|
|
You are viewing 20 entries, 140 into the past 1. Oktobris 201720:11:
man besī rokasspiedieni. kā es ieraugu to pacelto roku, tā es jūtos kā ar basketbola bumbu pie groza, kurā man jātrāpa. es saprotu parastu rokasspiedienu. bet es esmu lēnīgs, un ir arī tādi rokasspiedieni, kuros man pēc tā, cik augstu pacelts īkšķis, ir ātri jāizdomā, kā to roku satvert, vai šis būs tas variants, kurā mūsu īkšķi aizāķēsies viens aiz otra un ar pirkstiem es apņemšu plaukstas virspusi, nevis iekšpusi, vai arī parastais. dažkārt roka ir atvēzēta un no manis tiek gaidīts tāds kā "sit pieci" rokasspiediena variants, un viņš vēl skatās acīs, un kā tad lai vispār trāpa.. šodien bija āķīgo īkšķu rokasspiediens, kura laikā mani vēl pierāva klāt, lai mūsu pleci sasistos viens pret otru. un dažkārt sanāk pārprast, un tad es jūtos kā pilnīgs tizlenis, it kā es būtu uzkāpis kādam uz kājas, pirms vēl sākusies deja. tāpēc es vienmēr pamāju ar roku vai pieliecu galvu.
27. Septembris 201722:30:
viss būs labi. un pat ja nebūs, arī būs labi, jo tas viss notiek citā valstī un mani vienkārši aizmirsīs. kā vakar piecēlos agri no rīta, tā visu dienu gleznoju līdz vieniem naktī, paņemot tikai pusdienu un vakariņu pauzi ar bojack horseman. finālā biju zemu noslīdējis krēslā, kājas izbāzis caur molberta horizontālo balstu, ar sāpošu sprandu, muguru un acīm, gleznoju ar labo roku, ko uz elkoņa biju atstutējis pret vēderu. nekad vairs! no rīta tinu darbus burbuļplēvē, paralēli brokastojot. skolā no stresa gandrīz apvēmos. mazajā pirms izstādes darbu atrādīšanā neko sliktu neteica, esot okei un interesanti, bet neviens jau arī baigi neiedziļinājās, nostaigāja no viena darbu rindas gala līdz otram. pašam gan man bija arī mazliet uzjautrinoši rādīt, ko tad esmu tajā vasariņā sastrādājis, un izvilkt no burbuļplēves darbu ar bērza tīģerādas stumbru, ērkšķainu stumbru un vēnainu stumbru priekšplānā, kas izskatās pēc gara, ieliekta falla ar maziem kapilāriņiem un maigu pūciņu. spriedze ir vienkārši pretīga. šovakar atļauju sev atpūsties. pirms gulētiešanas varētu ko palasīt! par to esmu patīkami satraukts un priecīgs.
16. Septembris 201723:37:
laikam man visvairāk tracina tas, ka es it kā saprotu, kā es varētu uzgleznot to, ko gribu, bet es saprotu arī to, ka tas prasītu ļoti daudz laika, un arī tad vienmēr ir neveiksmes iespēja. un es jau tā ar salīkušu muguru pavadu pusi dienas, ar otiņu slaukot ārā gaismu no augu lapām. un jo vairāk laika tas viss prasa, jo skaļāka galvā kļūst doma - vai tas ir tik nozīmīgs, lai pie tā pavadītu tik daudz laika? un pat tad, ja es domāju, ka es to varētu uzgleznot tā, kā gribu, es taču nezinu, vai es tiešām varētu, jo es nekad neko neesmu novedis līdz galam, vienmēr ir pietrūcis laika vai spēka. un man šķiet, ka visi man