LorDRameX

Draugi

You are viewing the most recent 50 entries

20. Aprīlis 2014

rasbainieks @ 16:22:
šodien atklāju sev grupu fucking guns
atrodiet: http://tatafriends.com/rockbandicons/


pelnufeja @ 15:55: Vispār, ja man liktos, ka cilvēki ir uz pusi tik godīgi pret sevi un citiem, cik viņi ir ētiski, tad es varbūt šim ētiskumam arī vairāk noticētu.

pelnufeja @ 14:45: cibas sajūta
Ar šo es nekādi negribu apgalvot, ka apzināti stāstīt tālāk par citu cilvēku zematslēgas ierakstiem ir kaut kas labs un pieņemams, jo es tā nedomāju, bet tomēr man nav īsti saprotama visa tā ņemšanās ap ētiskumu cibas sakarā; tādā nozīmē, ka tu automātiski pieņem, ka, ja kaut ko esi palicis zem atslēgas, tad tas tur arī paliks, un nepastāv nekāda iespēja, ka kāds kādam par šo ierakstu pastāstīs (nerunājot jau par visādām nejaušām iespējām pašam kaut ko izlasīt, kādas taču nepastāv), un, ja tā tomēr ir noticis, tad ir pamats nenormāli cepties un justies niknam un aizvainotam. (es gan arī tā justos, ja uzzinātu, ka kāds ir runājis ar citiem par maniem ierakstiem, bet man vispār nevajag daudz, lai es justos apvainojusies, un sajūta ir sajūta, tu vari otru izprovecēt uz kašķi, un beigās būt nenormāli apvainojies par to, ko tas otrs tev ir pateicis), bet kopumā man tomēr liekas, ka internetā ierakstītas lietas ir un paliek internetā ierakstītas lietas, pat ja tā ir ciba. (ar to es drīzāk gribu pateikt, nevis, ka ir ok stāstīt, bet gan, ka tā ir abpusēja atbildība). Un gan jau, ka ir kaut kāds iemesls, kāpēc mēs rakstām cibā, nevis privātā papīra dienasgrāmatā vai word failā. Un kaut arī ir lietas, par kurām tu tiešām nekad negribētu, ka tās nonāk ārpus to dažu cilvēku redzesloka, kam konkrētie ieraksti bijuši redzami, principā, man šķiet, ka lielākā vai mazākā mērā ciba tomēr ir tiekšanās pēc komunikācijas, tai nav obligāti jābūt vārdiskai un tiešai, drīzāk tā ir tiekšanās pēc sajūtas, ka kāds “zinās”, un, protams, ka tas ir reizē ļoti biedējoši. Var jau būt, ka tā vienkārši ir mana pēc būtības neuzticēšanās cilvēkiem, bet par tām lietām, par kurām man tiešām ir sajūta - šito neviens nedrīskt uzzināt nekādā gadījumā, es izklikšķinu arī lielāko daļu savas frendlistes, atstājot pāris cilvēkus, kurus es pazīstu arī dzīvē un kuriem uzticos, tādējādi tiekot pie “izstāstīšanas” sajūtas un reizē jūtoties droši. Un tas nenozīmē, ka es automātiski pieņemu, ka mani zematsleģas ieraksti mierīgi varētu tikt atstāstīti citiem, un man tas liktos pilnīgi ok, ja man tā liktos, es visus ierakstus liktu kā publiskus. Man vienkārši šķiet, ka pašam vairāk padomāot, kam ko radīt un ko nē, ir vieglāk dzīvot, bet nu, protams, var jau pieņemt, ka es tikai meklēju sev attaisnojumus.
Un tā drīkstēšana vai nedrīkstēšana ar kādu kaut ko pārrunāt man arī liekas ļoti neviennozīmīga, tāpat kā vēstuļu un privātu sarunu pārrunāšana. Reizēm taču mēdz gadīties, ka tās lietas vienkārši ir ļoti satraucošas, nu, vismaz man tā ir, es, piemēram, mēdzu ļoti pārdzīvot vai noskumt arī par lietām, kas uz mani tiešā veidā neattiecas, un tad man liekas, nav nekas tik briesmīgs tajā, ka rodas vēlēšanās ar kādu šo pārrunāt. Katrā ziņā man tie mēdz būt gandrīz vienīgie iemesli, kāpēc es varu kādam pastāstīt par citu cilvēku zematsleģas ierakstiem. Bet man arī liekas, ka te tāpat kā saistībā ar lielāko daļu lietu neeksistē tādi “pareizi”un “nepareizi” noteikumi, manuprāt, ir svarīgi domāt par to, kas tā par situāciju, kas tie par cilvēiem, kam es to stāstu un taml.

Bet var jau būt, ka man vienkārši ir nopietnas problēmas ar ētiskuma izpratni, spriežot pēc tā, ka es par šo savu attieksmi esmu saņēmusi visai daudz nosodījuma (patīkami apzināties, ka es dzīvoju tik ārkārtīgi ētiskā sabiedrībā, ja tā padomā). Bet jā – es jau šo principā nekad neesmu slēpusi, so, nav taču mani jāpiedraugo, ja tā ir problēma.


