https://jauns.lv/raksts/arzemes/723
Nekā jauna.
https://db.lv/zinas/tehnisko-profes
"Latvijas darba tirgū jau ilgstoši jūtams kvalificētu darbinieku trūkums, taču rūpniecībā un vides apsaimniekošanā šī problēma kļūst arvien izteiktāka. 2024. gadā ar dabaszinātnēm, informācijas tehnoloģijām, inženierzinātnēm, ražošanu un būvniecību saistīto programmu absolventi veidoja tikai aptuveni piekto daļu no visu Latvijas augstākās izglītības iestāžu absolventu kopskaita.
Uzņēmumiem trūkst ķīmiķu, mehāniķu, inženieru, iekārtu operatoru un citu tehnisko un aroda speciālistu. Tie nav amati, kurus iespējams aizpildīt dažu nedēļu laikā. Darbam nepieciešamas profesionālas zināšanas, praktiska pieredze, precizitāte un ļoti augsta atbildības sajūta.
Uzņēmumi var ieguldīt modernās iekārtās, automatizācijā un ražošanas efektivitātē, taču arī vismodernākajām tehnoloģijām nepieciešami cilvēki, kuri spēj tās vadīt, uzraudzīt un pilnveidot. Automatizācija neatceļ vajadzību pēc tehnisko profesiju speciālistiem. Gluži pretēji, tā palielina prasības pret viņu zināšanām. Darbiniekam jāspēj analizēt procesus, pieņemt atbildīgus lēmumus un reaģēt nestandarta situācijās.
Ekonomikas ministrija prognozē, ka līdz 2030. gadam darbaspēka iztrūkums ar profesionālo vidējo izglītību var sasniegt aptuveni 45,7 tūkstošus, īpaši inženierzinātņu un ražošanas jomās. Tas nozīmē, ka trūkums skars ne vien augstākās kvalifikācijas speciālistus, bet arī mehāniķus, iekārtu operatorus un citus aroda profesionāļus, bez kuriem rūpnieciskie procesi nevar darboties."
/ jau trešo gadu desmitu laika dzirnas maļ, un dziesma par speciālistu trūkumu nebeidz beigties...
// savukārt algas nozarēs kā neceļas, tā neceļas (tb ceļas, bet zem inflācijas līmeņa)...
/// īpaši iepriecina teiktais par iekārtu operatoru trūkumu - mosh vnk vajag apmācīt? savulaik tā mēdza darīt, pie tam mēdza apmācīt ne tikai uz vietas, bet sūtīja ārpus LV, ja bija nepieciešams.
//// LV nav vientuļa savā dziesmā, es UK dzirdu to pašu dziesmu, tikai angliski, un tieši tāpat nejūtu algu pieaugumu virs inflācijas līmeņa.
Spānija Savienības ārējo robežu Āfrikā sargāja jau tad, kad Latvijas robežu vēl apsargāja cita valsts. Divās diennaktīs mēs uzņēmām, apgādājām un lielākoties atgriezām vairāk cilvēku, nekā Jūsu dienesti ir novērsuši piecos gados. Es nelūdzu par to atzinību — es tikai iesaku piesardzību ar Jūsu pašu loģiku: ja zemākais skaitlis ir vislabāk aizsargātās robežas zīme, atgādināšu, ka Jūsu citētie 48 000 attiecas uz četru valstu robežām kopā. Dalīsim godīgi.
Legalizācija ir Spānijas suverēns lēmums, ko pieņēmis mūsu parlaments un vērtējušas mūsu tiesas. Es neatceros, ka Madride būtu sūtījusi Rīgai vēstules par Jūsu robežas likumiem, par kuriem starptautiskās institūcijas izteikušas nopietnas bažas. Mēs klusējām nevis tāpēc, ka mums nebūtu viedokļa, bet tāpēc, ka cieņa pret partneri nav "nacionālā izņēmuma luksuss" — tā ir Savienības darba valoda. Iesaku to apgūt pirms nākamās vēstules.
Par solidaritāti runāsim precīzi. Spānijas karavīri šodien dien Ādažos — Latvijas aizsardzībai. Viņi neieradās ar pavadvēstuli par Latvijas "pašizraisītajām" drošības problēmām un nejautāja, vai Jūsu politiskie lēmumi austrumu kaimiņu attiecībās ir bijuši nevainojami. Ja solidaritāte Jūsu izpratnē pienākas tikai tiem, kas krīzi nav "pelnījuši", gaidīšu dienu, kad pēc šī standarta vērtēs Latviju.
Jūsu tehnisko konsultāciju piedāvājumu pieņemšu tad, kad Jūsu robežu vienā dienā mēģinās šķērsot piecdesmit tūkstoši un Jūs to pārvaldīsiet, nezaudējot ne cilvēkus, ne savaldību. Līdz tam iesaku vēstules par citu valstu iekšpolitiku saskaņot vismaz ar savu valdību — kā noprotu, arī Jūsu Ministru prezidents to būtu novērtējis.
Lūdzu, pieņemiet, ministra kungs, manas visdziļākās cieņas apliecinājumu — tieši tādā nozīmē, kādā Jūs rakstījāt man.
P.S. Vēstule, protams, nav īsta.
Tas ir pārsteidzoši, jo man ir pretēja sajūta. Es raudu, kad var raudāt, un raudu vienatnē. Raudu katru reizi, kad ir iespēja. Jo vienkārši paliek vieglāk.
Man šķiet, ka tās ir monētas divas puses. Abos gadījumos gribas izturēties dabiskāk, tāpēc vismaz vienatnē.
10. Augusts 2026
Tags: kaut kādi izvilkumi
Es nez. Piezīme par manu intravertumu šķiet kā tāds joks, bet nu tā reāli es galvenokārt uz kaut kādām filmām un koncertiem eju viens. Visi tie mēģinājumi kaut ko saskaņot biežāk beidzas ar to, ka es vienkārši palaižu kaut ko garām, un tad jau labāk uzreiz rēķināties tikai ar sevi.
Some easter eggs
Tags: eartheater, mūzika, travel-pack
(valmierā ir limuzīnu serviss, auksti rekomendējū)
Un vēl man ir jādomā par to, ka dzejoļa varone droši vien ir saistīta ar kādu reālu personu, šīs personas jau sen vairs nav, bet ideja par šo personu ir nemirstīga.
Tags: ieceres, skats uz rītdienu
Rachmaninow: 3. Klavierkonzert ∙ hr-Sinfonieorchester ∙ Alexander Malofeev ∙ Alain Altinoglu
9. Augusts 2026
http://klab.lv/users/extranjero/419
Man šķiet ka pasākumu var vēl precizēt:
Neaplikt ar augstiem nodokļiem jebkurus biznesus un kapitālus bet tikai tos biznesus un kapitālus/ to īpašniekus kuri nav derīgi zinātniski tehniskajam progresam.
Piemērs:
Tu esi miljonārs - privātu klīniku īpašnieks => tev nepaaugstina nodokļus.
Tu esi miljonārs - kazino īpašnieks => tev paaugstina nodokļus.
Katram biznesam piemērojam derīguma koeficientu - augstāks derīguma koeficients => zemāki nodokļi.
Pamatojums:
1) Derīgu biznesu veicināšana, kaitīgu bremzēšana => selekcija.
2) Resursu un varas koncentrācijas saglabāšana un veicināšana ja mērķis ir labs.
Labs definējas kā ZTP veicinošs.
tūlīt aizlidos svīres.
Tags: perseīdas
ts viesistaba
visu nost līdz ķieģelim un tīrai smiltij
builder skip, oļi un smiltis, kustošo sienas ķieģeļu mūrējuma ķīmiska striprināšana,
jauns bay window uz ielas pusi, nosiltināts jumtiņš, līmēta koka palodze,
flīzēta krāsns vieta, skursteņs plāksne, metāla skursteņa caurule (vēl nav ielikta, gaida rindā),
skaņas izolācija griestiem, finieris un ģipškartons,
hardwall apmetums un multifinish sienām,
izolācijas plāksnes zem grīdas,
jaunas brusas, finieris un grīdas dēļi, grīdlīstes,
iekšējās durvis ar aplodu,
3kārtējais vertikālais radiators un kapara caurules,
papildus kontakti un mainīta gaismas slēdža pozīcija,
sienas / grīdu slīpmašīna ar ripām,
krāsa / laka,
krāsnsveida elektriskais sildītājs,
sīkumi.
pieraksti nav pa rokai, bet domāju, ka iekļāvās 5k naudās, ieskaitot apmetēju.
vēl jāiebūvē mantu krātuve zem grīdas un jāpabeidz nišu mēbeles (nestandarta izmēri, donori atviktņu blokiem ir iepirkti, priede).