melo. melo, ka mani darbi ir labi. melo, lai mani nesāpinātu, jo es jau pats sevi nepārtraukti sāpinu, un ja nu vēl kāds cits mani sāktu graut, tad varbūt es sabruktu. melo, lai es beigtu uztraukties, beigtu stresot. bet es labo nespēju uztvert nopietni, es gribu, lai man saka visas sliktās lietas, es gribu kritiku, es gribu pierādījumu tam, ka visi manu darbu trūkumi nav tikai manā galvā, ka es neesmu vienīgais, kas tos redz, jo arī tā ir iespējamība, jo es uz tiem skatos ar radītāja acīm, jo varbūt tas, kas man tajos nepatīk, esmu es pats, jo citi redz tikai burvju triku, bet es zinu tā risinājumu, un tas brīžiem ir mokošs. bet es arī redzu, ka esmu daudz ko šajā intensīvajā strādāšanas posmā iemācījies un sapratis, un jau tas vien darbojas kā dzinulis turpināt, jo viss nāk ar laiku un strādāšanu. un tas nozīmē arī to, ka ar laiku un strādāšanu es spēšu ātrāk un prasmīgāk panākt to, ko esmu ilgi un caur mokām panācis pašlaik, kas nozīmē to, ka varbūt kaut kad nākotnē es arī spētu kaut ko novest līdz galam, jo tas prasītu mazāk laika un spēka. viss būs labi. šodien ārā biju izgājis tikai tāpēc, lai aiziet uz veikalu. pēc visa šī mēbeļu un lietu nekustīguma un terpentīna tvaiku gaisa ārpasaule ir brīnumaina. tāds plašums un svaigums! skatiens neatduras sienā, tas skrien kilometriem tālu, un elpa balta mutuļo, un maza migliņa, un bērzs jau nosalis zelta plankumiem, un cilvēki!
11. Septembris 201722:07:
dusmas ir visriebīgākā emocija. sēžu un gleznoju, klāju gaišu laukumu. tajā ievelkas uz molberta maliņas sakrājušies netīrumi un mats. uz nožuvušā tumšā laukuma uzšļakstās gaišās krāsas šļakatiņas. ar tīru, terpentīnā iemērktu un mazliet lupatiņā apslaucītu otiņu slauku šļakatiņas nost, bet otiņa tomēr nav tīra, tā atstāj baltu švīku. iemērcu terpentīnā lupatiņas stūrīti, mēģinu noslaucīt švīku, bet izslaukās arī daļa tumšā laukuma. pamazām sāk kļūt karsti. otiņu lupatiņā iebakstu pārāk spēcīgi un to salaužu, citas otiņas ieripo paletē ar kātiem tieši krāsā, un tad jau caur sakostiem zobiem ārā laužas rūciens, rokas savelkas dūrēs, drēbes mani žņaudz, visa pasaule saraujas, dzīvoklis pēkšņi ir šaurs un piestūķēts līdz augšai, acīs duras nekārtība un visas mazākās nepilnības, šķībumi un netīrumi, kas tikko vēl bija nemanāmi. mani kaitina un man riebjas VISS! dusmas mani ir piepūtušas tik lielu, ka apkārtne pārvērtusies par viegli iznīcināmu deminutīvu, par rotaļu namiņu. molbertiņu es varētu salauzt kā zariņu, pārāk mazā krēsliņa metāla kājiņas es varētu visas noraut nost un samīcīt metāla bumbiņā, ar kuru izdauzīt šīs leļļu mājiņas jobanos lodziņus, žņaudzošās drēbes nevis novilkt, bet noplēst no sevis nost, un to mūzikas izpildītāju, kas fonā skan un tikko man patika? nošaut viņu! manu pilošo degunu nogriezt nost un samīdīt.
