Vot ne sūda nesaprotu, vai virtuāls mierinājums var būt mierinājums. Un kāpēc man tas ir svarīgi? Varbūt vispār vajag mierinājumu? Skaidrs, ka vajag. A kāpēc? Ui, kā man tu, vecīt, esi apnicis. Ko es te niekojos un trinos? Būtu, ka labāk zemi racis.

Negribu, negribu zemi rakt. Gribu piedzerties un negribu piedzerties. Gribu, lai viss kas jādara, jau būtu izdarīts. Gribu, pats nezinu, ko gribu. Gribu skaidrību prātā un rumpī. Gribu, lai būtu prieks, lai būtu veselība, gribu lai būtu gudrs un mācētu smalki un glauni izrakstīties un izteikties. Gribu, lai man būtu tas, kā man nav. Es tiešām nezinu, ko es gribu. Es vienkārši ar visu netieku galā. Un tad panesas šitādas murgas.

Veselības arī nav. Nav jau tā, ka pavisam nav, bet ir tā švaki, te ir, te nav tā veselība. Bļin, bļin, kā tas viss ir apnicis. Nu kā lai no šitās herņas lai izraujas? Tikai nesakiet, ka "durvis ir vaļā", šo mēs jau esam ielāgojuši.

Nu labi, кончай этот сраный словесный понос, придурок.