ts ēdamistaba, ar izeju uz dārzu:
- 6m3 konteiners, kurā sametās vecās durvis, izraktā zeme, zem grīdas esošie celtniecības materiāli, apmetums uc - 350,-
- brusas uc materiāli mantu glabātuvei dārzā - 150,-
- 1m3 ar oļiem un 1m3 ar smilti ar piegādi - 150,-
- bīdāmās durvis uz dārzu, PVC - 900,-
- lietoti imperiālie ķieģeļi durvju ailei un krāsns ailes atjaunošanai - 150,-
- krāsns ailes flīzes / līme / skursteņa plāksne - 250,-
- kaļķa mūrjava - 200,-
- vate skaņas izolācijai, 5mm finieris griestiem - 100,-
- skaņu izolējoša ģipškartona loksnes griestiem - 150,-
- kapara caurules, lodējamās kapara pārejas, trīskāršais vertikālais radiators, deglis, gāze - 500,-
- duvju aploda un durvis uz māju - 100,-
- kaļķa java / apmetums - 150,-
- izolācijas loksnes grīdai / vīna pagrabam - 150,-
- saplāksnis "melnajai" grīdai - 200
- saplāksnis "pagaidu grīdai - 75,-
- brusas grīdai un grīdas dēļi ar piegādi - 550,-
- hardvall apmetums un multifinish špakteļmasa - 600,-
- apmetēja darbs (8 dienas, cash deal) - 1320,-
- krāsa sienām / laka grīdai - 100,-
- malkas krāsns / skursteņa metāla caurule - 750,-
- eņģes, atslēgas pagrabam, grīdas līstes - 150,-
- kārbas kontaktiem, kontakti (8x dubultie), kabelis, slēdzis - 150,-
- degviela materiālu transportēšanai, daži instrumenti, cementa bloki, skrūves, sīkumi, utt - 500,-
kopā - 7695,- (un tas bez agrāk piesauktā 6.4k beigu fāzes (apmetums, flīzes, pamatne grīdai) piedāvājuma), un neskaitot visus instrumentus, ka jau bija, un ģimenes laiku un darbu.
izplēsās viss līdz ķieģelim un tīrām smiltīm istabā un dārza pusē.
ir līdzīgi pieraksti arī par citām istabām un garāžu (nonesās vecā, uzcēlās jauna). vēl priekšā mājas šuvošana, coal shed pārbuve par utility room / downstairs tualeti, jauna veranda / nojume dārza pusē, noliktava zem trepēm, koridora grīda, virtuves uzlabojumi...
/un cik jums izmaksā remonti?
//aizmirsu mēbeles - 900mm oša virsma, zem virsmas 2x saldētavas un skapīši, nišā iebūvēts ledusskais un skapīši, nišā iebūvēts ofisa darba stūrītis (dock station, monitors, printeris) un skapīši, nišu izmēri pagaidām nezināmi, jo apmetējs vēl strādā.
Kā vakardienas ierakstā minēju - baigi labi bija vakar ieslēgt pieregulēto diaprojektoru, parādīt draugiem jaunākos diapozitīvus.
Šodienas gaismā vēl labāk. Noņemas nost melnas bezcerības plīvurs un iezīmējas skaidra taciņa nākotnei. Depresso nomaina gaismas espresso. Koncentrēti, motivējoši.
Fokusa problēmas?
Šajā Padomju zvērā radušās droši vien laika gaitā, neskaitāmas reizes man to izjaucot un saliekot - īsti neapzinoties, ka mainu kādu elementu ķēdē, tādējādi nojaucot visu precizitāti. Precizitāti, kas tur, zinot PSRS ražošanas tradīcijas, visticamāk, ka nemaz nebija. Lai nu kā - šīs problēmas ir risināmas un to pierāda jau paveiktais! Vēl tikai mazliet tālāk pa šo taku un diapozitīvs beidzot kļūs perfekti paralēls optikai, nodrošinot asumu no stūra līdz stūrim, beidzot reproducējot bildi ar tādu asuma dziļumu (Depth Of Field), kādu izvēlējos fotografēšanas brīdī. Laba sajūta to apzināties, ka te viss ir risināms!
Optikas un attēla lieluma salāgošanas problēma?
Atrisināta - nav, ko tēmēt uz perfektu attēla platuma salāgošanu ar ekrāna platumu - to reāli grūti panākt. Reāli grūti ir salāgot vienu ražoto elementu - optiku - ar citu ražoto elementu - projekcijas ekrānu - un salikt šos kopā allaž mainīgu izmēru telpās tā, lai projicētā bilde perfekti ierakstītos projekcijas ekrānā - no malas līdz malai. Kaut kur tas izdodas, kaut kur - nē. To jāņem vērā un nav nekādu ciešanu, ja attēls zīmējas mazāks par pieejamo nolaižamā ekrāna izmēru. Faktiski atrisināta problēma!
Slēdža problēmas?
Ārpus manas šī brīža kompetences, bet ir risināmas! Iespējams, ka te noderēs MI, lai saliktu kopā vienkāršu, elektriski sakārtotu 12V strāvas padevi uz elektromagnētu, izmantojot signālstrāvai paredzētu mikroslēdzi, kas vienkārši šīs slodzes netur un ar laiku izkūp gaisā. Šis ir visneskaidrākais pagaidām - elektronika pasveša lieta, kur nu vēl prasme uzprojektēt shēmu. Tur vajadzētu kāda elektroniku zinoša drauga palīdzību. Drauga, vai vismaz mākslīgā intelekta. Risināms!
Arhivēšanas problēmas?
Pirms kāda laika saliku dipus pa tēmām, bet tas nebija pareizi. Tas nenodrošina kontrastus, tas viendabīgumā noslīcina. Salikt visu atpakaļ - iespēja pasākt ko radošu. Iespēja sekot vecajiem pierakstiem un atveidot hronoloģiju +- pareizi. Ko izvēlēšos? Vēl nezinu, bet tas ir tikai izvēles un darba jautājums. Pirms mēnešiem citā tēmā biju rakstījis, ka man ir talants pieķerties kam tādam, kas drīz mirst. Ar diapozitīvu glabāšanas kastītēm ir precīzi tas pats. Bet hei - kāpēc man raudāt, ka neeksistē vairs izcils produkts, ja tā nāve man sniedz iespēju pašam pagatavot savu vizuālo Dainu skapi no finiera? Darāms un pat ļoti - kokapstrāde man patīk, viena no dzīves mīlestībām, tikai darbnīcas radošajam bomzim nav! Bet tas nekas - esmu patapinājis mēbeles tepat dzīvoklī. Visu var izdarīt ar primitīviem instrumentiem,
Projicētā attēla asuma problēma, tehnoloģijas un materiāla limits?
Te nu iezīmējas visinteresantākais un varbūt praktiskākais, pat ekonomiskākais faktors hobijā, runājot par atbilstošākā materiāla izvēli. Realitāte aiz loga absurdi vienkārša un ņemšu to par pamatu skaidrojumam, materiāla izvēlei:
1) sudraba graudiņa nestā informācija (melnbaltā filmiņa) ir ar augstāku izšķirtspēju, nekā pigmentu mākoņu nestā informācija (krāsu filmiņa)*;
2) melnbaltā filmiņa ir daudz lētāka par krāsu filmiņu. Sevišķi, kad pērc garos ruļļus un pats tin tos kasetnēs. Sevišķi, kad pērc tehnisko filmu;
3) melnbaltais attēls abstrahē. Esmu drīzāk par abstrakciju, nevis dokumentēšanu, lai gan mana fotogrāfija fiksē dabā esošo, neinscinē;
4) tehniskās melnbaltās filmiņas Aviphot Pan 80 un Aviphot Pan 200 sniedz iespēju izbaudīt infrasarkanās gaismas fotogrāfiju.
Saliekot šo visu kopā - lai tā krāsa ieskrienas! Mans materiāls ir augstas izšķirtspējas un zema ISO melnbaltā filmiņa ar jutību Infrasarkanajā spektra daļā - tehniskā aerofotogrāfijas filmiņa, tātad. Melnbaltais materiāls, kas ir abstrahējošs pats par sevi un no realitātes varu distancēties vēl tālāk, fotografējot caur infrasarkano filtru. Melnas debesis, melni ūdeņi, bāla lapotne, bālas un savāda izskata sejas, melnas acis. Citāda āda. Par daļēji caurspīdīgu kļuvis sarkanais apģērbs. Nenopriecāties!
35mm melnbaltā diafilmiņa mierīgi iztur 50x palielinājumu no tuva skatīšanās attāluma pieņemamā kvalitātē.
Ja nolemju, ka jau esmu pasaulei pierādījis to, ka ar Ilford Reversal Processing var panākt brīnišķīgus rezultātus ar teju jebkuru filmiņu uz Zemes, tad man atliek tikai šo ideju noslēgt ar mazu neizpildījuma astīti. Atliek psiholoģiski noslēgt šo projektu. Atliek vien izvēlēties spēcīgāko pieejamo materiālu un lietot jēdzīgu optiku. Jēdzīga optika jau lēnām uzrodas un visu pasaules filmiņu mocīšana ir skaidri iezīmējusi manu ideālo materiālu maksimālas kvalitātes nodrošināšanai: Aviphot 80 un Aviphot 200 izcelsmes filmiņas - vienalga ar kādu firmas zīmi uz iepakojuma. Tās projekcijas lampas siltumā praktiski nedeformējas. Tās nodrošina arī tālas veģetācijas augstu izšķirtspēju, nav tik jutīgas pret atmosfēras plīvuru (haze). Tās nodrošina iespēju fočēt infrasarakanajā gaismā. Šīs filmiņas kopā ar Ilford Delta 100 un FP4 Plus 125 jau faktiski nodrošina manas vajadzības! Pietiks censties pierādīt jau uzskatāmo. Laiks laboranta ķiteli nomainīt pret mākslinieka cepuri, laiks domāt abstraktāk, tematiskāk, absurdu komentējoši, kontrastaini. Laiks censties fotogrāfijai piešķirt papildus slāni. Moš izdodas?!