6. Septembris 201710:23:
sapnī skatījos ārā pa logu. pasaule bija ļoti maza un plakana, tā stiepās tikai līdz redzamajam horizontam. iela bija izgriezta ārā no pasaules, tās vietā bija caurums, caur kuru redzēju mākoņus un sauli. ja mākoņiem parasti ir tumšs dibentiņš un tie ir diezgan horizontāli, tad sapnī mākoņi bija izmētāti katrs savā virzienā, ar tumšajiem dibentiņiem augšā, apakšā vai pa diagonāli. debesis ap mazo pasauli bija tik mazas, ka tās varēja uztvert kā lodi, jo redzēju tām augšu un caur izgriezto ielu arī apakšu. lai gan saule bija zem pasaules, viss tik un tā bija gaišs. labajā pusē debesīs bija maziņš un tumši zaļš mākonītis. pēkšņi pagalma vidū no debesīm ielija mākonis. tas mutuļoja kā pienains šķidrums, kas ieliets gaisā un ar to vēl nav pilnīgi sajaucies. vēl es sapnī biju ceļojumā. visu ceļojuma laiku es tā arī nepametu viesnīcu. es biju šausmīgi lēns, pamodos vēlu, un kad iznācu no dušas, visi draudziņi jau bija atnākuši atpakaļ uz viesnīcu. teica, ka pagājušas jau trīs dienas. stāstīja, cik forši viņiem gājis. nekur tālu no realitātes aizplūdis miegā nebiju, aptuveni tā arī pavadu pēdējo laiku - dzīvoklī. pasauli pārsvarā redzu caur logu. tik daudz gribētu apskatīt, bet nedrīkstu, sēžu dzīvoklī un gleznoju. gleznoju debesīs kaktu.
5. Septembris 201722:31:
es esmu šausmīgi nelaimīgs un nespēcīgs. es jūku ārā pa vīlēm. un uz visa šī fona galvā sākušas grozīties dziļi apraktas un iepriekš neatrisinātas problēmas un jautājumi, kas beidzot pieprasa atrisinājumu tikai tādēļ vien, lai prāts varētu kārtīgi nodoties lielajai problēmai, kas pašlaik ir izstāde. tik daudz jau nevar galvā paslēpt. kā roc bedri, kurā noslēpt jaunu problēmu, tā atduries pret visādām iepriekš apraktajām problēmām, kas tur pazemē materializējušās par drausmīgiem mošķiem, kas tagad baksta manā prātā ar pirkstu, saka vienu un to pašu neskaitāmas reizes. es nezinu, kā lai jebkādos izteiksmes līdzekļos ietērpj to, kas pašlaik notiek manā galvā. es nezinu, kur likties, un es nevaru arī izstāstīt, un man nekas cits neatliek, kā tikai ar to visu turpināt sadzīvot vienam pašam, un tas man vienam ir par daudz.
2. Septembris 201719:29:
vakar uzzināju, ka esmu nogulējis nlo. bērnībā esam braukuši mājās no rīgas ar draugu un viņa vecākiem, esmu bijis aizmidzis, kad viņi apstādinājuši mašīnu, izkāpuši ārā un visi skatījušies uz milzīgu objektu, kas sastindzis virs eglēm. formu neviens kārtīgi neatceroties, esot bijis kaut kas ovāls un ar daudzām gaismām. neatceroties arī, vai gaismas bija izvietotas kaut kādās rindiņās vai izklaidus, vai tās bija kā stari. mēģinājuši arī mani modināt, bet es neesot cēlies. nezinu. pēdējā laikā viss, ko man stāsta, šķiet neticams un absurds. it kā visi man melotu. pastāsta man, kā bija, un tad jau es savā galvā izveidoju neeksistējošu atmiņu, ko uztveru kā īstu un notikušu. un savām paša atmiņām jau es arī nevaru uzticēties, laiks tās visas rediģējis un apaudzējis ar visādiem izdomājumiem. tukumā viss diezgan drūmi. sēdēju virtuvē bez gaismas, aiz loga lēnām satumsa diena, ēdu zupu un runāju ar vecmammu. viņa, aizāķējusi spieķīti aiz skapja durvju roktura, kratījās uz čīkstošas taburetes, ar labo roku šļūkāja pa galdu un lika zupai bļodā viļņoties. stāstīja atkal visu slikto. kaķis esot bijis ieslēgts pagrabā, un viņu taču tur neviens nebūtu meklējis, noteikti būtu nomiris aiz bada, ja vecmamma nebūtu viņu netīšām atradusi. un suņiem arī esot grūti, roksana visu laiku elsojot, viņai grūti paiet, bet kendra vairs nevarot uzlekt uz dīvāna. un kādi plūdi latgalē! un jo vairāk viņa runā par visu to slikto, jo jūsmīgāka viņa kļūst, un jo jūsmīgāka viņa kļūst, jo vairāk kratās un raustās slimībā. sliktais viņai ir kā narkotikas. kad vaicāju, vai šajā laikā ir noticis arī kaut kas labs, viņa teica, ka nevarot iedomāties. es nevaru uz viņu paskatīties bez žēluma. man gribas raudāt, kad skatos, kā viņa pārvietojas milimetriem vien, tveras pie visām tuvumā esošajām virsmām, šļūc un dipina. vienreiz caur logu redzēju viņu izmantojam kapli kā spieķi, galvā viņai bija uzmaukts rimi maisiņš, lai sargātos no lietus, un tas man šķita mīļi. un cik stulbi tas ir? nomaini spieķi pret kapli, uzmauc galvā maisu, un tas, kas iepriekš manī izraisīja žēlumu, liek man smaidīt.
