|
|
You are viewing 20 entries, 140 into the past 2. Septembris 201719:29:
vakar uzzināju, ka esmu nogulējis nlo. bērnībā esam braukuši mājās no rīgas ar draugu un viņa vecākiem, esmu bijis aizmidzis, kad viņi apstādinājuši mašīnu, izkāpuši ārā un visi skatījušies uz milzīgu objektu, kas sastindzis virs eglēm. formu neviens kārtīgi neatceroties, esot bijis kaut kas ovāls un ar daudzām gaismām. neatceroties arī, vai gaismas bija izvietotas kaut kādās rindiņās vai izklaidus, vai tās bija kā stari. mēģinājuši arī mani modināt, bet es neesot cēlies. nezinu. pēdējā laikā viss, ko man stāsta, šķiet neticams un absurds. it kā visi man melotu. pastāsta man, kā bija, un tad jau es savā galvā izveidoju neeksistējošu atmiņu, ko uztveru kā īstu un notikušu. un savām paša atmiņām jau es arī nevaru uzticēties, laiks tās visas rediģējis un apaudzējis ar visādiem izdomājumiem. tukumā viss diezgan drūmi. sēdēju virtuvē bez gaismas, aiz loga lēnām satumsa diena, ēdu zupu un runāju ar vecmammu. viņa, aizāķējusi spieķīti aiz skapja durvju roktura, kratījās uz čīkstošas taburetes, ar labo roku šļūkāja pa galdu un lika zupai bļodā viļņoties. stāstīja atkal visu slikto. kaķis esot bijis ieslēgts pagrabā, un viņu taču tur neviens nebūtu meklējis, noteikti būtu nomiris aiz bada, ja vecmamma nebūtu viņu netīšām atradusi. un suņiem arī esot grūti, roksana visu laiku elsojot, viņai grūti paiet, bet kendra vairs nevarot uzlekt uz dīvāna. un kādi plūdi latgalē! un jo vairāk viņa runā par visu to slikto, jo jūsmīgāka viņa kļūst, un jo jūsmīgāka viņa kļūst, jo vairāk kratās un raustās slimībā. sliktais viņai ir kā narkotikas. kad vaicāju, vai šajā laikā ir noticis arī kaut kas labs, viņa teica, ka nevarot iedomāties. es nevaru uz viņu paskatīties bez žēluma. man gribas raudāt, kad skatos, kā viņa pārvietojas milimetriem vien, tveras pie visām tuvumā esošajām virsmām, šļūc un dipina. vienreiz caur logu redzēju viņu izmantojam kapli kā spieķi, galvā viņai bija uzmaukts rimi maisiņš, lai sargātos no lietus, un tas man šķita mīļi. un cik stulbi tas ir? nomaini spieķi pret kapli, uzmauc galvā maisu, un tas, kas iepriekš manī izraisīja žēlumu, liek man smaidīt.
24. Augusts 201717:11:
es gribu no šī visa atteikties man riebjas asarām acīs ar savām tizlajām rokām aizdirstajā izlietnē pret veļas ziepju gabaliņu berzēt tās divdesmit jobanās, netīrās otas, ar kuru palīdzību neesmu radījis neko, kas man pašam patiktu. es gribu triekties ar galvu sienā, es gribu izplēst sev matus, es gribu saskrāpēt visus darbus, sadurt audeklos caurumus, salauzt apakšrāmjus un visu nosvilināt, otas izmantot kā skaliņus iekuram. es gribu kārtīgi izpinkšķēties, es neatceros, kad es to pēdējo reizi tiku darījis. vai aiziet uz dzegužkalnu pasēdēt zem koka. bet tas prasa laiku, kura man vairs nav. jau diezgan ilgi es jūtos tā, it kā man vajadzētu gleznot tikai tāpēc, ka es māku un citi saka, ka sanāk, no manis to gaida, nevis tāpēc, ka es tiešām gribu. tas viss man sagādā vairāk moku nekā prieka. es nekad neesmu apmierināts ar paveikto. citi var gleznot "ļaujoties" un neko diži nedomājot, bet es tā nevaru, tad man nekas nesanāk. man riebjas, ka manā galvā ir miljons veidu, kā attēlot vienu domu, miljons dažādu krāsu variantu, dažādu