"Neko nerakstīšu," tā gandrīz nolēmu. Bet tas ir tāpat, kā alkašam pirmā glāzīte, atliek nospiest pirmo taustiņu un sagribas vēl. Un pēc tam smagas paģiras, jo iespējama ir tikai tuvošanās tam "iekšējam konceptam" vai jūtai, kuru vēlies aprakstīt.
Varbūt citiem ir kā savādāk, bet pēc būtības un tā uzskata daži džeki, kuri pārstāv Kalam skolu, ka tikai Dievam ir spēja, ka izpaustais reizē ir tas, kas tas IR. Mēs te visi nodarbojamies ar atraugāšanos. Šī nepārejošā tekstuālā "nepamierinātība" nomoka un ir katru reizi liek sevi pārvarēt. Kādreiz laikam tieši šajā daži citi džeki saskatīja grēku, t.i., cilvēka vēlmē atdarināt to, kas viņam nav pa spēkam. Ar to laikam bija/ir domāta izlikšanās par citu, nekā tu esi. Bet nav skaidrs, kas tu esi. Vai ir maz iespējams sevi nodalīt no VISA?

Runā, ka Dekarts ir atradis "domājošo lietu", bet ja arī ES tādu sastopu, iedams viņa pārdomai līdzīgu gaitu, vai ES varu droši apgalvot, ka tas esmu ES? Tā ir tikai "domājošā lieta", kas domā. Kur esmu ES?

Ek, šī stulbā audzināšana. Kāpēc gan ir vajadzīgs, lai būtu maz kāds ES? Vai nepietiek ar Dievu, pie kura atgriežoties jau nav vairs nekāda ES? Bet tā jau ir cita doktrīna. Tāds nu ir šodienas rīts 2004. gada 19. maijā un pofigs, ka braucu ar auto un driķēju ar kompi. Galvenais tāpat nav skaidrs.