Krāsa? Krāsas vieta ir saulrieti un saullēkti, kāds portrets un tuvplāns kvalitatīvā gaismā.
Tā kā krāsa projekcijas palielinājumā izpildās sliktāk, domājot par fotografēšanu ar to, jādomā jau pielietojuma virzienos. Šajos minētajos virzienos nav jāsaglabā daudz detaļu un runa ir par formām, par krāsām, to kontrastiem. Krāsas joprojām ir nepārspējams filmiņas spēks. Bet nu - es tāpat esmu kļuvis par BW Reversal cilvēku. Tirgus un fizika mani tādu veidoja.
Vakardienas ieraksta kontekstā - ļoti noderīga introspekcija. Patiesi dzīvinoša. Terapeitiska tukšuma apcere.
Šo visu apzināties šobrīd ir atbrīvojoši, jēgpilni. Visu rīcību sasaldējošu barjeru vietā iezīmējas ceļš, kuru man skaidri iet. Iezīmējas arī laika limits - jāsakārto diaprojektors līdz galam, līdz riskēju ar to nodrošināt publisku projekcijas vakaru. Terapija indeed :)
palūdza mani piedalīties kāds pārtikas piedevu tīkla pārstāvju rīkotajā prezentācijā kā vienam no "masu skatu" nodrošinātājiem.
paņēmu līdz kokteili ar domu pasēdēt maliņā.
uzstājās pārstāve no LV ar slavenu uzvārdu.
prezentācija uzrunāja, tiki jaukti termini, cēloņi ar sekām utt.
skaļākie momenti:
- tika piesaukts mūsdienu pārtikas "tukšums", salīdzinot ar pārtiku, ražotu pirms gadiem 75-125, kas sen nav noslēpums, uzvar lētākais piedāvājums, augseka, papuves, kūtsmēsli ir ekskluzīvi mūsdienās, ne visi var atļauties "organisku" pārtiku, un ne visur tāda ir pieejama,
- galvenā runātāja neatšķir CO2 no automašīnu izmešiem / pilsētas "smoga", nav dzirdējusi par CO2 lomu augu fotosintēzē un augļu / dārzeņu ražībā,
- tā pati, pie izbraukātas puspasaules, pēc ārstu ieteikumiem un pašas novērojumiem, ka bērnam ir labāk dzīvot no LV atšķirīgā klimatā, pat neapsver iespēju mainīt valsti, bet gan uzsēdina bērnu uz konkrētām pārtikas piedevām,
- nesaprot, kā strādā sertifikācijas un "kvalitātes" atzinumi reālajā ražošanā (kas gan ir normāli, cibā arī ir viltotu un slēptu pētījumu atbalstītāji),
- sieviete, kas regulāri strādā padsmit stundas dienā bez brīvdienām, nelieto cūkgaļu, un ir bez partnera, sūdzas par stresu un problēmām,
- kkas, ko piemirsu, jo nepierakstīju un tā īsti nap1s.
/pie tam, dotās pārtikas piedevas, nav ne labākas, ne sliktākas par citām, un pārtikas piedevas kā tādas ir pat ļoti ieteicamas, no kādiem 2-4 ražotājiem var izveidot savu piedevu izlasi, pa saujai vai 2ām dienā ;)
tagad tirgo par 2.50 € kilogramā.
psiholoģiski grūta cena. maksāt 25 € par vienu 10kg arbūzu?
Labā krasta svētki. Pāris mazāk zināmu vietējo grupu koncerti ar pustukšu pļavu Grīziņkalna galā.
Stāv apsardze skatuves priekšā, tās pakājē. 4 apsargi sargā nabaga izpildītājus no mežonīgās latviešu mentalitātes, no letiņu neatlaidīgajiem centieniem pārņemt skatuvi un izdemolēt tehniku, piekaut un izdrāzt izpildītājus - jauktā secībā.
Pasākuma teritorijā vandās kādas 6 mentu ekipāžas, sargā sabiedrību pret šausmīgo letiņu mentalitāti pasākumā, kas orientēts uz otro mūža pusi, bik ar aktivitātēm pašai pirmajai.
Pilsētas svētki, bet redzu politisko prostitūtu stendus. Nopietni?
Pilsētas svētki, bet redzu slimnīcas un atkritumu apsaimniekotāju stendus. Hmmm.
Pilsētas svētki, bet redzu tikai vienu alus stendu uz 10 Fast Food tipa ēdināšanas stendiem. Tas pats ir Brālis, kas izdomājis sekot modei un prasīt par savu šlāgerīti ekskluzīvus 5€. Nopietni? Tikmēr 10 min. pastaigas attālumā restorānam līdzīgs veidojums tev ielies IPA un lētāk. Par teju pusotru eināru lētāk... Pasākums ir vieta extra slaukšanas slānim, ne? Pie tā jau pierasts. Nepietiek tikai ar to, ka ierobežotā teritorijā ar daudz cilvēkiem esi ekskluzīvs produkta tirgotājs, nē - tur vajag vēl cenu uzskrūvēt. Safari.
Kaut kas te nav labi pašā saknē, Žani.
Ka tev saka, Žani, sabiedrību nepieciešams deamerikanizēt! Tiek tērēta nauda, noslogots mentu aparāts un uzstādītas kameras skolās, lai cīnītos pret trakām lietām, kuras notiek otrajā pasaules pusē. Ar fāstfūdu zobos!
Kaut kas ar letiņa galvu nav kārtībā, Žani! Laikam jāsecina, ka identitātes krīze. Cielaviņas tēlo maitu lijas, Žani!
Tags: deamerikanizēt, drošība
Kad tika paziņots, ka trīs gadu laikā par 180 000 eiro tiks veikts brūno lāču monitorings, daudzi skeptiķi jautāja: "Vai tas tiešām ir nepieciešams?" Šāds jautājums, protams, apliecina pilnīgu neizpratni par modernu valsts pārvaldi. Ja valsts jau analizē lāču matus, ekskrementus un DNS, tad loģisks nākamais solis ir paplašināt monitoringu arī līdz cilvēkiem. Zinātnei taču jāattīstās.
Tādēļ Dabas psiholoģiskās noturības un antropoloģisko procesu darba grupa jau gatavo nākamo Eiropas fondu projektu – "Cilvēka baiļu bioloģisko marķieru monitorings līdzāspastāvēšanas uzlabošanai ar lielajiem plēsējiem." Plānotais budžets – pieticīgi 2,8 miljoni eiro. Projektā paredzēts ievākt cilvēku DNS saturošus paraugus vietās, kur pirms dažām minūtēm novērots lācis.
Paraugu analīzes ļaus ar līdz šim nebijušu precizitāti noteikt:
= cik metrus no mājas lācis atradies;
- cik ātri sēņotājs skrējis;
- cik pēkšņi ogotājs sapratis, ka melnais pleķis krūmos nav celms;
- vai konkrētā situācija atbilst "vieglas satraukuma", "izteiktas panikas" vai "pilnīgas dabiskās izlādes" klasifikācijai.
Speciālisti skaidro, ka cilvēka ekskrementu bioķīmiskā analīze ļaus izstrādāt jaunu matemātisku modeli. Jo lielāks adrenalīna līmenis, jo tuvāk, visticamāk, atradies lācis. Ja analīzes uzrādīs īpaši augstu stresa koncentrāciju, eksperti secinās, ka lācis nav atradies mežā.. Viņš jau stāvējis pagalmā. Savukārt, ja paraugs saturēs arī aveņu sēkliņas, tas nozīmēs, ka incidents noticis ogošanas laikā. Ja atradīs baraviku sporas, secinājums būs viennozīmīgs – pilsonis pirms sastapšanās vēl bija optimistiski noskaņots.
Lai nodrošinātu datu kvalitāti, katram Latvijas iedzīvotājam tiks izveidota mobilā lietotne "Lācis+". Tās uzdevums būs nospiest sarkano pogu pirmajās trīs sekundēs pēc lāča pamanīšanas.
Ja tas nebūs iespējams objektīvu fizioloģisku iemeslu dēļ, lietotne automātiski nosūtīs koordinātas laboratorijai.
Projektā paredzēta arī jauna profesija – sertificēts baiļu biomateriālu koordinators, kurš izbrauks uz notikuma vietu, nomērīs attālumu līdz tuvākajam celmam, intervēs aculieciniekus un sastādīs "Psiholoģiskās izlādes aktu Nr. 17-L".
Lauku iedzīvotāji gan pagaidām nesaprot, kāpēc tas viss nepieciešams. Viņi joprojām uzskata, ka, ieraugot lāci, visefektīvākā monitoringa metode ir viena īsa frāze:
— "Mūc!"
Tomēr tā ir novecojusi pieeja.
Mūsdienu Eiropā vispirms tiek veikts monitorings, tad izstrādāta metodika, pēc tam izveidota starpinstitucionāla darba grupa, seko ietekmes izvērtējums, sabiedriskā apspriešana, pilotprojekts, starptautiska konference un visbeidzot secinājums, ka cilvēks tiešām bija nobijies. Toties tagad tas būs zinātniski pierādīts.
