulbi pabeigt ar daudzpunktu. Punkts.

Varbūt tu ko ierakstīsi?

Doma:	Kam tas ir vajadzīgs?
Pulkstens:	22:32
Mood:	nu jau labāk.

Man. Vienkārši, baigi vienkārši. Bet pateikt kaut ko laikam nav vienkārši. Kaut kā šīs tomēr atšķiras no rakstīšanas kabatā. Man pofig.
Kaut kas pa vidu. Vai patiesi? Kaut kā laikam tomēr gribas, lai sadzird. Vai vajag? gan jā, gan nē. Bet vairāk gribas nekā negribas. Vai sadzirdēs? Vai spēšu pateikt?

Un kam kāda cita pato-logia vispār nafig vajadzīga? Lai stiprinātu savu? Atkal banaļņiks. Un tā vienmēr. :))

Varbūt tu ko ierakstīsi?