LorDRameX

anonymous @ 22:15: Sveiks, Ivar!
Pēdējā laikā pārāk bieži neesam satikušies, taču kaut cik pazīstami esam jau krietni sen. Mēs iepazināmies laikraksta “Diena” redakcijā, Tu tolaik tur vadīji reklāmas nodaļu un tātad rūpējies par reklāmu pārdošanu avīzes lapās. Vēlāk kaut kas mainījās, Tavā vietā reklāmas nodaļu sāka vadīt mans bijušais analītiskās filosofijas pasniedzējs Filosofijas fakultātē Edmunds Apsalons, taču man ne mirkli neradās aizdomas, ka “filosofu vara” būtu nomainījusi kaut kādu “slikto biznesa haizivju” varu. Nevienam nebija noslēpums, ka Tava dzīvesbiedre tulkojusi Josifa Brodska “Ūdenszīmes” un vēl visu ko, tātad ir ar kultūras jomu cieši saistīts cilvēks, un gan jau jums ari bija, par ko ikdienā parunāties.
Kā jau minēju, pēcāk kaut kas mainījās, un, godīgi sakot, par Tevi savu šauri specifisko interešu dēļ neko daudz nedzirdēju. Līdz brīdim, kad tika paziņots, ka esi viens no LTV ģenerāldirektora amata kandidātiem un pēcāk šajā amatā arī nonāci.
Teikšu godīgi, es pat nopriecājos. Lai gan direktora meklēšanas laikā runātas un rakstītas tika daudz dažādas man nezināmas lietas, - līdz pat tam, ka Tu tiki bezmaz vai uzlūkots kā krievu spiegs vai vismaz viņu atbalstītājs, - man šķita, ka pie sabiedriskās TV vadīšanas būs ticis kāds, kuru gandrīz vai var uzskatīt ja ne par domubiedru, tad vismaz par savējo jeb sabiedroto.
Man nelikās, ka Latvijas sabiedriskajai TV būtu vajadzīgi revolucionāri pārkārtojumi - tai vienkārši pakāpeniski un mērķtiecīgi bija jākļūst vēl sabiedriskākai. Vispirms jau atsakoties no absurdās iedomas, ka tai reitingu un reklāmas tirgū būtu jākonkurē ar komerciālajiem saziņas līdzekļiem. Un šīs konkurences vārdā jāupurē tās pamatfunkcija - nevis izdabāt vairākuma gaumēm un vēlmēm, bet ar savu saturu aptvert pēc iespējas visus mūsu sabiedrībā sastopamos daudzos mazākumus to dažādībā. Jo būsim godīgi, arī raidījumiem, kurus pavada surdotulkojums, diez vai varētu būt tikpat augsti reitingi kā populārām lielveikalu ķēdēm izdevīgi pārdotiem TV “realitātes šoviem”, taču tāds nu ir sabiedriskās TV liktenis, pienākums un gods - domāt visupirms par pirmajiem.
Tāpēc vēl jo pārsteidzošākas bija ziņas par raidījuma “100 g kultūras” aizbīdīšanu kaut kur pusnakts virzienā, aizbildināšanās, ka tas tiekot darīts zemo reitingu dēļ, un vēstis, ka līdz šim ierastais “100 g kultūras” raidlaiks tikšot kam nebūt naudu nesošākam.
Tici man, es neesmu 100% “100 g” cienītājs - droši vien, raidījums varētu būt daudz labāks, varētu saukties “100 kg” vai “Tonna”, tam varētu būt citi vadītāji, kas labāk patīk citiem cilvēkiem, cits garums un vēl visādas lietas, ko varētu gribēties laiku pa laikam uzlabot vai mainīt. Bet ne jau par to ir runa.
Zinot Latvijas iedzīvotāju skaitu un puslīdz nojaušot viņu vēlmi patērēt un izprast dažādas kultūras norises, ar drošu pārliecību varu teikt, ka dzeja, proza, teātra un visas pārējās mākslas pieskaitāmas kam tādam, kas diendienā svarīgs vienīgi ja nu ne gluži minoritātēm, tad cilvēkiem ar īpašām vajadzībām gan. Saprotams, ka arī raidījums, kas veltīts vienīgi šādu invalīdu vajadzību apmierināšanai, nevar cerēt kļūt par masu izklaides un reklāmas tirgus peļņas produktu. Tieksmei pēc šādām veiksmēm sabiedriskajā TV būtu jābūt vienam no mazsvarīgākajiem mērķiem.
Šovakar lasu, ka arī tikšanās ar dažiem pret “100 g” pārbīdīšanu protestējušajiem nekādas izmaiņas vai domu maiņas nav nesusi. Skumji, taču nojaušu, ka izdevīgo raidlaiku “optimizāciju” varētu arī turpināt - starp pusnakti un kādiem septiņiem no rīta ir pietiekami daudz laika, lai tur pietiktu vietas bezmaz visiem līdz šim LTV rādītajiem izglītojošajiem, sabiedriski politiskajiem un pārējiem neizklaidējošajiem raidījumiem.
Taču skumjākais visā šajā stāstā ir tas, ka atkal nespēju saprast - vai cilvēki ir tādi, kādi rādās pirmajā acumirklī, vai tādi, par kādiem izliekas, vai tādi, par kādiem kļūst laika gaitā.
Arlabunakti,
P.