aizgāju zīmēt pie laipiņas. neko tur neuzzīmēju. tur aug ūdensrozes, to pumpuri kā tādi zaļi augļi pie kātu nabas saitēm, uz to lapām sasēdies bars mirdzoši zilu spāru. uz ūdensrožu lapām spāres drāzās, tās bija savienojušās - viena vertikāli izslējusies pār otru horizontālo, iedūrusi tās apaļajā vēderiņā astes galu. un drāzās arī lidojot, perfektā līdzsvarā. dažas sēdēja uz laipas, tās atvēra spārnus un atkal aizvēra. atšķirībā no to novietojuma pret mani varēja redzēt vai nu staru, kas sadalījās četros staros, vai arī zilu spārnu pumpuru, kas uzplauka un atkal sakļāvās. kukaiņi lidoja apkārt pārīšos - dunduri, spāres, tauriņi, mušas un mušiņas. spāres dažbrīd lidoja trīs rindiņā, viena otrai pakaļ. un upīte oranža burbuļoja, tajā peldēja baltu putu plankumiņi, vējš šalca, lika koku lapām mirguļot saulē un niedrēm viļņoties, tajās kāds sisināja, mušiņa zzzz gar ausi, putniņš iečivinājās, skudras rāpoja man pa rokām un kutināja. bija šausmīgi karsti, biju sasvīdis, bet vējš tik patīkami atvēsināja manu sviedru kārtiņu, un bija tik labi! es gulēju uz oranžas, kožu sagrauztas sedziņas un kaifoju, man galvā šķībi uzlikta kepka, cepures nags kā tāds saules pulkstenis griezās man ap galvu saules virzienā, jo pozu mainīt es negribēju.
un tad viena spāre uzsēdās uz niedres lapas un aprija kaut kādu kukaini, un dundurs sūknēja mani. un tāda jau ir tā realitāte, ērtajās kurpēs iebiris akmens.
tas bija pilnīgi pašpietiekami, es tobrīd vispār neko negribēju, dirsā visu to kultūru, mācības, stresošanu un kaut kādu tikšanu uz priekšu, ja es varu vienkārši kaifot saulē upes malā.
Comments
|
Kā Tu noturi sevī to tiekšanos un stresošanu pēc tam, kad esi nonācis apzinātā kontaktā ar to, ka vienkārši vari kaifot saulē upes malā? Kopš es to tā apzināti sevī atradu, nav izdevies pietiekamā līmenī atjaunot ambīcijas, lai vispār jebko tādu abstraktu pabeigtu. Grūti piespiest sevi justies, ka jebkas bez upes un saules ir vērtīgs. Nopelni vienkāršā darbā tik, lai izdzīvotu, un tad ārā - elpot, dauzīties, skatīties spāres, putnus un kokus. Paskatīties uz cilvēkiem. Reducēt nepieciešamību atrasties telpās, pie datora. Bet kā tikt atpakaļ pie tiekšanās? Šķiet, ka tajā ir kaut kāds aspekts, kas dzīvi padara ticamu, un dažreiz ir vēlme pēc ticamības. Bet varbūt tas ir sociālais spiediens, kas liek tā justies.
Varbūt šis ir tas tizlais jautājums par to, kāpēc Tu vispār radi?
Varbūt šis ir tas tizlais jautājums par to, kāpēc Tu vispār radi?
(Reply to this) (Thread)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
es nezinu. gan jau viss ir tajā maslova piramīdā.
lai gan dažkārt šķiet, ka vienīgā motivācija kaut ko darīt ir tikai skola, jo, ja nemācīšos, būs slikti. un tieši tas, ka būs slikti, mani dzen uz priekšu, jo es negribu citiem likt sevī vilties, un pats sev ne tik, un es pats zinu, ka es varu vairāk, mani vienmēr iekšā grauž kaut kāds tārpiņš. un man šķiet, ka ar apziņu būtu jādara kas lielāks par pliku kaifošanu un jūsmošanu. es uztveru cilvēkus kā tādus dabas pagarinājumus, ka daba jau pati grib, lai mēs ceļam mājas, taisām mākslu, darām visu, ko darām, un nezinu, varbūt finālā panspermijas rezultātā kā tādu vīrusiņu izplatām dzīvību arī tālāk, jo raķete tā vienkārši nevar izaugt mežā. lai arī cilvēki dažkārt liek dabai ciest, cilvēki ciešanas arī cenšas risināt. daba jau nav nekāds narciss, kas devis mums apziņu tikai tādēļ, lai mēs apjūsmotu viņu pašu. lai gan ko var zināt.