Iespējams, jau nākamajā iepirkumā tiks finansēts vēl viens būtisks pētījums – vai lācis pēc sastapšanās ar cilvēku nav piedzīvojis līdzīgas emocijas. Jo arī viņa viedoklim bioloģiskajā daudzveidībā ir nozīme.
(c) RK no FB
Pavasarī paņēmu un pieregulēju diaprojektoru. Noliku to maliņā, nemaz nepārbaudījis regulēšanas sekas. Sēž cilvēks uz sāpes savas, uz neziņas akmens visu šo laiku. "Pārbaudīšu kaut kad vēlāk". Vēlāk? Tas ir kad? Tad, kad būs pārāk garlaicīgi? Kad būs atjaunota nervu rezerve jaunām vilšanās sajūtām? Nekad?
Vismaz dzelzi tu vari nolikt maliņā, lai risinātu tā problēmas tad, kad zvaigznes nostāsies beidzot pareizi. Ļaut laikam ritēt, diskomfortam sevi pažļambāt. Tie zobi pazīstami, varbūt tas sakodiens mīļš kļuvis jau?
Nē nu, fakts arī tāds, ka tā nolikšana maliņā mēdz strādāt, bet šaurā situāciju klāstā: kad smadzenes saasinātas par daudz un kļuvušas pārāk piekasīgas, tad vajag atiet maliņā indeed...
Sirdī konstants caurums, dvēselei kas visu laiku nepietiek. Tāpēc lieliski varu iztikt bez jaunām problēmām - lai tās pagaida maliņā. Dienu, divas, mēnesi vai gadu. Tieši tik, cik vajadzēs - ne ātrāk, ne ilgāk.
Vasara iet uz beigām, uzprasījās draugi paskatīties manus jaunākos diapozitīvus. Izrādās, ka diezgan labi bija sanācis visu noregulēt. Vēl tikai mazliet jāpiečikina Y asi un būs pavisam ideāli. Prieks uzzināt - aiz neziņas akmens šoreiz neslēpās kas pavisam bargs.
Jauna problēma.
Izrādās, ka aiz neziņas akmens tomēr slēpās kas baiss. Fokuss tagad ir relatīvi ok, bet kadru pārslēgšana? Kamēr rādu dipus draugiem, aparāts izmet ko jaunu - sāk slēgāt kadrus pats un strauji - ballīte pagalam. Atspere. Es jau zinu, kura atspere. Draugi gaida, bet es 10 min. laikā izjaucu aparātu un optimizēju lietu. Tagad strādā. Kādu laiciņu strādās. Vajag jaunu atsperi, bet kur lai ņem tādas pašas jaudas/parametru atsperi? Nepastāv vairs valsts, kas to aparātu ražoja, nepastāv visa tās industrija. Izgaisa politikā. Esmu vairs neesošas pasaules bērns.
Veca problēma.
Aiz neziņas akmens atkārtoti parādās vēl kāda neglīta seja - kadri neslēdzas no pults nu jau pavisam. Diodes un mikroslēdzis. Es jau zinu, kuras diodes un kurš mikroslēdzis...
Pabeidzu seansu, spiežot pogu pašā diaprojektorā, sēžot šķībi un greizi uz dīvāna atzveltnes: Show must go on, es te neesmu svarīgs, svarīgs ir process, bilde. Ehh, jārisina arī šo problēmu.
Sirdī kaut kāda globāla skumja. Nekas nav pareizi. Lietas mirst, nenotiek, kā vajag. Problēmas šķiet, ka tikai krājas + sabiedrība šķiet, ka apzināti stūrē dirsas virzienā, ka uzlikts ir globāls Pohuj uz visu.
Moš ierakt galvu smiltīs un nedarīt neko? Nē, tā nevar. To nevar pieļaut, tas nav labs ceļš. Darīt neko nozīmē degradēties, bet ārstēt lietas nemitīgi - tur arī kaut kā nervi tik labi kā agrāk šo pasākumu vairs netur. Sāk samazināties kapacitāte pārvarēt sūdus?
Nekas, atrisināšu fokusu un slēdzi, varēšu uztaisīt publisku projekcijas pasākumu. "Bolderāja" jau mani gaida, piemēram. Motivācija tā kā būtu, bet iekšējā pasaule?
Tukšums, bezjēdzība. Augošā problēmu nasta, nepareiza dzīve. Bet es tak pats esmu tās veidotājs. Kas, tātad, manī nav "pareizs", ko es nejēdzu? Savu tehniku es beigās sakārtošu, bet cilvēks?
Ehhh, problēmas ar cilvēku gan tā nevar nolikt maliņā. Tur iestājas noilgums, tur sāp abiem. Tur nepieciešams operatīvs un rāms prāts, tur nepieciešams viedums, lēnprātība, pacietība, ieklausīšanās, sapratne, sadarbība, mērķis un kompromiss. Vai man kas tāds ir?
Vai man kas tāds ir, kad es bļauju uz savu mīļo cilvēku ne pa tēmu, jo vienkārši man ir par daudz un reizē - par maz? Bļauju un turpat - nožēloju savu nesavaldību, dusmas nez no kurienes izskrējušās? Sirds kambari mēslu pilni? Dusmas nav parliecinātības un spēcīga cilvēka pazīme. To ir vērtīgi apzināties.
Bijusī man sāp. Smagas bija mūsu attiecības. Ar viņu mums bija māja, tur cēlu terasi, mainīju jumtu, taisīju siltumnīcas, vilku ūdeņus, laboju viņas mocīti - saimniekoju karoč, bet visu laiku fonā jutos, ka tas viss nav mans, ka neesmu pelnījis, ka esmu tikai īrnieks tur, ka nepienākas, ka nav kaut kas līdz galam tīrs. Vai tā runāja mans tukšums, kas beigās dabūja savu?
Viņa bija mans galvenais skatītājs, mans prieks, mana Mūza, kuru nemācēju noturēt un apieties tā, kā man pienāktos. Nevar pret cilvēku kā pret dzelzi. Nevar. Ego ir masīvs riebeklis, palaists savvaļā tas tikai bojā lietas.
Tieši kopā ar viņu es iemācījos to savu tukšumu nenostumt maliņā, bet gan pētīt, rakties, mēģināt izprast, sataustīt... No sākuma tam pretojos, pat agresiju pavilka, kad gar manām iekšām kāds taustās neaicināts, bez atlaišanās.
Viņa tagad ir ceļojumā ar savu ģimeni. Bet nonākusi slimnīcā. Iedomājies - slimnīca ceļojuma laikā, ģībšanas lietas teju, kas tāds. Veselība viņai ļoti trausla un ļoti ilgi - manējā daudz labāka, lai gan esmu vecāks + vīriešu ķermeņi ātrāk taču sabrūkot, kā vēsta sabiedrība.
Ehhh, cerams, ka viņai nekas nopietns. Lai gan tā hroniski dirsā esošā viņas veselība iezīmē citu realitātes ainu, gatavo citam scenārijam... Mokās jauns, skaists cilvēks. Nepareizi.
Rodas sajūta līdzīga tai, kas radās, tuvojoties tēta nāves dienai. Slimība viņam bija virs slimības, insults virs insulta. Mani studiju gadi, dzīve Rīgas pusē un nespēju to lēno sairšanu turēt, bēgu laikam no tā sūruma savā ziņā, lai gan vajadzēja tieši vairāk pretējo - nevajadzēja cilvēku nostumt maliņā, lai gan pats bērnībā biju savā ziņā nostumts maliņā. Vajadzēja biežāk apciemot, tas bija darbs piepildījuma virzienā. Un cilvēks aizgāja slimnīcā viens, neatvadījos.
Varēju atvadīties dienas dažas iepriekš, aizbraucot uz slimnīcu, nevis bradāt tad, kad mana bijusī apciemoja manu senci. Bļa, kāds es lunis Lunahodu zemē... Rīkoties tik brīnišķīgi, jo spēka nav un nebija stāties pretim patiesībai, bija labāk ierakties smiltīs un pastrādāt šādu mākslas darbu? Veci, tiešām?
...
Vai tas tukšums ir dzinulis pēc piepildījuma, vai traumu sekas? Kā nepareiza signāls? Sāls šāviens dirsā, kas fonā ne lidz galam apzināti, bet viennozīmīgi bīda mani?
Atsēžot atvaļinājumu vienatnē, tas ir izteikti jūtams, lai gan man tomēr ir kāda bagātība - ieinteresēts skatītājs, draugs. Taču ar šo bagātību tos caurumus, motivācijas trūkumus manī neaizpildīt. Skumji un negodīgi pret līdzcilvēkiem, pret sevi.
Kam man censties? Sev?
Sēž draugi dīvānā un skatās, kā es rokos pa sava aparāta iekšām. Man vajag censties viņu dēļ.
Radīt mūsu dzīves pierakstu un bagātināt citu dzīves, lai cik tukši, bezjēdzīgi un bez motivācijas man pašam iekšā arī nebūtu. Jo viņi ir mana bagātība - cilvēki, kas prasa un skatās, ko esmu šaisaulē caur foto kameru materializējis.
Bet Mūza? Man vairs nav savas Mūzas. Vai man tādu vispār vajag?
Vai neesmu tam jau par vecu uz papīra? Kad vispār cilvēks kļūst "vecs"? Liela loma tur ir iekšējās pasaules vecumam, varbūt pat libido faktoram.