kompozīciju, dažādu paņēmienu, un es nespēju izvēlēties vienu, jo pat vienu līniju var uzvilkt šauru vai resnu vai punktotu vai raustītu vai viļņotu vai sašvīkātu, var vilkt ar pildspalvu, ar zīmuli, ar saru otu vai sintētisko, ar krītiņu, ar ogli, ar sūdainu pirkstu, var iegriezt ar nazi, iespiest ar nerakstošu pildspalvu, līnija var būt perfekta, slimīga, dzīva, mirusi, stīva, tā var būt visās varavīksnes krāsās. un tā nu es sēžu pie baltas lapas ar bezgalīgi daudzām iespējām, un man ir vienkārši bail. man ir bail no pilnīgās brīvības, jo uz tās lapas var uzzīmēt jebko un jebkā, man ir bail no izvēļu pārpilnības, uz tās lapas ir jāpieņem lēmumi, un tie atstāj nospiedumus, tā ir gluži kā vēl viena dzīve vai pasaule, kuru man kā dieviņam radīt, bet kuru man ir bail sačakarēt jau pirms es esmu sācis to radīt, un plaukstas jau svīst un padara lapu viļņotu. pašlaik es vienkārši gribētu paņemt akadēmisko, lai izdomātu lietas. lai atrastu darbu, lai darītu kaut ko, kam ir skaidras robežas, kas neliek manā galvā griezties miljons dažādu variantu un domu virpuļiem, es to vairs nevaru pavilkt, tas mani padara traku. es gribu fabrikā tīt konfektes papīriņos vai mērcēt rozā krāsā dildo galviņas kā tajā seksa rotaļlietu fabrikas fotogrāfijā, kas klejo internetā. es gribu būt skursteņslauķis, kura mērķis ir vienkārši iztīrīt skursteni, un tas vai nu ir tīrs vai nav, kuram viss ir skaidrs. vai arī es varētu savākt mantas un, nezinu, izmantot stipendiju, lai aizbrauktu tālu prom uz nezināmu laiku. uz tuksnesi vai džungļiem vai antarktiku. bet es to nedarīšu. es nedrīkstu. vismaz tagad ne. man ir pienākumi, kas jāizpilda. darbi, kuriem pats esmu piekritis. un pat ja viss būs galīgi garām, ar to man būs jāsamierinās. man šķiet, ka man kaut kas ir sācis rādīties. vakar izņēmu krītiņu no krītiņa turētāja, un no tā ārā izlidoja kaut kāds melns lidonis. kā izlidoja, tā pazuda. skaidri neredzēju, bet ielīst krītiņa turētājā nav iespējams. vakar arī skatījos naktī pa logu, kā līst lietus, kad pēkšņi kaut kur pagalmā aizskrēja melna, liela ēna. nezinu, varbūt kāds bēga no lietus, bet vai tad es nebūtu redzējis skrējēju stāvam pagalma vidū iepriekš. un kāpēc tad bēgt, ja viss jau stāvot salijis. going crazy.
19. Augusts 201710:37:
vakar skatījos bbc life par challenges of life. nevarēju beigt iejusties katra dzīvnieka ādā. kā būtu būt strausam, bēgt no trim gepardiem tik dīvainā ķermenī, smagu, milzīgu vēderu, un galva man būtu uz gara, lokana kakla, un bēgot es ieplestu spārnus un izskatītos pēc gracioza, spalvaina kuģa ar kaklu un galvu kā priekšgala rotājumu. vai būt ronim, kas kā tāda dzīva sardele guļ saulē uz ledus gabala, izpeld paēst pusdienas, bet sastopas ar vaļu baru, kas ēd roņus. vai kā būtu būt tam valim, kas var vienā rāvienā norīt veselu roni. vai būt vardītei ar šaudīgu mēli - tā muša, kuru es apēstu, taču būtu milzīga. tur bija arī stalked-eyed mušas, kas izšķiļas caurspīdīgas, uzrāpo kaut kur augšup uz kādas lapiņas un ar gaisu kā stikla pūtējas piepūš divas caurspīdīgas caurulītes, katru savā galvas pusē, izveidojot tādu kā velosipēda stūri, kuras rokturu galos ir sarkanas acis. un tad viņas ar kājiņām pielabo acu kātiņu formu, it kā spodrinot mašīnas buferi.
