22:51:
dažkārt pamanu sevī mammu un tēti un brāli un vecmammu.
man tas riebjas! pamanu tajā, kā es kustos, kā es runāju, kā es smejos, kā es domāju, pamanu viņus savos netikumos un tikumos. cik tad manis paša galu galā manī ir? es esmu māls, kurā atspiesta vēsture un kurā jaunus nospiedumus rada dzīve, es esmu hibrīds, viens no atrisinājumiem vienādojumam, kas sācies līdz ar dzīvības rašanos. un risinājumi tikai dzimst un dzims.
Comments
tas ir labi, ka pamani!
Lieliska iespēja pie tā piestrādāt un transformēt!
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/131211/7991) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) teja |
|---|
| Date: | 5. Augusts 2017 - 13:59 |
|---|
| | | (Link) |
|
Ļoti labi, izskatās, ka tu līdz šim domāji, ka identitāte un individualitāte ir kaut kas reāls un unikāls, nevis vides radītu nejaušību savārstījums. Sākumā šī doma ir biedējoša bet ar laiku kļūst arvien interesantāka, lobot sevi kā sīpolu un (to, kas ir ceļā galā, tas ir noslēpums)