Sirds alkst sava cilvēka.
Bet "savs" cilvēks nav īsti dabas parādība vai dievišķais neprāts. Tas ir darbs, savaldība, lēnprātība, nelikšana cilvēku maliņā, kad ir par daudz. Pavilkt sev tuvāk pat tad, kad gribas rīkoties asi un pretēji. Cilvēks nav dzelzis, vajag citādi.
Vai esmu mācījies no savām kļūdām, kļuvis bik citāds, ar kaut kripatiņu praktiskās emocionālās inteliģences?
Esam šķirti jau gadus 4. Mana gulta šo laiku ar nevienu dvēseli ne reizi nav dalīta. Man bija nepieciešams šis nevaldāmā libido maliņā nolikšanas laiks, lai sevi sakārtotu. Vai man tas nepieciešams joprojām? Foniņā šis signāls gan jau to tukšumu nepilda, tieši otrādi.
Laiks bezjēdzīgi skrien. Kad ikdiena vienāda, tad it sevišķi. Kad nekam nav jēga, sezonām un dienām arī nav jēga un svars. Viss ir pirmdiena, viss ir piektdiena. Viss ir trešdiena, ja vēlies - man tak pohuj.
Bijusī ceļo ar savu ģimeni. Es tikai varu iedomāties un bik atcerēties, cik liela bagātība tā ir - ģimene. Kad tevi kādam vajag vienkārši tāpat, jo tu esi un esi gana.
Kā man riebjas, ka daži politiskie spēki ģimeni ir uztaisījuši par ieroci. Cik tas ir aplami un nepieņemami.
Sirdī konstants caurums, dvēselei kas visu laiku trūkst... Bet nekas, tas ir mans tukšums. Mana dzīve. Vēl ir laiks to censties aizlāpīt ar darbu, lēnprātību, sapratni un tādām lietiņām :)
Varbūt beigās šis tukšums ir mana bagātība un laiks to atzīt, izvilkt galvu no savas dirsas?
Paskatīsimies, no kā tad mums labticīgie pilsoņi baidās.
http://klab.lv/users/jan09/565354.h
Tātad kas mums tur ir:
• biometriskā kontrole / digital ID + CBDC + skaidras naudas izskaušana + sociālā reitinga sistēmas = totāla sabiedrības paklausība un uzvedības kontrole
Kopš es pēdējo reizi skatījos visādi cashless projekti tiešām tika no kreisajiem bīdīti bet saasinoties ģeopolitiskajai situācijai ir atmesti. Nu un ja mēs neuztaisam galēju totalitārismu, cilvēki vienalga uzkrās materiālas vērtības. Sociālā reitinga sistēmas mēģina ķīnieši un viņiem pārāk labi neiet, savukārt visādi ES personas datu aizsardzības mehānismi ir kāreiz tāpēc lai šāda novērošanas sabiedrība neiestātos.
• maksimāla vakcinācija / sterilizācija + medicīnas un farmācijas totalitārisms = depopulācijas ātruma un ģeogrāfijas kontrole
Cilvēks uzkrītoši nesaprot kā strādā vakcīnas un priekš kam tās ir, savukārt kā tehniski realizēt masu sterilizāciju tā lai neviens to nepamana ir labs jautājums, ir pāris iespēju kā to var izdarīt vispār bet atslēgvārds ir nepamanīti, visi prot ņemt paraugus un lietot LC-MS un tml metodes.
• perversiju propaganda + sabiedrības pamatstruktūras sagraušana + sabiedrības atomizācija = dzimstības samazināšana depopulācijas labad
Pretī liekam artifical uterus veida projektus.
• klimata afēra + deindustrializācija + kapitāla hiperkoncentrācija = vidusšķiras likvidācija
Deindustrializācija būtu zāģēt zaru uz kura paši sēž, neviena oligarhija nav TIK stulba + ja nevēlamies dedzināt ogļūdeņražus, būvējam AES, atkal jau sen zināma lieta.
• izglītības degradācija + zinātnes prostituēšana + mediju kontrole un soctīklu cenzūra = informācijas un naratīvu kontrole
Ir labi zināms no vēstures ka šis noved pie attiecīgās sabiedrības kolapsa. Atkal - nav jēgas.
Nu un visbeidzot labam konspirologam ir jābūt vismaz labai iztēlei, šite es redzu iztēles trūkumu. Mājasdarbs šādam labticīgam pilsonim varētu būt padomāt par to kā pārvēršas sabiedrība ja MU tehnoloģiju dēļ apstājas paaudžu nomaiņa un dzīvošanai derīgas kļūst visādas līdz šim nederīgas vides, dziļais kosmoss, asteroīdi, arī starpzvaigžņu telpa. Ja ķermenis ir tā kā tagad apģērbs vai transports - indivīds uzvelk kādu vajag.
8. Augusts 2026
Globālo izaicinājumu krustugunīs: Sarkanās līnijas jeb izvēlies savu likvidatoru
Globālās oligarhijas realizētā lieko ēdāju utilizācija un totalitāras kastu sistēmas izveide ietver sekojošus uzdevumus:
• biometriskā kontrole / digital ID + CBDC + skaidras naudas izskaušana + sociālā reitinga sistēmas = totāla sabiedrības paklausība un uzvedības kontrole
• maksimāla vakcinācija / sterilizācija + medicīnas un farmācijas totalitārisms = depopulācijas ātruma un ģeogrāfijas kontrole
• perversiju propaganda + sabiedrības pamatstruktūras sagraušana + sabiedrības atomizācija = dzimstības samazināšana depopulācijas labad
• klimata afēra + deindustrializācija + kapitāla hiperkoncentrācija = vidusšķiras likvidācija
• izglītības degradācija + zinātnes prostituēšana + mediju kontrole un soctīklu cenzūra = informācijas un naratīvu kontrole
• pārtikas un ūdens krīze = absolūtas sociālās kontroles mehānisms
• reģionālu militāru konfliktu izraisīšana un veicināšana = depopulācija un naratīvu kontrole, horizontāla vardarbība bez apdraudējuma globālajai oligarhijai
Globālo izaicinājumu krustugunīs: Algoritms 2030-2050: scenārijs bez klimata afēras intensifikācijas un bez kontinentāla mēroga kara Eiropā,
Valūtu, parādu un finanšu instrumentu piramīdu dekonstrukcija, sociālo spilvenu likvidācija, mākslīgā intelekta provocēts bezdarbs,
Ekonomikas, labklājības un sabiedrības dezintegrācija un kolapss,
Bads, haoss, vardarbība, lokalizēti, rasistiski pilsoņu kari,
Digital ID, CBDC, universālais pamatienākums kā "līdzcietīgi risinājumi",
Sociālais reitings, totāla kontrole, pilnīga paklausība,
Netraucēta, režisēta, 90% planētas depopulācija ar klimatisko un bioloģisko ieroču palīdzību,
Kastu sistēmas pakāpeniska izveide: transhumānisma skartie planētas īpašnieki un minimāli nepieciešamais tehniskais, apkalpojošais, dārzeņveida personāls.
/Algoritms ietver virkni alternatīvu scenāriju un neskaitāmus apakšscenārijus - tie visi ved uz vienu mērķi,
Vairums izpildītāju neredz kopbildi, neapzinās savu marionetes statusu, tiek izmantoti un utilizēti,
Apzināti radot apstākļus, tiek aktivizēta apstākļu loģika, bet tā, kā zināms, ir stiprāka par nodomu loģiku.
//tur FB pie autora ir vēl, meklētājs atradīs, ja kādu interesē.
atstāj, tā vietā, kaudzi ar neapēstiem makaroniem, pudu cukura, kalnus ar griķiem, auzu pārslām, putraimiem, un kilogramiem kafiju. viss kompostā.
un tad tas rūpīgi krātais goda kristāls, mazās krūzītes un apakštasītes, smalkie šķīvīši un glāzītes un piņģeroti. saberzt smiltīs!
paplukušas vāzes un keramika, pretīgi alumīnija kausi un smalki, bet ārkārtīgi netīri sudraba piederumi, jo nevar jau tos vijumus izberzt.
žēl, ka cilvēks nevar samierināties ar televizoru un vienu krēslu. nē, savu gadsimtu nodzīvojis sabrucis dīvāns, smirdīgs skapis un tik pat neciešami grāmatu plaukti. un makulatūra.
Šonakt vairs nav enerģijas, lai lasītu šo pētījumu par augšāmcēlušā līķa fenomenu. Taču te tas ir - zinātniski recenzētais "The Revenant on the Threshold" by Elif Boyacıoğlu. Pieķeršos tam šovakar, kad tēva sievas vasarnīcā būšu uzstādījis stavu DIY stereo studiju.
Jā, stereo. Izmantošu 2 telpas un starptelpu pa vidu starp tām.
Pirmajā telpā būs ģitāras kombis ar SM58 miķi pie skaļruņa. Restaurēts 1959. gadā PSRS ražotais Lomo 19A19 atradīsies kaut kur tālāk no ģitāras kombja, lai tvertu telpas ambienci. Šis mikrofons ir absolūta leģenda, ar ko man ir gods strādāt, un esmu nenormāli pateicīgs savam kolēģim Ansim, ka varēju izīrēt no viņa šo restaurēto muzeja eksponātu. Kā tas skan? Iztēlojies to PSRS 60-80to kino aktieru balsis- tik perfekti iekapsulētas siltā, taču presentā (presence) "kapsulā", kas reizē reducē skarbas augšējās frekvences ("iebūvēts" dīeseris). Otrajā telpā atradīsies basa kombis ar SM57 mikrofonu pie skaļruņa un latviešu ražotais Blue Encore 300 tvers ambienci. Bļaģ, ko es te daru, man jau sen būtu jāguļ, bet es lielos ar mikrofoniem. Nožēlojami.
