|
betē šodien jūtos akurāt tā, hmm, uzbursim ainiņu sekojošu, ir vasara un baisms pirmdienas rīts, kādi četri pieēsmit, pa pakšiem vēl skraida iztramdītas ēnas, bet vienlaikus pierē duras miglaina ausma un tu pamet mājīgu Taurupes segapakšu, jo iepriekšējā vakarā, svētdienā-tātat, līksmi smejot un grabinot pēdīgos santīmus, sak, johohõ, a man vēl sanāk vīns pa latu pieēsmit, esmi iekritis kartupeļvagā un specjāli noraudzījies kā garām aiztrauc pēdīgais rīgas vilciens un teicis,- kas ir šis mirklis pret mūžību, kad gribu vēl ar saviem draugiem līksmē kavēties, ne apzinīgi uz mājām doties, darba dzīvei gatavoties?! Un, pieņemsim, ka tu vēl nestrādā darbvietā, kur vari ierasties pavēlā pēcpusdienā vaij arī vispār neierasties, jo neviens to tāpatās nepamanīs. Un, lai paspētu laikā, tev nestundā, kurā vispār visi orgāni atsakās darboties, kā saka mamma Tebarg, jādodas pār pa rasainu pļavu, tramdot tikko muodušos zaķus un vēl gulēt neaizgājušas pūces, visam tādam drebēdamam, gan no iekšām, gan no ārām, uz atvadām saņemtos līdzņemamos tomātus maisiņā tricinot, uz to rīta vilcienu, un tavs otris vārds ir Negribnis, un tavs trešais vārds ir Nevarnis un tavs ceturts vārds ir PRETNIS...O, gore, gore, gore... Lūk, apmēram tādas sajūtas, bezgalīgs krateklis no iekšām un izmisīgs vatēta deķa brēciens rītausmā :"kāpēc, kāpēc tu mani vispār pameti?" |