Vēl jau varbūt, ka es tagad mēģinu izlikties baigi drosmīga, jo man pašai bieži, rakstot komentārus, ir šermuļaina sajūta – nez, kurš vēl to varētu nejauši uzziet, jo nu, skaidrs, ka man arī ir lietas, par kurām es ļoti negribētu, ka tās nejauši kļūst pieejamas visiem vai kādam konkrēti.

heda @ 14:32: Bet "BrainStorm invites to the show in Novosibirsk, Russia on 20.04.2014"

Vienkārši Иииз-юююм-енки, ne veči

http://www.youtube.com/watch?v=UK_rys0xurU

chimera @ 14:21: ībļi: http://csglobe.com/florida-makes-grid-living-illegal/

ninona @ 15:18: Naktī taču P tā kā parādījās T. Nekas īpašs gan - 37arbišķiņ. Un slīkoņklepus. Toties acis vairs nebija aizpampušas un aizlipušas.

Riktīgi indifirenta viņai tā slimošana.

deloveja_kundze @ 15:13: Akkungs, kā asinis uzsit saskaņas centra reklāmas

ave @ 14:08:
Mātes autoritāte bērnībā balstījās uz to, ka viņa prata indiski grozīt kaklu (Indijas klasiskajā dejā to laikam sauc par sundari neck) un uzcept neiespējami garšīgus kartupelīšus. Omas māsa Eļa tāpēc, ka stāstīja par velniem un spokiem. Anniš tētis - jo vienmēr plēsa jokus. Jāņonkulis - jo cēla mājas. Vijastante man likās skaistākā sieviete pasaulē, kad Jāņu naktī pie ugunskura dziedāja "mīlu mazo Lulū, sapņoju par tevi vien" by Ilmārs Dzenis. Tētis laikam ar to, ka spēlēja kultūras nama grupā bungas. Es par to aizdomājos tāpēc, ka rīt satikšu krustdēlu un kaut kas taču ir jāizdomā, lai es atstātu iespaidu uz mūžu. Taču īsti nezinu, kas atstāj iespaidu uz piecgadīgiem puikām. Ā, pagājšvasar viņš bija sajūsmā par manu draudzeni, kas kaila peldējās upē un tēloja nāru, viņš pat aiz sajūsmas pats ieskrēja peldēties, lai arī pirms tam teica, ka auksti un bailīgi. Kkā tā ja. Līdz šim mans lielākais success laikam bija pirms pāris mēnešiem, kad divas stundas meistaroju viņam safīra kroni, jo viņš paziņoja, ka gribot valdīt pār vecākiem un vecvecākiem.


Viņš bija starā.



klusais_okeans @ 14:13: Gauja un klusais okeāns kādā skaistā sestdienā


zvirbuleens @ 14:14: Lieldienu vasara. Jā, šajā ziņā varu tikai priecāties par klimata pārmaiņu tendenci. Pirmo tauriņu gan pat šodien neesmu vēl pamanījis, tā teikt, turpinu novērojumus.
Priecīgas Lieldienas, lai ko jūs šodien svinētu!

fictio @ 13:48: Es nedzeru Bonapartu
Tu iemīlējies. Netīšām, protams, kā vienmēr. Viņš nāca un nāca pie tevis, līdz pielipa pavisam. Jūs bijāt jauni un skaisti un sašņaukušies un samīlējušies un vieglprātīgi, līdz kļuvāt smagprātīgi viens pret otru, jūs sitāt caurumus virtuves rūpīgi liktajā riģipsī ar dūrēm, ar āmuru, jūs sitāt viens otram pa seju un sirdī ar dūrēm, ar āmuru. Tu gāji ik dienas uz Tvaika ielu ar sainīšiem, 3. trolejbusā tevi pētīja visas tās alkohola un vielu, un rūgtu, garu ziemu veidotās sejas, tu naktīs sēdēji uz tramvaja sliedēm un kliedzi viņa vārdu, un zināji, ka esi viņu jau zaudējusi, bet tu neatkāpies, jo tu taču nekad neesi pakļāvusies saprāta diktātam, tu neatkāpies kā driskās sakautā Napoleona armija, bet cīnījies, mēģināji viņu pielīmēt blakus tur, tajā vietā, no kuras kādas lielākas šķēres par tavējām viņu jau bija izgriezušas.
Tu biji Napoleons, viens pats uz savas salas, stūrgalvīgs, vēl sev spējīgs iestāstīt, ka mīlestība nav tikai pārejoša sirds slimība, bet spēks, kas ir stiprāks par vielām, Tvaika ielām, antidepresantu saujām un visu to citu, ko nezini nosaukt vārdā, bet tas spēks bija stiprāks tikai par tevi.
Tu joprojām esi Napoleons, blāvs, dziestošs, tu pulcē savas armijas atliekas un ar vīna pudeli maršē pretī pavasarim, kurā varbūt atradīsies kaut kas, ko iekarot, pirms spēki tevi pamet. Tu joprojām lieto viņa izteicienus, jo tev taču tik viegli pielīp izteicieni, patiesībā taču tu visu mūžu tikai aizstāj viena bijušā frāzes ar cita bijušā frāzēm, viņi kļūst par bijušajiem, pirms kļuvuši esoši, jo tev nekas nepielīp, tu esi Napoleons, spējīgs tikai iekarot, ne saglabāt.
Tev bija cilvēks, bet viņš nomira, un viņa dzīvais līķis joprojām staigā ielās, dzer bāros un nu jau vairs nezvana tev naktīs, gaudodams kā Stenlijs Kovaļskis; bet tu arī nomiri, un tagad tev jāpiedzimst no pelniem, vai dzirdi, citādi tu paliksi ilgi tikpat nomirusi ar savu vīnu un frizūru un manierēm un savu Bobu Dilanu, sēdēdama vakaros viena pati kaņepē, lai nebūtu jārunā ne ar vienu, ko tu pazīsti, sēdēdama vakaros ar telefonu, šturmēdama numuru sarakstu, lai varētu parunāt ar kādu, ko tu pazīsti.
Tu esi sagrauta kā Berlīne četrdesmitpiektajā, un tev tas jāatzīst, jāredz un jāsāk celtniecība, pirms uz gruvešiem nav sākušas plaukt puķes.