18. Augusts 201719:24:
tuneļa galā redzu maziņu gaismiņu. strādāju no rīta līdz vakaram. nevaru vairs teikt, ka rokas man aug no dirsas, strādāšana tās ir pielikusi atpakaļ pie pleciem. pa dienu gleznoju, vakarā zīmēju, nākamajā dienā otrādi, jo krāsas vēl nav nožuvušas. šis tas man jau ir sācis iepatikties. iepriekšējās naktis nevarēju aizmigt. mētājos no viena sāna uz otru. kā apgūlos, tā prāts pavēra vaļā darāmo darbu skapja durvis, un no spraudziņas ārā izšāvās viss, griezās galvā milzīgā viesulī, un sajūta tāda, it kā man tūliņ virsū gāzīsies cunami. mana sirds ieslēdza turbo režīmu, es svīdu un intensīvākajos sajūtu uzplūdumos viss saspringu, no noguruma vispār ne miņas, blenzu ieplestām acīm griestos, gatavs lēkt ārā no gultas un gleznot. bet vakar beidzot aizmigu mierīgi.
14. Augusts 201723:11:
draugi grib braukt uz zviedriju, lai būtu manas izstādes atklāšanā. iepriekš to uzskatīju par joku, jo darbus tāpat varēšu parādīt pēc izstādes vai arī mēģināt sarīkot tādu pašu izstādi kaut kur rīgā, bet viņi tiešām grib braukt. sākumā domāju, ka ārprāts, vēl viņi redzēs visas tās šausmas, kuras neesmu uzgleznojis. bet tad es nomierinājos, palūkojos uz to citādi un tagad esmu ļoti priecīgs un pumped up. cilvēki ir gatavi kratīties uz citu valsti, lai būtu kopā ar mani manas pirmās personālizstādes atklāšanā - tas taču ir brīnišķīgi!
13. Augusts 201722:00:
esmu izmisumā. viss te ir netīrs. uz grīdas mētājas netīras lupatas, smilšpapīra gabaliņi, skavotājs, krāsas, otas, želatīna pikucīši, ventilators, plēve, netīras drēbes, viss ar krīta putekļiem, es kaut kur maliņā arī mētājos, lēnām izslīdējis no dīvāna, guļu uz grīdas ar zīmuli vienā un dzēšgumiju otrā no dirsas augošajā rokā, seja man zem dīvāna, kājas zem galda, guļu tur un gribu raudāt. es esmu nespēcīga čupa. izstāde jau oktobrī, un kas man ir? iesākti pieci maziņi, sūdīgi darbiņi, kuri visi man pašlaik derdzas, vienīgo gandrīz pabeigto šodien pilnīgi sačakarēju. man ir bail un man ir slikti, es jau jūtos sevi un visus pārējos pievīlis. es esmu grimstošajās smiltīs. dienas vienkārši aizskrien. ēst gatavošana un ēšana šķiet kā laika izšķiešana. man riebjas pat tas, cik man bieži jāiet čurāt, un kā tikšķ tas sasodītais pulkstenis, kā tā rādītāji neapstādināmi griežas. un prātā es tikai vizualizēju sprāgstošu kuņģa čūlu, lai gan vēders man nesāp. un ārā beidzot brīnišķīgs laiks, bet to visu es redzu tikai caur logu. es no šī visa gribu vienkārši aizbēgt, bet to nu es arī esmu veiksmīgi darījis jau pārāk ilgi, tādēļ tagad man nekas cits neatliks, kā sadzīvot ar šīm sajūtām līdz oktobrim, kārpīties ārā no paša izraktās bedres. neviens jau man arī nevar palīdzēt. to taču uzreiz varētu redzēt. tas būtu tāpat, kā mēģināt noviltot kāda parakstu, tikai paraksta vietā būtu jāvilto vesels ar roku rakstīts romāns, kas pat nav uzrakstīts un eksistē tikai autora galvā, un pat tur tas ir izplūdis. es esmu viens pats. un vēl taču zīmēšanai jāsazīmē vasaras darbi. un vēl divi pasūtījumi. un septembrī sāksies skola. vai tas viss vispār ir domāts man?