Braucu es mājās no Lietuvas, kas ir pagarš ceļa posms, un pret iztērēto laiku, kas ir jāpavada ceļā, es attiecos filozofiski. Es arī mēģinu lieki izvairīties no pedāļu spaidīšanas un kloķu raustīšanas, tāpēc gandrīz visu ceļa posmu es braucu ar konstantu ātrumu apmēram ceļu satiksmes noteikumu ietvaros, ko nodrošina gana mūsdienīgs auto. Kaut kādā vienā trīs joslu posmā mans iestādītais ātrums bija lielāks kā diviem smagajiem auto, kas bija nolēmuši aizņemt divas joslas, tad nu es viņiem virzījos garām pa malējo kreiso. Kāds vīrietis aiz manis bija nolēmis, ka kādi pieci kilometri virs atļautā maksimālā ātruma viņam nav pietiekami ātri, un veica visādus žestus ar auto un rokām, un kopumā izskatījās ļoti frustrēts. Es melotu, ja teiktu, ka es nekad pie stūres neuzvelkos, bet jāatzīst, ka ne dēļ cilvēkiem, kas pārvietojas adekvāti un ceļu satiksmes noteikumu ietvaros. Kad es biju ticis garām smagajiem auto, un mans ceļabiedrs garām man, viņš savā frustrācijā vēl netika arī galā ar situāciju uz ceļa, un man jau šķita, ka nu tūlīt būs lēkšana ārā no auto un liela runāšanās. Es drošvien neizbaudītu šo interakciju, bet es arī nepielāgoju savas dzīves lēmumus tā, lai izvairītos no hipotētiskām konflikta situācijām. Es speciāli neradu apstākļus, lai konflikta situācijas veidotos, bet es parasti rēķinos ar to, ka kāds varētu vēlēties ar savu agresiju vērsties pie manis. Taču šinī gadījumā nekādas apstāšanās un kāpšanas ārā nebija. Tad nu man radās jautājums, un kam no tā visa palika labāk? Es tā kā nejutos izdarījis kaut ko nepareizi, tāpēc man bija diezgan vienalga, un šī bija tāda neērtībā apmēram kā neērtā lenķī spīdoša saule. Un ja man jāmin, tad vienīgās emocionālās ciešanas pats sev radījā nepacietīgais vīrietis. Un vai tas bija to vērts?
Katram gadījumam, šī stāsta morāle nav vienmēr kāpt ārā no mašīnas skaidroties. Tu nekad nevari zināt, kas otrā mašīnā ir pie stūres. Drīzāk tas, ka tavi mēģinājumi sabojāt dienu kādam, kurš tevi kaitina, diezgan bieži var nesasniegt mērķi, un tā vietā tu vari izvēlēties nebojāt dienu sev. Bet arī tas, ka cilvēki ir pārāk integrējuši auto savā identitātē. Es te nesen iedomājos, ka tomēr ir jauki, ka tagad uz miesta veikalu var aizbraukt piecās vai desmit minūtēs, un vairs nav jāpatērē vairākas stundas, ejot kājām. Šis dzelzs gabals ar četriem riteņiem jau dara diezgan fantastisku darbu, pat ja to nevar sapārot ar jaunāko telefonu. Tas, ka došanās uz citām valstīm joprojām ir īpašs piedzīvojums, varbūt pat nav slikti. Savukārt ceļošanu visumā stipri vien ierobežo fizikas likumi, un maz ticams, ka mēs jebkad pametīsim šo planētu. Viss ir relatīvs, un uz visa šī fona bojāt sev dzīvi par ātrumu stapību stapr 90 km/h un 120 km/h šķiet visai muļķīgi.
https://naktsmierurigai.org/2023/07/1
Сейчас я стою здесь, у стены ангара. Я вижу их - живых. Они ходят в белых защитных комбинезонах, похожие на космонавтов, высадившихся на мертвой планете. Я слышу гул рефрижераторов. Этот звук я узнаю из тысячи. Глухой, монотонный рокот генераторов «Thermo King». Они работают на износ, чтобы холод не выпускал этот запах наружу. Но запах хитрее. Он проходит сквозь металл, сквозь фильтры масок, сквозь кожу.
Добро пожаловать в Механе Шура. База военного раввината. До 7 октября здесь было тихо. Сюда привозили погибших солдат - одного , двух в год. С уважением. В тишине.
Но потом мир перевернулся.
Я помню первый день. Грузовики. Не военные хаммеры , а обычные фуры, рефрижераторы для супермаркетов, грузовики с курами. Они стояли в очереди. Из них текла жидкость. На асфальте оставались темные, жирные лужи. Мы сыпали на них песок, чтобы не поскользнуться. Поскользнуться на человеке — это страшно.
Места катастрофически не хватало. Контейнеры поставили не на плацу - там было бы слишком заметно. Их нагромоздили в дальней части базы, плотным кольцом вокруг здания, где мы проводили осмотры. Целый город из железа.
И там, спустя неделю, началась физика, с которой мы не могли спорить. Рефрижераторы держали плюс четыре градуса. Не минус. Этого хватало для продуктов, но не для того, что лежало внутри неделями. Тела начали «отпускать». Они размораживались.
Начался ад, о котором не пишут в газетах. Жидкость.
Она была везде. Тела, которые мы не успевали проверить, лежали в коридорах на каталках, в ожидании очереди. Из мешков на пол капало, текло, лилось. Образовывались целые тяжелые, маслянистые лужи. Нельзя было пройти даже в туалет, чтобы не наступить в то, что еще вчера было человеком. Ты идёшь по коридору, и под ногами хлюпает.
Эта жижа вытекала из здания по желобам, по порогам, на улицу. Она пропитывала землю вокруг ангара. На выходе асфальт и грунт были черными и влажными, будто прошел сильный ливень. Но небо было чистым. Это был не дождь. Это были они.
Иногда мне казалось, что я иду домой по колено в этой жидкости. Обувь пришлось выбросить - подошвы впитали смерть, и ни одна хлорка это не брала.
Вы думаете, ад - это огонь? Нет. Ад - это белые мешки. Тысячи белых пакетов, сваленных в контейнерах.
Я — криминалист. Моя работа - факты. Отпечатки, генетика, зубные карты. До 7 октября я верил, что наука может объяснить всё. Что у смерти есть порядок. Но здесь порядка не было.
Нас поставили на опознание. Мы не были готовы. Никто не был готов. В комнате стояли столы из нержавейки. Холодно. Свет ламп - стерильный, безжалостный.
Это были не специальные мешки для трупов с молниями. У страны не было столько мешков. Это были просто огромные, плотные белые пакеты, как для мусора. Их горловины были намертво стянуты пластиковыми хомутами .
Развязать или расстегнуть их было невозможно. Мы просто резали их. Вспарывали плотный пластик ножами. Звук ножа, режущего натянутый полиэтилен, стал звуком нашего кошмара.
Иногда там был человек. Иногда - часть. Иногда - просто уголь. Маленький, размером с куклу, уголек.
Когда мы разрезали эти пакеты, на нас не просто смотрели мертвые. На нас вываливалась реальность. Разложившиеся внутренности, части тел, месиво.
Человек превращался в биомассу, в мусор. Ты смотришь на эту кашу и ловишь себя на дикой, парализующей мысли: «Я тоже такой. Внутри меня тоже просто слякоть, которая вытечет через неделю». Это осознание собственной ничтожности перед гниением ломало сильнее, чем вид смерти.
- Это ребенок? - спросил меня Йони в первый день. Йони - здоровый мужик, волонтёр ЗАКА, владелец пекарни.
У нас не было ни томографов, ни рентгена, чтобы просветить этот черный комок. Я наклонился ближе. ЗАКА, собирая тела, клали в пакет всё, что находили рядом: землю, осколки, вещи. Среди пепла и костей лежал оплавленный, деформированный предмет. Я узнал его по остаткам яркого цвета. Это была игрушечная машинка. Или то, что от нее осталось.
-Да, -выдавил я, чувствуя, как к горлу подступает тошнота. - Видишь машинку?
Мы не плакали. Там нельзя плакать. Слезы затуманивают защитные очки, а если ты снимешь очки - запах выжжет тебе глаза. Запах сладковатый, тяжелый, с привкусом железа и паленой резины.
Мы работали сменами по 12-14 часов. Выйти из этой зоны было нельзя. Мы мазали под носом «Викс», густо, до жжения. Мы жевали мятную жвачку, пачками, пока челюсти не сводило. Но к обеду вкус бутерброда был вкусом смерти.
Ты берешь еду, потому что надо поесть, чтобы не упасть, и чувствуешь этот вкус во рту. Ты не мог выбраться из этого ада, вся еда, все рецепторы -всё было в этом запахе.