heishy @ 14:04: Those easter cravings

ninona @ 13:59: Dzimtajā mazpilsētā aizgājām uz pilsdrupām Lieldienu sanākšanā piedalīties.
Izlamājos ar vienu mātīti, kura bija lepni atstājusi savu "nepaklausīgo" divgadīgo mazuli raudošu pāraudzināties pašā to vidū. Paspēju sīci noķert tieši pirms nomaucās no stāvas sienas uz akmeņiem. Tā bāba, stāvēdama labu gabalu tālāk aiz stūra, pļarkstēja un tik kaut ko nevērīgi no tēmas "pats vainīgs" izmeta.
Mani nervi neturēja, aizrādīju.
Viņa atmeta - ko mani māci, re kāds mans pusaudzis uzaudzis (norāda uz manis iepriekš pamanītu resni).
- Jā, viņam ir liekais svars...
- Tu paskaties pati uz savu anoreksiju! Un ko tu vispār, pusaudze, mani māci bērnus audzināt!!!

Totāli debīla dirsa! Ja es nebūtu viņas bērnu noķērusi, varētu slimnīcā ar bāriņtiesu skaidroties.

Toties prieks dzirdēt, ka izskatos 2x jaunāka. Mīlīgi.

unpy @ 13:54: Lieldienas svinam, ja?
 
Ādolfs Hiltlers 
dzimis 1889. gada 20. aprīlī


bozena @ 15:32: Pēc vakardienas dārzeņkopības un ugunskura kurināšanas darbiem un šodienas olu krāsošanas rezultāts uz rokām un sejas akurāti tāds, ka man atliek tikai kā Skārletai aizbildināties, ka es tak tikai vienu reizi izjāju bez cimdiem. Un arī bez burkas, kā rādās, ja ņem vērā, ka deguns izskatās pavisam citā krāsā, kā viss cits. Papus brīdināja, ka man iedegšot arī jostiņa tajā vietā, kur krekls un džinsi, veicot brīvās kustības, lāga nevar satikties.
Priecīgas Lieldienas, starp citu.

heishy @ 13:47: jūtos briesmīgi
Kurš mani tik ļoti necieš, ka jāpanāk šitāda nesmuka apstākļu sakritība. Aizkaitinājums liels, tāpēc ir dubultslikti. Cilvēki tiek aizvainoti negribot.

artis @ 12:34: Жириновский про Латвию 12.02.2014
https://www.youtube.com/watch?v=pBpjwiw-0OQ

punkts @ 13:21: Jūs spējat aptvert 15. gadsimtu? Man te sūknē ārā kg, un tie skaitļi ir jocīgi.

heda @ 12:10: Lietuviešu versija "Никогда мы не будем братьями"

http://www.youtube.com/watch?v=jj1MTTArzPI

Gruzīnu "We are Ukrainians"

http://www.youtube.com/watch?v=-2SIPfovHQY

Mēs esam ukraiņi

fictio @ 13:03: Samīlējamība
Kaut kāda nesalīmējamība starp brīžiem, kad jūtos daudzmaz normāli, lai ko tas arī nozīmētu, brīžiem, kad jūtos apreibusi, un brīžiem, kad jūtos kā izlietots, izmests prezervatīvs, kas, maigi pielipis pie atkritumu tvertnes maliņas, trīsuļo pavasara saulītē.
Trīcrokas, bezmiegs, neēst. Klīniskā meitene. Patiesībā tādu brīžu, kad justos daudzmaz normāli, nav, ja nu vien pēkšņi medikamenti un kafija uz brīdi nonāk līdzsvarā.
Man jāiet uz darbu, un te neder trīcrokas, bezmiegs, neēst.
Nezinu neko.