8. Augusts 201720:19:
biju tukumā. apsveicu vecmammu dzimšanas dienā. septiņdesmit astoņi! viņas jaunajam telefonam iestatīju SOS pogu, kas zvanīs mammai un man, un īsziņā tā sauks "palīgā!". kad viņai skaidroju, kā to lietot, viņas sejā redzēju, ka viņa vispār neko nesaprot un pat nemēģina saprast, bet mierīgi turpināja tīrīt gailenes un pēkšņi stāstīt, kā mamma gandrīz kļuva par abortu, ka vecmamma asiņojusi kā no pārpilnības raga. tad nu es sašļuku. mana eksistence taču balstās uz puņķiem. bet tomēr balstās! lādētājs arī viņai jauns, nav vairs apaļā galiņa, kuru spraud kā gribi, tad nu līmēju arī tam virsū zaļu zīmīti, kas apzīmē, ka telefonā vads jāsprauž ar šo plakni virspusē. atkārtoju viņai visu vairākas reizes pēc iespējas vieglāk saprotamā valodā. ceru, ka saprata, lai gan šķita, ka sos pogu viņai būs bail lietot, jo kaut ko saplēsīšot. pēc tam sapīpējies ar paulu sēdēju uz dzelzsbetona paneļiem vietā, kur bērnībā nācu rotaļāties ar bērnudārzu. brīnumaini! skatījos uz kokiem un kaifoju. tie ir tik sarežģīti, bet katrs no tiem rada vienotu, individuālu kopumu, katram no tiem ir atšķirīgs lapu vai skuju raksts, un skujkoki taču vispār izskatās pūkaini. kaifoju, līdz mani sabiedēja par trešo pasaules karu. un man kaut kā šķita, ka esmu apradis ar domu, ka kuru katru brīdi es varu arī nomirt. laikam jau tomēr ne. un ja nu pēc nāves ar mani notiek tas, kam esmu visu mūžu ticējis? ja nu ticēšana tiešām spētu radīt? tas, ko es gribētu pēc nāves, nesakrīt ar to, kam es ticu. ai nu. ir lietas, kuras es gribētu izdarīt, kuras gribētu ieraudzīt un piedzīvot, bet esmu pateicīgs arī par jau piedzīvoto, tāpēc kāda starpība. dzīvošu, redzēšu. vai arī nomiršu un redzēšu. vai neredzēšu.
4. Augusts 201722:51:
dažkārt pamanu sevī mammu un tēti un brāli un vecmammu. man tas riebjas! pamanu tajā, kā es kustos, kā es runāju, kā es smejos, kā es domāju, pamanu viņus savos netikumos un tikumos. cik tad manis paša galu galā manī ir? es esmu māls, kurā atspiesta vēsture un kurā jaunus nospiedumus rada dzīve, es esmu hibrīds, viens no atrisinājumiem vienādojumam, kas sācies līdz ar dzīvības rašanos. un risinājumi tikai dzimst un dzims.
19:40:
gāju naktī mazliet sašļucis mājās. vilkos gar blokmāju, un visā tās garumā man par godu pie katras kāpņutelpas durvīm iedegās gaisma, un gaismā parādījās tumsā sēdošie kaķi. un pēkšņi es jutos svinīgi, es gāju pa trotuāra mēli, pa iļģuciema catwalk. šodien, ejot uz veikalu, putni barā pacēlās gaisā no balta angāra, tie lidoja debesīs, bet to ēnas krita lejā no angāra jumta un triecās zemē.
