lmr

Esot tāda teorija, ka cilvēks atšķiras no citiem dzīvniekiem ar to, ka izdomājis, kā nodot informāciju nākošajām paaudzēm pat tad, kad pats informācijas sniedzējs sen jau nepiedalās ballītē, jeb ar rakstību u. tml. Vispār vienīgā teorija par to, kā mēs atšķiramies, kas, manuprāt, izklausās sakarīgi un bez augstprātības no cilvēka puses (atšķirībā no teorijām, ka cilvēks vienīgais spēlējas, domā, apveltīts ar dvēseli vai kas nu kuram iet pie sirds). Viss tas progress un temps principā izriet no tā, ka ir uzkrāta informācija. Ja Tu runā par dabu kā par kādu spēku, kas kaut ko 'domā' vai 'dod' ar mērķi vai nolūku, tad interesanti, vai šis bija paredzēts. Varbūt nebija, un daba tagad ir šokā, jo tas, cik tālu esam tikuši šobrīd, nebūtu iespējams, ja mums būtu pieejama tikai pēdējo pāris paaudžu apgūtā un tiešas apmācības ceļā pārmantotā informācija.
Man šķiet, ka tāds "būs slikti" darbojas vien tad, ja informācija, ar kuru esi saskāries, to pamato. Varbūt es pati tikko netīšām sev atbildēju uz jautājumiem pirmajā komentārā. Laikam mans priekšstats par dabu ir tāds, ka tai nav vajadzīga plika jūsmošana un kaifošana, bet tai ir vajadzīgs, lai ar to nodarbojas un lai to kopj. Jo kāpēc lai daba kā vienota sistēma vajadzībās atšķirtos no atsevišķām tās vienībām? Ņemot vērā, ka arī "es", cilvēks, ir dabas daļa, tad jānodarbojas arī ar sevi un jākopj sevi. Kuram tas nozīmē mesties iekšā mentālajos labirintos, kuram - sevi dabūt no tiem ārā. Laikam ir dabiski, ka šie stāvokļi atšķiras, jo dažiem trūkst ūdens, bet citiem saules gaismas.
Vien iespamoju, jo jūtos nedaudz vientuļi savās pēdējā laika grūtībās izprast ārējās ambīcijas. :)

(Reply to this) (Parent)