dooora @ 12:12: kas ir permakultūra?
uz šo jautājumu mēs atbildēsim pēc svētkiem, bet Lieldienu politsprediķa vietā izvilkums no Šveika 11. nodaļas, kura patlaban atvērta četrās valodās.
______________________________________
— Iesim taču meklēt to karalauka altari! — aicināja Šveiks. Rīts jau klāt.
— Man tikai jāuzvelk formas tērps un jāiedzer vēl viens groks.
Beidzot abi izgāja uz ielas. Ceļā pie vecu lietu uzpircēja sievas feldkurats stāstīja Šveikam, ka vakar «ar dieva svētību» iespēlējis daudz naudas un, ja uz priekšu tikpat labi iešot, tad varēšot izpirkt klavieres no lombarda.
Tas bija kaut kas līdzīgs pagānu solījumam nest upuri savam elku dievam.
Samiegojusies uzpircēja sieva pateica viņiem dīvana jaunā īpašnieka adresi Vršovicē. Feldkurats izturējās neparasti galanti: ieknieba viņai vaigā un pakutināja zem zoda.
Uz Vršovici viņi devās kājām, jo feldkurats paskaidroja, ka viņam nepieciešama pastaiga svaigā gaisā, lai padarītu galvu skaidrāku.
Vršovicē veca, dievbijīga skolotāja dzīvoklī viņus gaidīja, nepatīkams pārsteigums. Atradis dīvānā saliekamo altari, vecais kungs bija uztvēris to kā kādu dieva zīmi un iedāvinājis- vietējai Vršovices baznīcai ar noteikumu, ka altara otrā pusē jābūt uzrakstam: «Dievam tam tēvam par godu un slavu. Dāvinājis pensionēts skolotājs Kolaržiks. Tā kunga 1914. gadā.»
Skolotājs, ko viņi pārsteidza vienā apakšveļā, bija ļoti samulsis. Sarunā ar viņu noskaidrojās, ka viņš uzskatījis atradumu par brīnumu un dieva pirkstu. Kad viņš nopircis dīvānu, kāda iekšēja balss viņam sacījusi: «Paskaties, kas atrodas dīvana atvilktnē.» Jā, viņš sapnī redzējis pat eņģeli, kas viņam pavēlējis: «Attaisi dīvana atvilktni!» Viņš paklausījis un, kad nu dīvānā atradis miniaturu saliekamu trīsdaļīgu altari ar iedobumu svētā sakramenta glabāšanai, tad nokritis dīvana priekšā ceļos un no sirds piesaucis dievu, teikdams to un slavēdams, un uzskatījis visu notikušo par dieva mājienu izrotāt ar šo altari Vršovices baznīcu.
— Tas viss mūs maz interesē, — feldkurats paziņoja. — Tādu mantu, kas jums nepieder, jums vajadzēja nodot policijai, nevis kādai sasodītai baznīcas sakristejai.
— Pielūkojiet, ka neiekuļaties nepatikšanās ar tādu brīnumu! — brīdināja Šveiks. — Jūs nopirkāt dīvānu, nevis altari, kas ir kara resora īpašums. Tāds dieva pirksts jums var dārgi maksāt. Nevajadzēja klausīties uz visādiem eņģeļiem. Kādam vīram Zhoršā gadījās izart tīrumā kausu, kuru kāds bija izzadzis no baznīcas un noglabājis, kamēr pienāks labāki laiki un zādzība piemirsīsies. Kausa atradējs arī domājis, ka. tas ir dieva pirksts, un nav vis atrasto mantu izkausējis, bet aiznesis mācītājam kā ziedojumu baznīcai. Mācītājs nodomājis, ka šo svētuma apgānītāju sākuši mocīt sirdsapziņas pārmetumi, tāpēc aizsūtījis pēc stārasta, stārasts pēc žandarmiem, un nabaga vīru nevainīgu notiesājuši par baznīcas apzagšanu, jo viņš tiesā visu laiku melsis sazin par kādiem brīnumiem. Gribēdams attaisnoties, tāpat stāstījis par eņģeļiem, piepinis vēl pašu dievmāti klāt un beidzot dabūjis desmit gadus. Jūs darītu, prātīgāk, ja nāktu mums līdzi pie šejienes mācītāja un palīdzētu atdabūt valsts mantu. Karalauka altaris nav kaķis vai zeķe, ko var atdāvināt, kam vien iegribas.
Vecais kungs ģērbdamies trīcēja pie visām miesām. Zobi viņam klabēja.
— Nudien, man prātā nebija nekas ļauns vai peļams! Es tikai domāju, ka ar šādu dieva dāvanu palīdzēšu izpušķot māsu nabadzīgo dieva namu Vršovicē.
— Protams, uz kara resora rēķina, — Šveiks skarbi un asi pārtrauca. — Laba dieva dāvana, neko sacīt! Kāds Pivoņka Choteboržā arī domāja, ka tā ir dieva dāvana, kad viņam rokās nokļuva valgs ar svešu govi.
Nabaga veco kungu šādas valodas pilnīgi samulsināja, un viņš pat nedomāja vairs aizstāvēties, tikai centās ātrāk saģērbties, lai varētu drīzāk visu nokārtot.
Vršovices mācītājs vēl gulēja un, kad viņu uzmodināja, sāka lamāties, jo domāja, ka viņu aicina pie mirēja.
— Nekāda miera nav ar to pēdējo svaidījumu! — viņš sirdījās, ar nepatiku ģērbdamies. — Viņiem ienāk prātā mirt taisni tad, kad cilvēkam vislabākais miegs. Un pēc tam sāksies kaulēšanās par maksu.