2. Augusts 201717:49:
dažkārt ar sevi uzņemu visādas dīvainu pozu un leņķu references, kas noder darbiem. pēc tam planšetē šķirstu feisbuku, un tur pēkšņi foto, kurā es kails kaut kādā dzīvnieciskā pozā ar izbāztu mēli rēcu virsū milzīgam pārtikas plēves rullim. feisbuks piedāvā publicēt jauno fotogrāfiju.
1. Augusts 201709:31:
vakar no rīta īgns sēdēju virtuvē, lipināju no vārītas olas nost čaumalu. virtuvē ienāca vecmamma, apsēdās pie galda un sāka ēst, sāka arī slimībā kratīties krēslā, tas čīkstēja, viņas drebošā roka uz galda virsmas lika tam trīcēt, un tad virtuvē iesoļoja roksana, apgūlās uz grīdas un vienkārši skaļi elsoja no karstuma un vecuma. un čaumaliņa no olas nāca nost tikai maziem gabaliņiem, paildzinot manas sīkās, stulbās mokas. man riebjas, ka ausis nevar aizvērt, ka tās vecuma un slimību skaņas uzbrūk tik monotoni un ritmiski kā pulksteņa tikšķi, un ola mani ir piesējusi pie galda to visu klausīties - drebuļu, elsu un čīkstu orķestri. un tad es sevi garīgi iepļaukāju par to, ka nespēju noklausīties tajā, kas atspoguļo tikai mazu daļiņu no tā, kas citiem ir jāpiedzīvo, ka es spēju dzirdēt esmu atļāvies uztvert kā mokas, jo sēdēju es tur jauns un vesels, nedrebot un neelsojot, fiziski jūtoties vislabāk no visām virtuvē esošajām radībām. vakar vakarā braucām ar riteņiem. draudziņi man pastāstīja, ka pirms divām nedēļām ceļazīmē, kas norāda, ka pa labi pēc dažiem metriem būs veikals "top!", esot pakāries vīrietis. gribējis kārties kopā ar draudzeni, bet draudzene pēdējā brīdī nomīzusi, neesot pakārusies. esot iznākuši ārā no spēļu zāles, gan jau pazaudējuši visu naudu, un gājuši kārties. vispār jau šausmīgi, bet vakar tā smējos. top! vēlāk vakarā zvanīja vecmamma. kur tu esi? centrā? ak mans dievs!!! ārā tumšs paliek! brauc mājās! es nevaru pagulēt! nu brauc gan labāk mājās! esi uzmanīgs! brauc mājās! gaidu mājās! ir ļoti tumšs! nu pizģets! es biju desmit minūšu attālumā no mājām, man jābrauc pa vienu garu, izgaismotu velo celiņu, kas uzbūvēts uz trotuāra. bet viņas galvā es jau guļu grāvī beigts, mani nospēris zibens no skaidrām debesīm, es esmu nodurts, nosists, notriekts. it kā mēs būtu tie trakie, nevis viņa. it kā ārpus mājas valdītu absolūta anarhija un notiktu tikai un vienīgi sliktas lietas. viņa ir kā kendra, kas sētā rej uz visiem garāmgājējiem, bet pie siksniņas ārpus sētas lien pieplakusi gar zemi, nobijusies no pilnīgi visa. Mūzika: aphex twin - fingerbib 28. Jūlijs 201723:49: irsis
šoreiz šis ielidoja papīra ruļļos. stāvēju un skatījos - ruļļi pret mani pavērsti kā pistoļu stobri, un kaut kur to dziļuma tumsā bzzbzbzbzbzzz, tūliņ šausies ārā man tieši sejā, un es pret to pavērsis super cobra flakonu stāvu apakšbiksēs, acis iepletis un gatavs tverties aiz tualetes durvīm.
20:36:
viss ir tik sarežģīti!