24. Augusts 201717:11:
es gribu no šī visa atteikties man riebjas asarām acīs ar savām tizlajām rokām aizdirstajā izlietnē pret veļas ziepju gabaliņu berzēt tās divdesmit jobanās, netīrās otas, ar kuru palīdzību neesmu radījis neko, kas man pašam patiktu. es gribu triekties ar galvu sienā, es gribu izplēst sev matus, es gribu saskrāpēt visus darbus, sadurt audeklos caurumus, salauzt apakšrāmjus un visu nosvilināt, otas izmantot kā skaliņus iekuram. es gribu kārtīgi izpinkšķēties, es neatceros, kad es to pēdējo reizi tiku darījis. vai aiziet uz dzegužkalnu pasēdēt zem koka. bet tas prasa laiku, kura man vairs nav. jau diezgan ilgi es jūtos tā, it kā man vajadzētu gleznot tikai tāpēc, ka es māku un citi saka, ka sanāk, no manis to gaida, nevis tāpēc, ka es tiešām gribu. tas viss man sagādā vairāk moku nekā prieka. es nekad neesmu apmierināts ar paveikto. citi var gleznot "ļaujoties" un neko diži nedomājot, bet es tā nevaru, tad man nekas nesanāk. man riebjas, ka manā galvā ir miljons veidu, kā attēlot vienu domu, miljons dažādu krāsu variantu, dažādu kompozīciju, dažādu paņēmienu, un es nespēju izvēlēties vienu, jo pat vienu līniju var uzvilkt šauru vai resnu vai punktotu vai raustītu vai viļņotu vai sašvīkātu, var vilkt ar pildspalvu, ar zīmuli, ar saru otu vai sintētisko, ar krītiņu, ar ogli, ar sūdainu pirkstu, var iegriezt ar nazi, iespiest ar nerakstošu pildspalvu, līnija var būt perfekta, slimīga, dzīva, mirusi, stīva, tā var būt visās varavīksnes krāsās. un tā nu es sēžu pie baltas lapas ar bezgalīgi daudzām iespējām, un man ir vienkārši bail. man ir bail no pilnīgās brīvības, jo uz tās lapas var uzzīmēt jebko un jebkā, man ir bail no izvēļu pārpilnības, uz tās lapas ir jāpieņem lēmumi, un tie atstāj nospiedumus, tā ir gluži kā vēl viena dzīve vai pasaule, kuru man kā dieviņam radīt, bet kuru man ir bail sačakarēt jau pirms es esmu sācis to radīt, un plaukstas jau svīst un padara lapu viļņotu. pašlaik es vienkārši gribētu paņemt akadēmisko, lai izdomātu lietas. lai atrastu darbu, lai darītu kaut ko, kam ir skaidras robežas, kas neliek manā galvā griezties miljons dažādu variantu un domu virpuļiem, es to vairs nevaru pavilkt, tas mani padara traku. es gribu fabrikā tīt konfektes papīriņos vai mērcēt rozā krāsā dildo galviņas kā tajā seksa rotaļlietu fabrikas fotogrāfijā, kas klejo internetā. es gribu būt skursteņslauķis, kura mērķis ir vienkārši iztīrīt skursteni, un tas vai nu ir tīrs vai nav, kuram viss ir skaidrs. vai arī es varētu savākt mantas un, nezinu, izmantot stipendiju, lai aizbrauktu tālu prom uz nezināmu laiku. uz tuksnesi vai džungļiem vai antarktiku. bet es to nedarīšu. es nedrīkstu. vismaz tagad ne. man ir pienākumi, kas jāizpilda. darbi, kuriem pats esmu piekritis. un pat ja viss būs galīgi garām, ar to man būs jāsamierinās. man šķiet, ka man