Priekšistabā abi satikās — dieva tā kunga pārstāvis 110 Vršovices civilajiem katoļiem un dieva tā kunga pārstāvis zemes virsū no kara resora.
Īstenībā tā bija ķilda starp privātu personu un karavīru.
Ja draudzes mācītājs apgalvoja, ka altarim neesot vieta dīvānā, tad feldkurats aizrādīja, ka vēl jo mazāk pamata pārvietot karalauka altari no dīvana tādā baznīcā, ko apmeklē tikai civilas personas.
Šveiks mētājās ar dažādām piezīmēm, piemēram, ka esot ļoti viegli uz kara resora rēķina padarīt bagātu nabaga baznīcu. Vārdu «nabaga» viņš izrunāja pēdiņās.
Beidzot viņi iegāja sakristejā, un mācītājs izsniedza feldkuratam karalauka altari pret šādu kvīti:
«Saņēmu karalauka altari, kas nejauši bija nokļuvis Vršovices baznīcā.
Feldkurats Oto Kacs.»
Daudzināto karalauka altari bija ražojusi ebreju firma «Morics Mālers» Vīnē. Šī firma gatavoja visādus dievkalpojumiem un kultam nepieciešamus priekšmetus, kā rožukroņus, svētos attēlus utt. Altaris sastāvēja no trim daļām un bija pārklāts ar neīstu apzeltijumu tāpat kā visa svētās baznīcas slava.
Kas bija attēlots uz altara, par to bez labas iztēles neviens netiktu gudrs. Skaidrs bija tikai tas, ka šo altari tikpat labi varētu lietot elku dievu pielūdzēji Zambezi vai burjatu un mongoļu šamaņi. Izgleznots brēcošās krāsās, altaris iztālēm atgādināja krāsainu plāksni dzelzceļnieku redzes pārbaudei.
Labi saredzama bija tikai viena figūra. Tas bija pliks vīrs ar mirdzumu ap galvu un zaļganu miesu, kura pēc krāsas atgādināja zoss tūpļa daļu, kas jau iesmakusi un sākusi pūt.
Šim svētajam neviens nekā ļauna nedarīja. Gluži otrādi, no abām pusēm viņu apsargāja divi spārnoti radījumi, kam vajadzēja attēlot eņģeļus, taču skatītājam radās iespaids, ka plikais svētais brēc aiz šausmām, ieraudzījis tuvumā šādu kompāniju, jo eņģeļi atgādināja teiksmainus briesmoņus, kaut ko vidēju starp spārnotu meža kaķi un Parādīšanās grāmatas nezvēru.
Altara pretējā pusē bija glezna, kam vajadzēja attēlot svēto trīsvienību. Balodi māksliniekam visumā nebija izdevies pārāk daudz izķēmot. Viņš bija uzgleznojis putnu, kas tikpat labi varēja būt balodis kā baltā pērļuvista. Toties dievs tas tēvs izskatījās pēc laupītāja no mežonīgajiem rietumiem, ko publikai rāda dažādās aizrautīgās, asiņainās filmās. Dieva dēls turpretim bija omulīgs jauns cilvēks ar tīri glītu vēderiņu, ko sedza kaut kas peldbiksītēm līdzīgs. Visumā viņš atgādināja sportistu un krustu turēja rokā tik eleganti kā tenisa raketi.
No tālienes skatoties, visa trīsvienība saplūda raibā jūklī un šķita, ka tur attēlots vilciens, kas iebrauc stacijā.
Ko attēloja trešā glezna, neviens nevarēja uzminēt.
Kareivji dievkalpojuma laikā pastāvīgi strīdējās, cenzdamies atrisināt šo mīklu, zem kuras bija paraksts: «Heilige Maria, Mutter Gottes, erbarme Dich unser!»
Šveiks laimīgi novietoja karalauka altari ratos, pats apsēdās blakus ormanim uz bukas, bet feldkurats ratos ērti uzlika kājas uz svētās trīsvienības.
Šveiks sarunājās ar ormani par karu. Ormanis izrādījās dumpīgi noskaņots un izteica dažādas piezīmes sakarā ar Austrijas ieroču neuzvaramību, piemēram: «Serbijā jums atkal sadevuši pa biksēm,» — un tamlīdzīgi. Kad viņi piebrauca pie produktu pārbaudes aizkārtnes, sargs jautāja, ko viņi vedot, un Šveiks atbildēja:
— Svēto trīsvienību un jaunavu Mariju ar feldkuratu.
Tikmēr kaujas rotas viņus nepacietīgi gaidīja apmācības laukumā. Tām nācās gaidīt ilgi. Šveiks ar feldkuratu vispirms aizbrauca pie virsleitnanta Vitingera pēc sporta kausa, tad uz Brževnovas klosteri pēc monstrances, hostijas trauka un citiem dievkalpojuma piederumiem, kā arī pēc pudeles mišu vīna. No tā redzams, ka noturēt karalauka dievkalpojumu patiešām nav tik vienkārši.
— Kuļamies kā pliki pa nātrēm, — Šveiks sacīja ormanim, un tā bija taisnība.
Kad viņi ieradās apmācības laukumā un uzgāja uz paaugstinājuma ar koka barjeru un galdu, uz kura bija jāstāv karalauka altarim, tad izrādījās, ka feldkurats aizmirsis ministrantu. Agrāk tā pienākumus bija izpildījis kāds kājnieks, kas nupat bija iedomājies kļūt par telefonistu un aizbraucis uz fronti.
— Tas nekas, feldkurata kungs, — Šveiks sacīja, — es varu viņu atvietot.
