lmr

lmr @ 22:07: dusmas ir visriebīgākā emocija.

sēžu un gleznoju, klāju gaišu laukumu. tajā ievelkas uz molberta maliņas sakrājušies netīrumi un mats. uz nožuvušā tumšā laukuma uzšļakstās gaišās krāsas šļakatiņas. ar tīru, terpentīnā iemērktu un mazliet lupatiņā apslaucītu otiņu slauku šļakatiņas nost, bet otiņa tomēr nav tīra, tā atstāj baltu švīku. iemērcu terpentīnā lupatiņas stūrīti, mēģinu noslaucīt švīku, bet izslaukās arī daļa tumšā laukuma. pamazām sāk kļūt karsti. otiņu lupatiņā iebakstu pārāk spēcīgi un to salaužu, citas otiņas ieripo paletē ar kātiem tieši krāsā, un tad jau caur sakostiem zobiem ārā laužas rūciens, rokas savelkas dūrēs, drēbes mani žņaudz, visa pasaule saraujas, dzīvoklis pēkšņi ir šaurs un piestūķēts līdz augšai, acīs duras nekārtība un visas mazākās nepilnības, šķībumi un netīrumi, kas tikko vēl bija nemanāmi. mani kaitina un man riebjas VISS! dusmas mani ir piepūtušas tik lielu, ka apkārtne pārvērtusies par viegli iznīcināmu deminutīvu, par rotaļu namiņu. molbertiņu es varētu salauzt kā zariņu, pārāk mazā krēsliņa metāla kājiņas es varētu visas noraut nost un samīcīt metāla bumbiņā, ar kuru izdauzīt šīs leļļu mājiņas jobanos lodziņus, žņaudzošās drēbes nevis novilkt, bet noplēst no sevis nost, un to mūzikas izpildītāju, kas fonā skan un tikko man patika? nošaut viņu! manu pilošo degunu nogriezt nost un samīdīt.