kaut kas ir sācis rādīties. vakar izņēmu krītiņu no krītiņa turētāja, un no tā ārā izlidoja kaut kāds melns lidonis. kā izlidoja, tā pazuda. skaidri neredzēju, bet ielīst krītiņa turētājā nav iespējams. vakar arī skatījos naktī pa logu, kā līst lietus, kad pēkšņi kaut kur pagalmā aizskrēja melna, liela ēna. nezinu, varbūt kāds bēga no lietus, bet vai tad es nebūtu redzējis skrējēju stāvam pagalma vidū iepriekš. un kāpēc tad bēgt, ja viss jau stāvot salijis. going crazy.
19. Augusts 201710:37:
vakar skatījos bbc life par challenges of life. nevarēju beigt iejusties katra dzīvnieka ādā. kā būtu būt strausam, bēgt no trim gepardiem tik dīvainā ķermenī, smagu, milzīgu vēderu, un galva man būtu uz gara, lokana kakla, un bēgot es ieplestu spārnus un izskatītos pēc gracioza, spalvaina kuģa ar kaklu un galvu kā priekšgala rotājumu. vai būt ronim, kas kā tāda dzīva sardele guļ saulē uz ledus gabala, izpeld paēst pusdienas, bet sastopas ar vaļu baru, kas ēd roņus. vai kā būtu būt tam valim, kas var vienā rāvienā norīt veselu roni. vai būt vardītei ar šaudīgu mēli - tā muša, kuru es apēstu, taču būtu milzīga. tur bija arī stalked-eyed mušas, kas izšķiļas caurspīdīgas, uzrāpo kaut kur augšup uz kādas lapiņas un ar gaisu kā stikla pūtējas piepūš divas caurspīdīgas caurulītes, katru savā galvas pusē, izveidojot tādu kā velosipēda stūri, kuras rokturu galos ir sarkanas acis. un tad viņas ar kājiņām pielabo acu kātiņu formu, it kā spodrinot mašīnas buferi.
18. Augusts 201719:24:
tuneļa galā redzu maziņu gaismiņu. strādāju no rīta līdz vakaram. nevaru vairs teikt, ka rokas man aug no dirsas, strādāšana tās ir pielikusi atpakaļ pie pleciem. pa dienu gleznoju, vakarā zīmēju, nākamajā dienā otrādi, jo krāsas vēl nav nožuvušas. šis tas man jau ir sācis iepatikties. iepriekšējās naktis nevarēju aizmigt. mētājos no viena sāna uz otru. kā apgūlos, tā prāts pavēra vaļā darāmo darbu skapja durvis, un no spraudziņas ārā izšāvās viss, griezās galvā milzīgā viesulī, un sajūta tāda, it kā man tūliņ virsū gāzīsies cunami. mana sirds ieslēdza turbo režīmu, es svīdu un intensīvākajos sajūtu uzplūdumos viss saspringu, no noguruma vispār ne miņas, blenzu ieplestām acīm griestos, gatavs lēkt ārā no gultas un gleznot. bet vakar beidzot aizmigu mierīgi.
14. Augusts 201723:11:
draugi grib braukt uz zviedriju, lai būtu manas izstādes atklāšanā. iepriekš to uzskatīju par joku, jo darbus tāpat varēšu parādīt pēc izstādes vai arī mēģināt sarīkot tādu pašu izstādi kaut kur rīgā, bet viņi tiešām grib braukt. sākumā domāju, ka ārprāts, vēl viņi redzēs visas tās šausmas, kuras neesmu uzgleznojis. bet tad es nomierinājos, palūkojos uz to citādi un tagad esmu ļoti priecīgs un pumped up. cilvēki ir gatavi kratīties uz citu valsti, lai būtu kopā ar mani manas pirmās personālizstādes atklāšanā - tas taču ir brīnišķīgi!