— Bet vai jūs zināt, kas ministram jādara?
— Nekad neesmu ar to nodarbojies, — Šveiks atbildēja, — bet pamēģināt var. Tagad taču karš, un karā cilvēki izdara daudz ko tādu, kas viņiem agrāk nav pat sapņos rādījies. Vai nu es nepratīšu šādu tādu dumu «et cum spiritu tuo» piepīt pie jūsu «dominus vobiscum»! Galu galā nav taču nemaz tik grūti staigāt jums apkārt kā kaķim ap karstu putru. Tāpat mazgāt jums rokas un liet no kannām vīnu . ..
— Labi, — feldkurats attrauca. — Tikai ūdeni gan man kausā nelejiet. Labāk jau tūliņ ielejiet arī otrā kausā vīnu. Vajadzības gadījumā es vienmēr došu zīmi, vai jums jāiet pa labi vai pa kreisi. Ja es paklusām iesvilpšos vienu reizi, tad nāciet no labās puses, divas reizes — no kreisās. Ar mišu grāmatu daudz nestaipieties. Visumā blēņas vien ir. Bail jums nav?
— Es nebaidos ne no kā, feldkurata kungs, arī no ministranta darba ne.
Feldkuratam bija taisnība, kad viņš sacīja: «Visumā blēņis vien ir.» Viss noritēja pavisam gludi.
Feldkurata runa bija ļoti īsa:
— Karavīri! Mēs šeit esam sapulcējušies, lai pirms došanās uz kaujas lauku pievērstu savas sirdis dievam. Lai viņš dod mums uzvaru un uztur mūs pie veselības! Es jus ilgi neaizkavēšu un novēlu jums visu labāko.
— Ruht! — nokomandēja vecais pulkvedis kreisajā flangā.
Šādu dievkalpojumu sauc par karalauka dievkalpojumu tāpēc, ka tas ir pakļauts tiem pašiem likumiem, kādiem pakļauta kara taktika kaujas laukā. Ilgajās karapulku gaitās trīsdesmit gadu karā arī karalauka dievkalpojumi vilkās varen ilgi. Modernās taktikas laikā, kad karaspēka pārvietošanās norisinās ātri un strauji, arī karalauka dievkalpojuma gaitai jābūt ātrai un straujai.
Dievkalpojums ilga taisni desmit minūtes, un tie, kas atradās tuvāk, nevarēja vien nobrīnīties, kāpēc feldkurats dievkalpojuma laikā svilpj.
Šveiks ātri uztvēra signālus, parādījās te labajā, te kreisajā pusē altarim un nekā cita neteica kā vien: «Et cum spiritu tuo.»
Viss ceremoniāls atgādināja indiāņu deju ap ziedokļa akmeni, bet kopiespaids bija labs un izkliedēja garlaicību, kādu dvesa putekļainais, drūmais apmācības laukums, kam aizmugurē stiepās plūmju gatve un atejvietas, kuru smirdoņa aizstāja gotisko tempļu mistisko vīraka smaržu. Visi bija labā omā. Virsnieki, sastājušies ap pulkvedi, stāstīja anekdotes. Viss ritēja pilnīgā kārtībā. Šur tur starp kareivjiem bija dzirdams: «Dod ievilkt vienu dūmu!» Un kā upura dūmi vietumis pret debesīm stīdza zilganās tabakas dūmu strūkliņas. Sāka smēķēt pat apakšvirsnieki, kad ieraudzīja, ka arī pulkveža kungs aizkūpina smēķi.
Beidzot atskanēja: «Zum Gebet!» — laukumā uzvirpuļoja putekļi, un pelēkais formas tērpu četrstūris locīja savus ceļus virsleitnanta Vitingera sporta kausa priekšā, kuru viņš bija ieguvis sacīkšu skrējienā Vīne—Medlinga «Sporta favorīta» kluba vārdā.
Kauss bija pilns līdz malām, un vispārējais spriedums, ko izsacīja rinda pēc rindas, vērojot feldkurata manipulācijās, skanēja:
— Izmeta kā ogu!
Šis dievam patīkamais darbs atkārtojās divas reizes, tad atkal atskanēja komanda: «Uz lūgšanu,» — orķestris laida vaļā, cik jaudas, «Dievs, sargi mūsu ķeizaru», un tam sekoja komanda «stāties» un «doties projām».
—   Savāciet tās grabažas, — feldkurats sacīja Šveikam, pamājot uz karalauka altari, — un aizvedīsim visu atpakaļ, ko esam patapinājuši!
Viņi brauca atpakaļ ar to pašu ormani un godīgi atdeva visu, atskaitot baznīcas vīna pudeli.
Un, kad viņi beidzot bija mājās, aizsūtījuši nelaimīgo ormani uz komandantūru pēc atlīdzības par ilgo braucienu, Šveiks sacīja feldkuratam:
— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, — vai ministrantam jābūt tās pašas ticības kā garīdzniekam, kuru viņš apkalpo?
— Zināms, — feldkurats atbildēja, — citādi dievkalpojums neskaitās derīgs.
— Tādā gadījumā notikusi liela ķibele, feldkurata kungs,— Šveiks paziņoja, — jo es esmu ārpus visām ticībām. Man gan nekad neveicas.
Feldkurats uzmeta Šveikam skatienu, mirkli klusēja, tad uzsita viņam uz pleca un sacīja:
— Izdzeriet to baznīcas vīnu, kas vēl palicis pudelē, un tad varat uzskatīt, ka esat atkal uzņemts baznīcas klēpī.
______________________________________