26. Jūlijs 201723:15:
trīs dienas biju plenērā uz kursabiedrenes laukiem. aizgāju zīmēt pie laipiņas. neko tur neuzzīmēju. tur aug ūdensrozes, to pumpuri kā tādi zaļi augļi pie kātu nabas saitēm, uz to lapām sasēdies bars mirdzoši zilu spāru. uz ūdensrožu lapām spāres drāzās, tās bija savienojušās - viena vertikāli izslējusies pār otru horizontālo, iedūrusi tās apaļajā vēderiņā astes galu. un drāzās arī lidojot, perfektā līdzsvarā. dažas sēdēja uz laipas, tās atvēra spārnus un atkal aizvēra. atšķirībā no to novietojuma pret mani varēja redzēt vai nu staru, kas sadalījās četros staros, vai arī zilu spārnu pumpuru, kas uzplauka un atkal sakļāvās. kukaiņi lidoja apkārt pārīšos - dunduri, spāres, tauriņi, mušas un mušiņas. spāres dažbrīd lidoja trīs rindiņā, viena otrai pakaļ. un upīte oranža burbuļoja, tajā peldēja baltu putu plankumiņi, vējš šalca, lika koku lapām mirguļot saulē un niedrēm viļņoties, tajās kāds sisināja, mušiņa zzzz gar ausi, putniņš iečivinājās, skudras rāpoja man pa rokām un kutināja. bija šausmīgi karsti, biju sasvīdis, bet vējš tik patīkami atvēsināja manu sviedru kārtiņu, un bija tik labi! es gulēju uz oranžas, kožu sagrauztas sedziņas un kaifoju, man galvā šķībi uzlikta kepka, cepures nags kā tāds saules pulkstenis griezās man ap galvu saules virzienā, jo pozu mainīt es negribēju. un tad viena spāre uzsēdās uz niedres lapas un aprija kaut kādu kukaini, un dundurs sūknēja mani. un tāda jau ir tā realitāte, ērtajās kurpēs iebiris akmens. tas bija pilnīgi pašpietiekami, es tobrīd vispār neko negribēju, dirsā visu to kultūru, mācības, stresošanu un kaut kādu tikšanu uz priekšu, ja es varu vienkārši kaifot saulē upes malā.
23. Jūlijs 201720:33:
pēdējās dienas jūsmoju par gaismēnu. kad saule ēku apspīd no sāna, ēka ir redzama visā skaidrībā. tāda vienmuļa, monumentāla ķieģeļu siena atklājas visā savā rokām liktajā brīnumā, ķieģelīši mazliet dziļāk sienā, ķieģelīši mazliet vairāk uz āru, tie visi met skaidras, tumšas ēnas. saullēktā viss izstiepjas. tiltam margas izstiepjas divreiz platākas, un visi ar acīm iepriekš nesaskatāmie šķībumi ēnās izstiepjas tik lieli, ka tos var ieraudzīt. margas pašas it kā taisnas, bet ēnā šķības. ēnai ir taisnība. un ēkas arī šķiet daudz iespaidīgākas, ja var redzēt no tām krītošo ēnu. dienas laikā pilsētā par to nesanāk daudz domāt, vismaz es vienkārši uztveru saules vai ēnas laukumus, kuriem sanāk iet cauri, nedomājot par to cēloņiem, un ielas arī tā vienkārši ir sadalītas saules vai ēnas pusēs. bet no rīta tu skaties uz kādu māju un tai virsū krīt ēna no citas mājas, kura tev aiz muguras, un sanāk, ka tu mazliet redzi arī to, kas notiek tev pakausī, ka aiz tevis ir tāda māja ar tādu jumtu. un pirkstu ielikt krītošajā ēnā arī ir maģiski. pirksts saulains un pirksts zils, it kā ēna būtu viela, kurā var kaut ko iemērkt.
01:07:
gribēju jau līst gultā, bet tad ZZZZZ, bļin, irsis ielido istabā. novietojies neērtā vietā tieši pie lampas. esmu pieskočojis pie slotas grāmatu, nodrošinājies ar insekticīdu, vajadzētu vēl bruņutērpu. kā tas tur rāpo apkārt ar savu pulsējošo dibenu, bvē.