13. Augusts 201722:00:
esmu izmisumā. viss te ir netīrs. uz grīdas mētājas netīras lupatas, smilšpapīra gabaliņi, skavotājs, krāsas, otas, želatīna pikucīši, ventilators, plēve, netīras drēbes, viss ar krīta putekļiem, es kaut kur maliņā arī mētājos, lēnām izslīdējis no dīvāna, guļu uz grīdas ar zīmuli vienā un dzēšgumiju otrā no dirsas augošajā rokā, seja man zem dīvāna, kājas zem galda, guļu tur un gribu raudāt. es esmu nespēcīga čupa. izstāde jau oktobrī, un kas man ir? iesākti pieci maziņi, sūdīgi darbiņi, kuri visi man pašlaik derdzas, vienīgo gandrīz pabeigto šodien pilnīgi sačakarēju. man ir bail un man ir slikti, es jau jūtos sevi un visus pārējos pievīlis. es esmu grimstošajās smiltīs. dienas vienkārši aizskrien. ēst gatavošana un ēšana šķiet kā laika izšķiešana. man riebjas pat tas, cik man bieži jāiet čurāt, un kā tikšķ tas sasodītais pulkstenis, kā tā rādītāji neapstādināmi griežas. un prātā es tikai vizualizēju sprāgstošu kuņģa čūlu, lai gan vēders man nesāp. un ārā beidzot brīnišķīgs laiks, bet to visu es redzu tikai caur logu. es no šī visa gribu vienkārši aizbēgt, bet to nu es arī esmu veiksmīgi darījis jau pārāk ilgi, tādēļ tagad man nekas cits neatliks, kā sadzīvot ar šīm sajūtām līdz oktobrim, kārpīties ārā no paša izraktās bedres. neviens jau man arī nevar palīdzēt. to taču uzreiz varētu redzēt. tas būtu tāpat, kā mēģināt noviltot kāda parakstu, tikai paraksta vietā būtu jāvilto vesels ar roku rakstīts romāns, kas pat nav uzrakstīts un eksistē tikai autora galvā, un pat tur tas ir izplūdis. es esmu viens pats. un vēl taču zīmēšanai jāsazīmē vasaras darbi. un vēl divi pasūtījumi. un septembrī sāksies skola. vai tas viss vispār ir domāts man?
8. Augusts 201720:19:
biju tukumā. apsveicu vecmammu dzimšanas dienā. septiņdesmit astoņi! viņas jaunajam telefonam iestatīju SOS pogu, kas zvanīs mammai un man, un īsziņā tā sauks "palīgā!". kad viņai skaidroju, kā to lietot, viņas sejā redzēju, ka viņa vispār neko nesaprot un pat nemēģina saprast, bet mierīgi turpināja tīrīt gailenes un pēkšņi stāstīt, kā mamma gandrīz kļuva par abortu, ka vecmamma asiņojusi kā no pārpilnības raga. tad nu es sašļuku. mana eksistence taču balstās uz puņķiem. bet tomēr balstās! lādētājs arī viņai jauns, nav vairs apaļā galiņa, kuru spraud kā gribi, tad nu līmēju arī tam virsū zaļu zīmīti, kas apzīmē, ka telefonā vads jāsprauž ar šo plakni virspusē. atkārtoju viņai visu vairākas reizes pēc iespējas vieglāk saprotamā valodā. ceru, ka saprata, lai gan šķita, ka sos pogu viņai būs bail lietot, jo kaut ko saplēsīšot. pēc tam sapīpējies ar paulu sēdēju uz dzelzsbetona paneļiem vietā, kur bērnībā nācu rotaļāties ar bērnudārzu. brīnumaini! skatījos uz kokiem un kaifoju. tie ir tik sarežģīti, bet katrs no tiem rada vienotu, individuālu kopumu, katram no tiem ir atšķirīgs lapu vai skuju raksts, un skujkoki taču vispār izskatās pūkaini. kaifoju, līdz mani sabiedēja par trešo pasaules karu. un man kaut kā šķita, ka esmu apradis ar domu, ka kuru katru brīdi es varu arī nomirt. laikam jau tomēr ne. un ja nu pēc nāves ar mani notiek tas, kam esmu visu mūžu ticējis? ja nu ticēšana tiešām spētu radīt? tas, ko es gribētu pēc nāves, nesakrīt ar to, kam es ticu. ai nu. ir lietas, kuras es gribētu izdarīt, kuras gribētu ieraudzīt un piedzīvot, bet esmu pateicīgs arī par jau piedzīvoto, tāpēc kāda starpība. dzīvošu, redzēšu. vai arī nomiršu un redzēšu. vai neredzēšu.