lai gan dažkārt šķiet, ka vienīgā motivācija kaut ko darīt ir tikai skola, jo, ja nemācīšos, būs slikti. un tieši tas, ka būs slikti, mani dzen uz priekšu, jo es negribu citiem likt sevī vilties, un pats sev ne tik, un es pats zinu, ka es varu vairāk, mani vienmēr iekšā grauž kaut kāds tārpiņš. un man šķiet, ka ar apziņu būtu jādara kas lielāks par pliku kaifošanu un jūsmošanu. es uztveru cilvēkus kā tādus dabas pagarinājumus, ka daba jau pati grib, lai mēs ceļam mājas, taisām mākslu, darām visu, ko darām, un nezinu, varbūt finālā panspermijas rezultātā kā tādu vīrusiņu izplatām dzīvību arī tālāk, jo raķete tā vienkārši nevar izaugt mežā. lai arī cilvēki dažkārt liek dabai ciest, cilvēki ciešanas arī cenšas risināt. daba jau nav nekāds narciss, kas devis mums apziņu tikai tādēļ, lai mēs apjūsmotu viņu pašu. lai gan ko var zināt.
|
Esot tāda teorija, ka cilvēks atšķiras no citiem dzīvniekiem ar to, ka izdomājis, kā nodot informāciju nākošajām paaudzēm pat tad, kad pats informācijas sniedzējs sen jau nepiedalās ballītē, jeb ar rakstību u. tml. Vispār vienīgā teorija par to, kā mēs atšķiramies, kas, manuprāt, izklausās sakarīgi un bez augstprātības no cilvēka puses (atšķirībā no teorijām, ka cilvēks vienīgais spēlējas, domā, apveltīts ar dvēseli vai kas nu kuram iet pie sirds). Viss tas progress un temps principā izriet no tā, ka ir uzkrāta informācija. Ja Tu runā par dabu kā par kādu spēku, kas kaut ko 'domā' vai 'dod' ar mērķi vai nolūku, tad interesanti, vai šis bija paredzēts. Varbūt nebija, un daba tagad ir šokā, jo tas, cik tālu esam tikuši šobrīd, nebūtu iespējams, ja mums būtu pieejama tikai pēdējo pāris paaudžu apgūtā un tiešas apmācības ceļā pārmantotā informācija.
Man šķiet, ka tāds "būs slikti" darbojas vien tad, ja informācija, ar kuru esi saskāries, to pamato. Varbūt es pati tikko netīšām sev atbildēju uz jautājumiem pirmajā komentārā. Laikam mans priekšstats par dabu ir tāds, ka tai nav vajadzīga plika jūsmošana un kaifošana, bet tai ir vajadzīgs, lai ar to nodarbojas un lai to kopj. Jo kāpēc lai daba kā vienota sistēma vajadzībās atšķirtos no atsevišķām tās vienībām? Ņemot vērā, ka arī "es", cilvēks, ir dabas daļa, tad jānodarbojas arī ar sevi un jākopj sevi. Kuram tas nozīmē mesties iekšā mentālajos labirintos, kuram - sevi dabūt no tiem ārā. Laikam ir dabiski, ka šie stāvokļi atšķiras, jo dažiem trūkst ūdens, bet citiem saules gaismas.
Vien iespamoju, jo jūtos nedaudz vientuļi savās pēdējā laika grūtībās izprast ārējās ambīcijas. :)
Man šķiet, ka tāds "būs slikti" darbojas vien tad, ja informācija, ar kuru esi saskāries, to pamato. Varbūt es pati tikko netīšām sev atbildēju uz jautājumiem pirmajā komentārā. Laikam mans priekšstats par dabu ir tāds, ka tai nav vajadzīga plika jūsmošana un kaifošana, bet tai ir vajadzīgs, lai ar to nodarbojas un lai to kopj. Jo kāpēc lai daba kā vienota sistēma vajadzībās atšķirtos no atsevišķām tās vienībām? Ņemot vērā, ka arī "es", cilvēks, ir dabas daļa, tad jānodarbojas arī ar sevi un jākopj sevi. Kuram tas nozīmē mesties iekšā mentālajos labirintos, kuram - sevi dabūt no tiem ārā. Laikam ir dabiski, ka šie stāvokļi atšķiras, jo dažiem trūkst ūdens, bet citiem saules gaismas.
Vien iespamoju, jo jūtos nedaudz vientuļi savās pēdējā laika grūtībās izprast ārējās ambīcijas. :)
(Reply to this) (Parent)