Самое страшное было не увидеть тело. Самое страшное было увидеть деталь. Накрашенный ноготь. Татуировку с бабочкой. Обручальное кольцо на пальце, который лежал отдельно от руки. Это выбивало воздух из легких. Это была чья-то любовь, чья-то мама, чья-то дочь, которая еще вчера выбирала лак для ногтей. А сегодня я пытаюсь сопоставить ДНК, чтобы её могли похоронить.
Спрятаться было негде. Мы пытались защититься, называя это «биоматериалом». Но фоном работали израильские новости.
Там показывали лица. Живые, улыбающиеся. Родители плакали в камеру, рассказывая про своих детей. И вдруг та каша, которую ты только что проверял, превращалась в личность. Ты понимал: этот фрагмент - это та самая девочка, которая любила танцевать. Ты не мог убежать. Днем ты видел месиво, а вечером узнавал их души.
Мы работали бригадой. Это был единый конвейер, где каждый выполнял свою функцию: двое вскрывали и разбирали содержимое пакета, один фотографировал, следователь писал протокол. Рядом всегда были волонтеры ЗАКА, собирающие останки.
Я, как криминалист, имел право брать только тот материал, к которому был свободный доступ. Но этого часто было недостаточно.
Поэтому рядом, у того же стола, работали патологоанатомы.
Именно они срезали ногтевые пластины. Если тело было сильно обожжено - они делали разрез до кости, чтобы достать уцелевшую мышцу.
А когда тело превращалось в сплошной, обугленный комок, и взять пробу было неоткуда, они брали пилу. Они пилили кость прямо здесь, на расстоянии вытянутой руки от меня, чтобы добраться до костного мозга. Скрежет пилы и запах горелой костной пыли. Я смотрел на это и понимал: вот предел моей профессии. Это то, что они сделали с человеком.
Я возвращался домой поздно ночью. Снимал одежду в подъезде, складывал в пакет, выбрасывал в баки. Мылся кипятком. Тер кожу мочалкой до красных полос, до крови. Но запах был не на коже. Он был внутри носоглотки.
Моя жена, Анат, пыталась обнять меня. Я отстранялся. Я чувствовал себя заразным. Как будто смерть - это вирус, и я могу передать его ей и детям. Тела стояли перед глазами, они были абсолютно везде, даже в моей спальне.
- Что там, Дани? - спрашивала она тихо.
- Работаем, - отвечал я.
Вы спрашиваете, когда я сломался? Не тогда, когда я увидел младенца без головы. Профессионал во мне поставил блок: «Это биоматериал. Работай».
Я сломался позже.
Прошла неделя, может, две. Самая тяжелая работа была в разгаре. Мы работали на пределе, пытаясь найти хоть что-то, за что можно зацепиться для опознания, потому что от многих остались только обугленные фрагменты.
Я вернулся домой, чтобы поспать хоть три часа. Включил новости.
Я думал, мир плачет вместе с нами. Я думал, мир в ужасе. Но на экране я увидел Лондон. Париж. Нью-Йорк. Толпы людей. Тысячи.
Они несли плакаты. На них не было написано «Соболезнуем». На них было написано «Остановите геноцид», «Свободу Палестине», «Сопротивление оправдано».
Я смотрел на эти чистые, красивые лица студентов, активистов, правозащитников. Они кричали в мегафоны. Они улыбались. А у меня под ногтями, несмотря на перчатки, всё ещё была въевшаяся копоть от семьи из Кфар-Азы.
В тот момент что-то во мне оборвалось.
Мы там, в Шуре, дышали смертью, ходили по трупной жидкости, чтобы доказать, что эти люди жили. Мы собирали доказательства абсолютного, библейского зла. А мир говорил нам: «Вы лжете. А если не лжете, то вы это заслужили».
В интернете писали, что мы сами сожгли своих детей. Что изнасилований не было.
Я хотел взять этих студентов из Гарварда за шкирку и притащить в Шуру. В сектор 4. Я хотел ткнуть их носами в тот мешок, где лежала женщина с проволокой на руках и раздвинутыми ногами, таз которой был раздроблен от насилия перед тем, как ей выстрелили в лицо. Я хотел ткнуть их в мешок с девочкой-подростком, на гениталии которой выплеснули кислоту. Я хотел спросить их: «Это сопротивление? Это борьба за свободу?»
Я видел, как мир, который клялся «Никогда больше», вдруг сказал: «Ну, это зависит от контекста». Оказалось, что евреев можно сжигать, если у тебя есть правильный лозунг. Оказалось, что если жертва - еврей, то он сам виноват. Он «оккупант» в своем доме, в своей кровати, на музыкальном фестивале.
Это ломало меня сильнее, чем вид тел. Предательство мира. Одиночество. Мы здесь собирали своих детей по кусочкам пинцетами, а мир называл нас убийцами.
Посттравма не приходит сразу. Она подкрадывается.
Сначала пропал сон. Я закрывал глаза и видел вспышки: лица, раны, пакеты. Слышал шуршание пластика. Хруст разрезаемого пакета. Этот звук стал громче голоса моих детей. А потом начинался скрежет.
Потом пришли запахи. Я пошел с семьей в парк на День Независимости. Кто-то жарил мясо на мангале. Запах жареной плоти. Меня вырвало прямо на газон. Я упал на колени, закрывая голову руками, крича: «Не надо, не жгите их!». Люди смотрели. Анат плакала. Я понял, что я больше не здесь. Я всё ещё там, в контейнере.
Я пошел к врачу. В больничной кассе сказали - очередь три месяца. Я не мог ждать. Я пошел к частному психиатру. Дорогому, в чистом уютном кабинете.
Он послушал меня и сказал своим спокойным голосом:
- Вам нужно проработать эту травму.
В этот момент мне захотелось рассмеяться безумным смехом.
Проработать? Как «проработать» то, что я видел семью, связанную вместе проволокой и сожженную заживо? Как проработать знание о том, что человек превращается в мусор, в кашу, и что мир одобряет того зверя, который это сделал? Это не «травма», доктор. Это знание. И никакие таблетки его не сотрут.
Я перестал спать. Я смотрел на своих детей и видел их мертвыми. Я гладил дочь по голове и чувствовал под пальцами пробитый череп. Я стал опасен для них.
В тот день я снова открыл новости. Женщины из ООН сказали, что нет доказательств насилия. Нет доказательств. Я вспомнил тело девушки под номером 3042. Её разорванное белье. Её глаза, открытые, застывшие в немом крике, полном такого ужаса, который не сыграть ни в одном кино. «Нет доказательств».
Что-то щелкнуло во мне. Как перегоревшая лампочка.
Я понял, что не могу жить в мире, где зло называют добром. Где убийцам аплодируют на площадях, а жертв обвиняют в геноциде за то, что они посмели выжить и дать сдачи.
Я написал записку. Короткую.
«Я люблю вас. Но я не могу выключить этот запах. Простите, что я слаб. Мир сошел с ума, и я выхожу на этой остановке».
Но я не отправил её. Я не нажал на курок. Это было бы слишком просто.
Вместо этого я просто... остановился..
Теперь я здесь. Тень в Бейт Шура.
Я вижу моих коллег. У них трясутся руки, как тряслись у меня. Я вижу резервистов, которые возвращаются из Газы. У них пустые глаза - «взгляд на две тысячи ярдов». Они видели то же, что и я. Они видели туннели, где держали наших детей. Они видели дома, набитые оружием и «Майн Кампф» в детских комнатах.
А потом они возвращаются домой, открывают интернет и читают, что они - военные преступники. Что они совершают геноцид.
Вы, там, в Европе, в Америке. Вы, надевшие куфии вместо шарфов. Вы хоть понимаете, что вы наделали?
Вы не просто поддержали террор. Вы убили веру в человечество у тех, кто разгребал этот ад руками.
Вы убили меня. Не пуля, не ракета. Меня убило ваше равнодушие и ваше лицемерие. Ваше «Да, но...».
Послушайте меня. Того человека, которым я был, больше нет. Мне нечего терять.
Зло не останавливается на границах. То, что мы увидели в Шуре - ту жижу, в которую превратили людей, - это то, что они хотят сделать с вами. С каждым «неверным». С каждым, кто живет свободно.
Мы - щит. Мы приняли удар. Мы умираем от пуль и от тоски, от того, что сердце не выдерживает этой боли.
А вы стоите на площадях и плюете нам в спину.
Посмотрите в зеркало. Кого вы там видите? Потому что я, глядя отсюда, из тьмы Бейт Шуры, вижу, как ваша тьма подступает к вам. И когда она придет за вами - а она придет, - некому будет вас защитить. Мы кончились в коридорах Бейт Шуры, пытаясь доказать вам, что мы тоже люди.
Тишина. Только гул рефрижераторов. И запах. Запах правды, которую вы отказались узнать.
Алони Элинель
7. Augusts 2026
Šodien ir 2026. gada augusts aiz loga.
Kopš pirmo reizi izgāju Metal Gear Solid 2 ir pagājuši kādi gadi 20. Šajā laikā esmu vērojis, kā autoru stāstītais par informācijas apriti, lojalitāti, cilvēka atstāto citām paaudzēm; par informācijas miskasti, par AI slop, par mākslīgo intelektu un visaptverošu tā pielietošanu informācijas aprites un naratīvas kontrolē - ko atstāt vēsturē, ko dzēst - kā tas viss izpildās dabā gluži kā pēc Hideo Kojima priekšrakstiem...