4. Augusts 201722:51:
dažkārt pamanu sevī mammu un tēti un brāli un vecmammu. man tas riebjas! pamanu tajā, kā es kustos, kā es runāju, kā es smejos, kā es domāju, pamanu viņus savos netikumos un tikumos. cik tad manis paša galu galā manī ir? es esmu māls, kurā atspiesta vēsture un kurā jaunus nospiedumus rada dzīve, es esmu hibrīds, viens no atrisinājumiem vienādojumam, kas sācies līdz ar dzīvības rašanos. un risinājumi tikai dzimst un dzims.
19:40:
gāju naktī mazliet sašļucis mājās. vilkos gar blokmāju, un visā tās garumā man par godu pie katras kāpņutelpas durvīm iedegās gaisma, un gaismā parādījās tumsā sēdošie kaķi. un pēkšņi es jutos svinīgi, es gāju pa trotuāra mēli, pa iļģuciema catwalk. šodien, ejot uz veikalu, putni barā pacēlās gaisā no balta angāra, tie lidoja debesīs, bet to ēnas krita lejā no angāra jumta un triecās zemē.
2. Augusts 201717:49:
dažkārt ar sevi uzņemu visādas dīvainu pozu un leņķu references, kas noder darbiem. pēc tam planšetē šķirstu feisbuku, un tur pēkšņi foto, kurā es kails kaut kādā dzīvnieciskā pozā ar izbāztu mēli rēcu virsū milzīgam pārtikas plēves rullim. feisbuks piedāvā publicēt jauno fotogrāfiju.
1. Augusts 201709:31:
vakar no rīta īgns sēdēju virtuvē, lipināju no vārītas olas nost čaumalu. virtuvē ienāca vecmamma, apsēdās pie galda un sāka ēst, sāka arī slimībā kratīties krēslā, tas čīkstēja, viņas drebošā roka uz galda virsmas lika tam trīcēt, un tad virtuvē iesoļoja roksana, apgūlās uz grīdas un vienkārši skaļi elsoja no karstuma un vecuma. un čaumaliņa no olas nāca nost tikai maziem gabaliņiem, paildzinot manas sīkās, stulbās mokas. man riebjas, ka ausis nevar aizvērt, ka tās vecuma un slimību skaņas uzbrūk tik monotoni un ritmiski kā pulksteņa tikšķi, un ola mani ir piesējusi pie galda to visu klausīties - drebuļu, elsu un čīkstu orķestri. un tad es sevi garīgi iepļaukāju par to, ka nespēju noklausīties tajā, kas atspoguļo tikai mazu daļiņu no tā, kas citiem ir jāpiedzīvo, ka es spēju dzirdēt esmu atļāvies uztvert kā mokas, jo sēdēju es tur jauns un vesels, nedrebot un neelsojot, fiziski jūtoties vislabāk no visām virtuvē esošajām radībām. vakar vakarā braucām ar riteņiem. draudziņi man pastāstīja, ka pirms divām nedēļām ceļazīmē, kas norāda, ka pa labi pēc dažiem metriem būs veikals "top!", esot pakāries vīrietis. gribējis kārties kopā ar draudzeni, bet draudzene pēdējā brīdī nomīzusi, neesot pakārusies. esot iznākuši ārā no spēļu zāles, gan jau pazaudējuši visu naudu, un gājuši kārties. vispār jau šausmīgi, bet vakar tā smējos. top! vēlāk vakarā zvanīja vecmamma. kur tu esi? centrā? ak mans dievs!!! ārā tumšs paliek! brauc mājās! es nevaru pagulēt! nu