helvetica @ 12:51: es laikam esmu beidzot kļuvusi pavisam veca - ieslēdzu TV un nevis ar antropoloģisku sajūsmu skatīju tur notiekošo, bet vnk nespēju saprast, kas tas par sūdu. Slēdz kuru kanālu gribi, visur kaut kādas šausmas - bērnu multfilmas, pārraides, raidījumi, mūzikas kanāli, filmas. Pie 'dzīvokļa jautājums' izslēdzu un ļoti sapriecājos, ka nedz man kameras tajā pusē jāstāv ar plastmasas nagiem bakstot lattelecom dāsnās dāvanas, nedz scenāriji jāraksta tupām filmām un ka beigu beigās es varu vnk ņemt, to visu izslēgt un nelikties ne zinis.

punkts @ 12:37: Sangvinika.

teiksma_ragana @ 12:23: Esoteric
Esoteric ir brīdis, kad gars iemiesojas matērijā, ar skaļu un izjustu baudas un šausmu kliedzienu.
Lai vai cik varbūt stereotipiski par doom metal grupu, bet tiešām - tā ir tā you are doomed sajūta. Tu gribi būt nolemts matērijas ciešanām, tas ir tieši tas, kāpēc esi nācis uz šejieni, bet reizē tā ir un paliek šausmīga traģēdija.
Šī grupa mani pilnīgi negaidīti aizveda šamaniskā ceļojumā, tik ļoti izteikti tas nebija vēl gadījies, lai gan līdzīgi ir bijis, piemēram, ar to, kad nejauši uzkūlos Auļu koncertam krastmalā un iemīlējos uz mūžu. Laikam seminārs ir atstājis uz mani lielāku iespaidu kā domāju agrāk.
No mana nedataisīta svētku režisora viedokļa viņi perfekti izmantoja tās spožās gaismas, kas koda acīs, liekot vairāk novērtēt tumsu, kā arī novēršot uzmanību no acīm uz ausīm.
*
Es lidoju pa tumsu uz vēl lielāku tumsu, un tai piemetās forma kā nežēlīgs audzējs. Iekritu matērijā un jutu, ka tā ir kā vēzis, kas beigu beigās mani sagraus un saraus gabalos kā tumšās matērijas cīņa ar tumšo enerģiju par pievilkšanos un atgrūšanos. Mēs jau zinām, ka atgrūšanās būs uzvarētāja un saraus mūsu pasauli gabalos, tumšos, aukstos, pamestos atomos. Un tad tās būs beigas, mums vairs nebūs nekā, pie kā turēties, un mēs atkal uznirsim augšā, gaismas okeānā, no kura esam nākuši.
*
Smiesimies un miegsim acis, un teiksim - tas bija to vērts, un pētīsim cits cita rētas...

punkts @ 12:27: Kaitīgas pazīšanās stūris dolami.

punkts @ 12:25: Drifteris, nu, uz redzēšanos.

punkts @ 12:22: Kas tu nemāki?

virginia_rabbit @ 11:16: huļi jūs man oliņu saplēsāt?






indulgence @ 12:16: Χριστός Ανέστη!
Sveicu visus kristiešus, kā arī Lutura maldu mācības sekotājus, shizmatiķus u.c. apmaldījušos.



Tags:
smille @ 12:16: Laukos. Un visu dienu laukaa. Visas dienas.

punkts @ 12:14: Velc ārā mušpapīru, mušas tAvĀ varā.

orissa @ 11:55: Pamodos no rīta un pusnomiegā ļoti smaidīju. It kā komunikācija, ar kādu par "ceļos, jau ceļos, jā", bet nav jau neviena un, pat ja būtu, tik smaidīga celšanās man nav bijusi.

nord @ 11:49: Nāve zaudēja savu dzeloni. Nāve pati nomira. Nāves vairs nav.

virginia_rabbit @ 10:40: klausos radio Judaica, tur skan System of a Down

punkts @ 11:31: Man atslēga ir iekārta atsperītē un kabata caura, karājas zem ceļa.

dooora @ 11:21: Maijs, Miers, Darbs

santech @ 10:56: Piektdien bija Lauras. Vārda diena tika svinēta praktiski visu dienu. Svētku programmā pārsvarā stopēšana uz Rikavu. Sākās ar minimal techno tramvajā. Pēc tam viens aliņš pie brokastīm uz Doles hesburgera un tad sākām stāvēt. Neviens neņēma, tapēc tankštellē uzprasījāmies paši. Ok, Salaspils derēs. Salaspilī pauzīte un tad mūs fūrē paņēma turks. Ne bū, ne bē nesaprot. Ne angliski, ne krieviski. Brauca uz Tallinu. izprašņāja mūs ar perversīgiem žestiem. Kkur pie pēdejā krusta izlecām ārā.
Mazliet atpūtāmies pie "veikala". Un tad mūs paņēma līdz Tīnūžu aplim (?). Un no tā fūre līdz .. Jēkabpils mahimai.
Tur pauze, atkal alus, ekskursija pa pilsētu un tad virzījāmies uz Rēzeknes pusi.
Aiz dzelzseļa mūs paņēma lidotājs. Vidēji uz 140 km/h, līkumos mazliet lēnāk - uz 120. Un no instagrammetā krusta mūs aizveda līdz galamērkim Rikavā.
Tā kā no iepriekšējā vakara visu dienu biju puspaģirains, tad vietējais alus bija pēdējais piliens. Nemēģināju ar to izārstēt nogalinošas galvassāpes, bet paņēmu ibumetinu un atslēdzos.
Toties nākamā dienā pavisam citas sajūtas. Pastaiga pa dabu ar fotoaparātiem, katram savs - ziepītis un spogulenes - Zenīts un D40 Nikōns.
Tad pēc pagāniska azaida (jo vietējie pirms baznīcas gaļu neēda, bet kas ta mums..) muz izveda atkal uz krustu. Un tad pa mazam gabaliņam.
Ar divām mašīnām līdz Teiču rezervāta purvu skatutornim un pēc tam 3,5h pastaiga ap 6 km. Līdz mūs paķēra gandrži līdz Rīgai. Atlikušos apmēram 60km aizveda gandrīz lidz mājām - līdz Akmens Tiltam.
uztankošanās @Rimi un beidzot mājās.
Dažas bildes jau safeizbūkotas. No manas puses - tagad jāskrien uz darbu, kur iedošu attīstīt un ieskenēt filmiņas.