20. Jūlijs 201723:06:
kārtējo reizi esmu pārsteigts par to, cik dziļi dirsā es visu spēju salaist. laika ir tik maz, bet izdarāmo darbu tik sasodīti daudz. augustā laikam vienkārši nopirkšu ēdienu un ieslēgšos dzīvoklī, noņemšu no sienas pulksteni un pavadīšu dzīvoklī vairākas nedēļas, mēģinot izstādei uzgleznot darbus. pašlaik šķiet, ka tas ir vienīgais veids, kā es varētu visu paspēt. pagājušajā nedēļā sēdēju sapīpējies sigitas dārzā un ar šausmām spilgti izjutu to, cik nepiedodami ātri skrien laiks. aizvakar veikalā saņēmu zvanu par pasūtījuma darbu, nedomājot protams piekritu. tad nu tagad sēžu visu dienu pie kompja un no bildes gleznoju pirkstu laizošu eņģeļbēbi uz ceriņkrāsas fona. šis laikam ir tas, kam es mācījos tos daudzos gadus. kāpēc kādam ko tādu vispār vajag? kaut kāds mistisks, nepazīstams cilvēks pavada diezgan ilgu laiku, lai no bildes pārkopētu nekad dzīvē nesatikta bērna portretu. kādā veidā iznākums vispār var būt labāks par doto fotogrāfiju? un aiz atvērtā loga visu dienu kāds nepārtraukti kliedz. kaijas kliedz, vārnas ķērc, bērnudārza spēļu laukumiņā bērni sacenšas, kurš spēj kliegt visskaļāk, bet prātā es pats kliedzu jau vairākas nedēļas. tukumā es neko nevaru padarīt. kā uzlieku austiņas, tā šķiet, ka caur mūziku dzirdu klusinātu vecmammas balsi. kā dzirdu kādu būkšķi, tā skrienu skatīties, vai viņa nav pakritusi. vienu nakti dzirdēju aiz sienas kliedzienu, lecu no gultas un skrēju pie vecmammas, bet viņa kliegusi sliktajā sapnī. un vēl visa pārējā ģimenes drāma, kas it kā ir pieklususi, bet ik pa laikam pamostas kā tāds apklusis vulkāns, un visa skaistā, izaugusī dzīvība sadeg ārā spļautajā magmā. nesen mēģināju aizvērt acis un uzzīmēt to, ko redzu prātā, neskatoties uz lapu. interesanti, kā darbojas prāts. viss, ko zīmēju ar aizvērtām acīm, sanāca ļoti maziņš. it kā visu es prātā redzētu lielā attālumā. un reizē, ja portretam es zīmēju ausi, tad ausi uz plakstiņiem redzu lielu, visā savā godībā, bet pārējā seja pazūd, paliek tikai auss ar visu pūciņu un kapilāriem, un nepareizi atmiņā saglabātiem skrimšļiem, izplūdušiem fragmentiem. un par ko es nesen iedomājos un domāju joprojām. ja jums priekšā būtu divi darbi - viens tušas zīmējums un blakus tam tieši tāds pats - identisks, bet taisīts datorā un izdrukāts, un, ja tos apmainītu vietām, atšķirība nebūtu nosakāma, kurš jums labāk patiktu un kāpēc? Mūzika: Staypuft - Manlorette Party 14. Jūlijs 201712:47:
vispār nesaprotu, kas ar mani naktī notiek. vai es vispār guļu vai arī esmu pusnomoda stāvoklī. es dzirdu, kā es sev domās stāstu to, kas notiek un notiks sapnī? visu to šizo sviestu! es tam visam lieku notikt! un tas nav nekāds lucid dream, tas ir pilnīgs bezsakars, it kā man galvā būtu skatuve, uz kuras notiktu manas domu balss veidota luga ar mani galvenajā lomā, bet scenāriju es ietekmēt nevaru, it kā es būtu kaut kāds savas zemapziņas stāstnieks.