brauc gan labāk mājās! esi uzmanīgs! brauc mājās! gaidu mājās! ir ļoti tumšs! nu pizģets! es biju desmit minūšu attālumā no mājām, man jābrauc pa vienu garu, izgaismotu velo celiņu, kas uzbūvēts uz trotuāra. bet viņas galvā es jau guļu grāvī beigts, mani nospēris zibens no skaidrām debesīm, es esmu nodurts, nosists, notriekts. it kā mēs būtu tie trakie, nevis viņa. it kā ārpus mājas valdītu absolūta anarhija un notiktu tikai un vienīgi sliktas lietas. viņa ir kā kendra, kas sētā rej uz visiem garāmgājējiem, bet pie siksniņas ārpus sētas lien pieplakusi gar zemi, nobijusies no pilnīgi visa. Mūzika: aphex twin - fingerbib 28. Jūlijs 201723:49: irsis
šoreiz šis ielidoja papīra ruļļos. stāvēju un skatījos - ruļļi pret mani pavērsti kā pistoļu stobri, un kaut kur to dziļuma tumsā bzzbzbzbzbzzz, tūliņ šausies ārā man tieši sejā, un es pret to pavērsis super cobra flakonu stāvu apakšbiksēs, acis iepletis un gatavs tverties aiz tualetes durvīm.
20:36:
viss ir tik sarežģīti!
26. Jūlijs 201723:15:
trīs dienas biju plenērā uz kursabiedrenes laukiem. aizgāju zīmēt pie laipiņas. neko tur neuzzīmēju. tur aug ūdensrozes, to pumpuri kā tādi zaļi augļi pie kātu nabas saitēm, uz to lapām sasēdies bars mirdzoši zilu spāru. uz ūdensrožu lapām spāres drāzās, tās bija savienojušās - viena vertikāli izslējusies pār otru horizontālo, iedūrusi tās apaļajā vēderiņā astes galu. un drāzās arī lidojot, perfektā līdzsvarā. dažas sēdēja uz laipas, tās atvēra spārnus un atkal aizvēra. atšķirībā no to novietojuma pret mani varēja redzēt vai nu staru, kas sadalījās četros staros, vai arī zilu spārnu pumpuru, kas uzplauka un atkal sakļāvās. kukaiņi lidoja apkārt pārīšos - dunduri, spāres, tauriņi, mušas un mušiņas. spāres dažbrīd lidoja trīs rindiņā, viena otrai pakaļ. un upīte oranža burbuļoja, tajā peldēja baltu putu plankumiņi, vējš šalca, lika koku lapām mirguļot saulē un niedrēm viļņoties, tajās kāds sisināja, mušiņa zzzz gar ausi, putniņš iečivinājās, skudras rāpoja man pa rokām un kutināja. bija šausmīgi karsti, biju sasvīdis, bet vējš tik patīkami atvēsināja manu sviedru kārtiņu, un bija tik labi! es gulēju uz oranžas, kožu sagrauztas sedziņas un kaifoju, man galvā šķībi uzlikta kepka, cepures nags kā tāds saules pulkstenis griezās man ap galvu saules virzienā, jo pozu mainīt es negribēju. un tad viena spāre uzsēdās uz niedres lapas un aprija kaut kādu kukaini, un dundurs sūknēja mani. un tāda jau ir tā realitāte, ērtajās kurpēs iebiris akmens. tas bija pilnīgi pašpietiekami, es tobrīd vispār neko negribēju, dirsā visu to kultūru, mācības, stresošanu un kaut kādu tikšanu uz priekšu, ja es varu vienkārši kaifot saulē upes malā.
|