Mūzika: Nočnije Snaiperi - 31. vesna
punkts @ 11:06: Aug jau nātres un zemenes.

indulgence @ 10:59: par gaumi
Šķirojot piezīmju kaudzes un metot ārā visu lieko, uzdūros pirms gadiem 10-15 pierakstītam citātam, gan bez avota norādes (kas saprotami, jo nav jau fakta apraksts, bet tikai doma, pie tam visai apspriežama). Lapiņu izmetu, bet pašu citātu nolēmu saglabāt - moš kādreiz uznāks vēlme par to padomāt:

"Aristokrātiska sabiedrība, atšķirībā no demokrātiskās (buržuā) sabiedrības, jau no pirmssākumiem orientēta uz gaumes hierarhiju, kas pati par sevi liek nemitīgi orientēties nevis uz modernāko, dārgāko, bet kvalitāti, nemitīgi uz to tiekties. Filtrācija šajā sabiedrībā nenotiek pēc izglītības vai ienākumu līmeņa (tērējamās naudas apjoma), bet pēc gaumes un kvalitātes. Demokrātijas galvenā problēma ir tur, ka nauda nespēj atšķirt kvalitāti. Piemēram, jūs ieejat veikalā, kur plauktā blakus diskam ar ģeniālu filmu ir nopērkams totāls draņķis, un abas filmas maksā vienādi. Bieži pat draņķis maksā dārgāk, jo patīk lielākajaii sabiedrības daļai, kuras gaume ir neizkopta. Masu kultūra ir stabilizējoša, vienojoša sistēma kā kanona režģis. Kad personas individualitāte nav izveidojusies par personību, tai daudz vieglāk un komfortablāk dzīvot un izpausties šāda stabilizējoša režģa ietvaros, jo pati robežas noteikt tā nespēj."

Tags:
hedera @ 11:03: Vakardiena bija patiesi izcila. Īpašas pateicības [info]hederas_sievai par sava pagalma atvēlēšanu mūsu aizdomīgajai kompānijai. :)

kramers @ 11:01: ФАШИЗМ – ЭТО ОЧЕНЬ ПРОСТО
Невское время (СПб.). – 1995. – 8 апреля (первопубликация).
http://butavka.livejournal.com/1500044.html

punkts @ 10:53: Pogas blūzīte.

heishy @ 10:37: Pilnīgi padirsta skaista diena. Brīvdiena. Vēl. Viss. izčakarēts.

punkts @ 10:33: Man patīk uzlīmītes uz smejmūna datora.

nulle @ 10:29: Es zinu šo to par atsvešinātību. No otras puses -- ne visu. Tātad, pats esmu -- kā kuru reizi.

heishy @ 09:20: Priecīgas lieldienas. Jau 4 no rīta cīnos ar Rottenieka vīrusu.fuck

zuzanna @ 08:44: par neikdienišķo
Man somā ir divas olas, kas krāsotas ar zīda kaklsaitēm, un 3 āboli no vecāku dārza. Esmu ceļā uz Rēzekni.

zuzanna @ 06:30: mans Jēzus ir dzīvs
Man pašai ir neforša saaukstēšanās, bet pagājušā naktī lūdzu par daudzu cilvēku prieku šajos svētkos. Un man pašai arī ir liels prieks - par Jēzu, pa Viņa upuri un augšāmcelšanos, par uzvaru pār grēku un nāvi, par augšāmcelšanās spēku, kas mājo manī.
Sajaucu dievkalpojuma sākuma laiku un ierados pusstundu agrāk. Un tik un tā tas ir priecīgi.

Lai ko jūs svinat, lai jums priecīgi!

anna_alendorfa @ 07:05: 1918. gada 12. februāris, pirmdiena
Atkusnis!
Līdz pusdienām [privāt]stundas un latīņu valoda. Pie Ļenas sabiju visai maz, jo bija jāsteidzas uz pirmo lekciju, taču izrādījās, velti skrēju: Tihomirovs neieradās un mēs bijām pilnīgi brīvas. Mājup doties sanāca reizē ar Budakeru, kurš atal sūdzējās par Vasju. Ak, Kungs! Par ko tās mokas, un no kurienes tas Vasjā ir?! Ne viņš spēj mācīties, ne normāli uzvesties un, galvenais, nekāda aprunāšanās viņu nespēj ietekmēt.
Pārnācu mājās šausmīgi sliktā garastāvoklī, tāpēc darbi nekādi nepadevās. Izmazgāju matus, tad atluikušo vakaru sēdēju pie latīņu valodas, taču tā padevās lēnām un bez intereses. Klīst baumas, ka vācieši jau pavisam tuvu Kijevai. Ak, kaut nu viņi pēc iespējas ātrāk atnāktu un atbrīvotu mūs no šiem šausmīgajiem lieliniekiem.

Ļaudis baidās, ka pirms aiziešanas lielinieki uzsāks inteliģences grautiņu, daži pat nosauc konkrētu datumu, 15. februāri., kad tas paredzēts Nedod Dievs! Ap sirdi ļoti skumji un smagi!!!

Tags:

19. Aprīlis 2014

kbrgs_ @ 23:39: draugi, kur lai es dabūju Kastaņedu latviski onlainā? Principā, kādas e-grāmatas vai kas tāds..nav kāda krātuve zināma? Ļoti gribas latviski ko palasīt

Powered by Sviesta Ciba