12. Jūlijs 201723:21:
sapņos visi man min uz papēžiem. ar sirmu transvestītu bēgu prom no zombijspokiem, ar kursabiedrenēm no vīriem melnā. sapnī sabruka blokmāja, ko redzu aiz dzīvokļa loga. tai blakus bija novietots neproporcionāli milzīgs ekskavators ar garumgaru... kausa turētāju, kas slējās pār blokmājas jumtu, un kauss bija milzīgs un pārāk smags, un ekskavators gāzās un iegāzās tieši blokmājā, kas sabruka kā kāršu namiņš. caur blokmājas logiem redzēju cilvēkus, kā tie tiek saspiesti, darot visas savas ikdienišķās lietas, pišoties, gatavojot ēst un lūrot sienā. sākumā sapnī smējos, pēc tam raudāju. kā vēstures stundā, kad skatījāmies filmu par holokaustu - tajā ar ekskavatoru milzu bedrē stūma līķus. aizsargreakcija pret šausmām. nastavševs arī koncertā kliedza, bet es smējos. drīzāk gan no pārsteiguma par to, cik ļoti tas mani sakratīja. šovakar beidzot pieķēros pie darāmajiem darbiem. tāpēc arī sapņos visi man dzenas pakaļ - darāmo darbu metaforas. visu dienu biju pavadījis nekā, bet vakarā piesēdos un viss notika. kad sāk, tad viss arī sāk raisīties un attīstīties, materializēties no prāta acs glaukomas skaidrās realitātes līnijās. skumji tikai, ka roka tāda atrofējusies. un, ilgi nestrādājot, rodas maldīgs iespaids, ka protu zīmēt labāk, nekā to patiesībā daru. un laika tik maz! tā vien šķiet, ka visu dienu pavadu gatavojot ēst, kratoties sabiedriskajā, skrienot uz veikalu, skatoties griestos, uztraucoties, jūtoties skumjš, vientuļš un noguris. Mūzika: march of the pigs 11. Jūlijs 201723:55:
koncerta laikā sadraudzējos ar laputi. uzkrita man virsū no koka. vēlāk man uzkrita virsū vēl viena, mēģināju abas sadraugot, bet nesanāca. tādi divi kutelīgi punkti uz rokām. iztēlojos sevi laputs vietā, skrienot pa rokas savannu, ķeroties matiņu zālienā un jūtot zem miesas caur vēnām skrienošās asinis un aplausu zemestrīces. vispār es nezinu, vai tā bija laputs. meklējām gūglē - tās ir ļoti dažādas, aptuveni 4000 sugu.
dzimšanas dienā rīgā skatījāmies dokumentālo filmu par cilvēkiem, kuri iemīlas priekšmetos. tad to skatījos laikam ceturto reizi. es nezinu, tā ir mazliet mainījusi to, kā es skatos uz priekšmetiem. ja neskaita publiska seksa ainas (bet ne kailas) ar eifeļtorni, sētu, karuseli un baznīcas altāra margām, tā ir ļoti jauka filma. un, nenoliegšu - arī ļoti smieklīga. man ļoti patīk, kā viņas pieskaras saviem mīlētajiem priekšmetiem, kā viņas tos apraksta, kā viena no viņām runā par enerģijas apmaiņu ar eifeļtorni, ka viņa tam dod siltumu un vienā brīdī abi ir vienlīdz silti. iemīlēties giljotīnā, berlīnes sienā vai dvīņu torņos. interesanti arī, ka filmā piedalās tikai sievietes, bet nu okei, veči gan jau pārsvarā iemīlas mašīnās un drāž izpūtējus. pēc tam uz grīdas no tumsā spīdoša polimēra taisījām savus mīlamos priekšmetus, kurus cepām krāsnī. daudzi no tiem arī nebija priekšmeti, bet tie kļuva par priekšmetiem, jo tika izveidoti. kas arī ir interesanti, par to jau aizdomājos, kad gleznoju mirušo ainavu kompozīcijai - gandrīz viss, ko cilvēki rada, ir miris. vienīgais, ko cilvēks var uztaisīt tā pa īstam dzīvu, ir bērns. pie pārējā jau ir pielikts dieva pirksts. es uztaisīju lielu spermatozoīdu, jo es mīlu dzīvību. tagad esmu aizrāvies un taisu daudzus mazākus tumsā spīdošus spermatozoīdus. tos es dāvinu. vienu uzdāvināju zīlei izstādes atklāšanā kkc. viņa ar to visu vakaru rotaļājās, līdz tas pazuda caurumā viņas mēteļa kabatas oderē. viņa to ilgi meklēja, līdz iekliedzās - ak nē, es esmu apaugļota! |