MGS Kopā ar Deus Ex - paredzēja šodienu, visu to dorporatīvo distopiju, kurā šobrīd dzīvojam.
Redzams, ka Hideo ilgi jau tur pirkstus uz sabiedrības pulsa, vērtē un ietērpj secinājumus, sajusto un paredzamo - interaktīvā mākslā, kurai nav analoga. Spēcīgs, introspektīvs mākslinieks.
Baigi forši tā pēc gadiņiem desmit un vairāk ieskatīties šajos vecajos interaktīvajos mākslas darbos - ne tikai atcerēties, bet šodienas politiskās un ekonomiskās realitātes kontekstā sazīmēt daudz kā nemanīta, tik aktuāla.
Un ironiski stāsta kontekstā par informācijas dzīves ilgumu:
Manā plauktā joprojām ir šī PS2 spēle. Es to izgāju, spēlējot uz CRT televizora un PS2 Slim konsoles - viss tieši atbilstoši tehnoloģijai pirms gadiem 25. Tehnoloģija un materiāls, kas pieder man. Šodienas digitālās spēles tev nepieder pēc būtības, īres verdzība. Lai nu kā...
Spēles beigās tev iedod kodu, kas jāievada interneta lapā. Lapa sen mirusi. Tā mira īstenībā pirms gadiem 20 - kad vēl spēle bija sabiedrībai aktuāla/svaiga. Digitālais - miris. "Analogais", dzelžos ietērptais un tavos plauktos atrodamais - dzīvs. Un dzīvos vēl gadus 20. Bet digitālajā planētā kāds ir "izrāvis vadu", nekas nenotiek. Kā straumēšanas platformā dzēsts albums vai filma - jebkādu iemeslu dēļ. Nav un viss.
Tas pats ar fotogrāfijām: digitālais sola mūžību, bet īstenībā dzīvo tikai līdz pirmajai tehniskajai problēmai, kas analogās lietas neskar.
Fiziskajā manas bērnības albumā ir daudz ģimenes bilžu - fočēja sencis, tīstīja un bildes taisīja pats. Ģimeni sen ir apēdusi zeme, bet liecība ir palikusi. Līdzīgu taisīju arī es apzinātā vecumā, liekot albumā ar negatīvu filmiņu fočēto. Stāv plauktā šīs lietas, gaida skatītāju. Mans diaprojektors rāda daudz manu bilžu kopš pašiem maniem diapozitīvu fotografēšanas sākumiem. Dzīves pieraksts.
Bet viss, kas tam pa vidu un paralēli fočēts ar digitālajiem fočikiem - miris kopā ar HDD nāvi pirms daudziem, daudziem gadiem - nekas netika drukāts.
Digitālā ilgmūžība ir ilūzija. Uz šīs planētas izdzīvo tikai materializētais. Un arī tikai uz tava mūža laiku, ja par to rūpējies un nenotiek kāda nelaime... Digitāls ir savā ziņā antihumāns, melnais pazūdamības caurums.
Tagad laiks citam PS2 diskam/spēlei: MGS3. Laiks atkārtoti papētīt, ko humānu Hideo tika saskatījis Aukstajā karā. Šodienas gaismā vajadzētu arī izpildīties smalki, jo smalki - kļūstot vecākam, skatam paveras papildus dimensijas.
Tags: distopija, videospēles
- ziemas kvieši nokulti, rugāji vien rēgojas,
- "agrie ganu rīti" sākas ar krēslu, un navigācija ar "nakts" režīmu, un tuvās gaismas vairs nav tikai uzmanības pievēršanai,
- pīlādži nogatavojošies, laiks vīnam.
Runājot par potenciālajiem likumdevējiem, izskatās, ka Progresīvie ir pametuši gaisā ideju par progresīvu sodu sistēmu ceļu satiksmes noteikumu pārkāpējiem. Kulberga Latvija, protams, šādam skandināvu modelim vēl nav gatava, bet ir diezgan grūti apstrīdēt novērojumu, ka tipiskos noteikumu pārkāpējus un agresīvos braucējus var viegli profilēt pēc auto glaunuma. Un pie stūres nav tikai bros treniņbiksēs, bet arī viņu sievas un draudzenes, kuru sejās ir viss pasaules naids pret dzīvi un apkārtējiem. Omulīgi pensionāri, kas arī bieži vien brauc ar glauniem auto, savā relaksētībā pārspēj pat hipijus.
"Augusts 6., 2006
13:05
beigās visi domā, ka es domāju tieši par viņu.
bija labi. tur bija labi, un tur arī bija labi.
gan tur, kur indīgas ogas pie mikrofona, gan tur, kur uz melnās grīdas izkaisītas rozes un pie sienām eņģeļi.
galvā zvārgulētāji, viena plate tiek nomainīta ar nākamo. un tā ik pa laikam.
sāļais vējš matos iesējies, izmazgāt žēl.
tikai žēl, ka ar netīriem matiem var sasmērēt debesis.
es nedomāju par tevi, arī par tevi nē. esmu miegā"
6. Augusts 2026
Ja The Substance bija par sieviešu bailēm zaudēt ārišķo skaistumu, tad Obsession mērķēja uz bailēm iestrēgt toksiskās attiecībās. Var jau būt, ka īsti nemērķēja. The Substance tādā ziņā bija nepārprotams sociāls komentārs, kamēr par Obsession nav tādas stingras pārliecības. Bet noteikti abās es cietu, un apzvēru doties prom no zāles. Kā jau parasti, es izcietu līdz beigām, cerībā, ka visas ciešanas atmaksāsies, bet šis nebija tāds gadījums. Kainda jau arī nebija baigi daudz alternetīvu scenāriju, kā tam visam beigties. Vēl es neesmu drošs, ka par pusaudžu nedrošības ir vērts tik ciniski pataisīt par kaut ko tik pretīgu. Var jau būt, ka uz šo ir vienkārši jāskatās kā uz amerikāņu kalniņiem, kur cilvēki dodas dabūt adrenalīnu. Šinī gadījumā gan laikam kortozolu.
Vēl man bija tā laime noskatīties vairākus šausmu filmu treilerus. Dzimumu vienlīdzības vārdā, šķiet, būs filma Waxface, vai kaut kas tajās līnijā. Izskatās, ka līdzīgi kā The Substance, šī arī būs ķemeniska šausmu filma. Vai pavilks arī sociālā komentāra līniju, kas to zina. Intuīcija saka, ka nepavilks, un kā šis vienkārši ir mēģinājums slaukt žanru, kamēr ir haips.
Tags: kino
Lol? Pat es zinu kāpēc. Kuri ir tas "neviens"? Mākslīgais idiots tāpat neprot ģenerēt mūziku, kuru varētu noturēt par autentisku, lai gan mācās no cilvēku sacerētās. Pat generic cilvēku gabali viegli atšķirami no labākajiem electric jew piemēriem. Robotam viss ir vienveidīgs un uncanny. Tas pats ar bildēm un visu pārējo. Neatšķir deģenerāti, cilvēki ar vāju pattern recognition, vai kuriem nav dvēseles.
5. Augusts 2026
Protams ka gribat.
Tātad:
Lai trenētu LLM, vajag cilvēku sarakstītus tekstus. Trenēt LLM ar LLM ģenerētiem tekstiem nesanāk, tā trenēti LLM strauji degradējas [model collapse phenomenon]. Neviens nezina kāpēc, ir dažādas teorijas saistībā ar informācijas virkņu entropiju bet skaidri neviens nezina.
Līdz ar to LLM kompānijas kā Anthropics masveidā pērk tekstus. Grāmatas. Lai izgatavotu treniņa datus. Pērk vecas drukātas grāmatas jo šādi teksti ir ar garantiju tīri, t.i. cilvēku ģenerēti. Nav izslēgts ka pēc laika tīrie teksti būs tāds pats deficīts kā tīrais ūdens.
Kas notiek tālāk? Pasaules infotelpā pieaug LLM ģenerēto tekstu %. Vienkārši tāpēc ka LLM tekstus raksta daudz ātrāk nekā cilvēki. Sekas? Nākamās cilvēku paaudzes dzīvos infovidē kuras arvien lielāku % sastādīs LLM ģenerēti teksti. Es atkārtoju: LLM ģenerētus tekstus nevar izmantot LLM treniņam un neviens nezina kāpēc. Jautājums: Vai cilvēku trenēšanai LLM ģenerēti teksti der? Es zinu ka LLM trenēšana un cilvēka mācīšanās strādā dažādi bet vēlreiz- neviens nezina kāpēc augstāk minētais efekts ir, tas ir tikai empīriski konstatēts.
Nu un tātad nākotnē mums ir bērni kuriem viss - mācību grāmatas, multenes, bērnu pasaciņas - ir LLM ģenerēts. Vnk tāpēc ka viss ir pilns ar LLM ģenerētajiem tekstiem - LLM tos ģenerē ātrāk par cilvēkiem.
Kas notiek? [visticamāk ka nekas īpašs, bet nu es esmu brīdinājis].
In “Apocalypto,” Mel Gibson transports you into the mind of a Mayan 500 years ago. In “The Northman,” Robert Eggers transports you into the mind of a Viking a thousand years ago. In “The Odyssey,” Christopher Nolan transports you into the mind of a liberal woman in 2017.