lmr

lmr @ 23:06: kārtējo reizi esmu pārsteigts par to, cik dziļi dirsā es visu spēju salaist. laika ir tik maz, bet izdarāmo darbu tik sasodīti daudz. augustā laikam vienkārši nopirkšu ēdienu un ieslēgšos dzīvoklī, noņemšu no sienas pulksteni un pavadīšu dzīvoklī vairākas nedēļas, mēģinot izstādei uzgleznot darbus. pašlaik šķiet, ka tas ir vienīgais veids, kā es varētu visu paspēt. pagājušajā nedēļā sēdēju sapīpējies sigitas dārzā un ar šausmām spilgti izjutu to, cik nepiedodami ātri skrien laiks.

aizvakar veikalā saņēmu zvanu par pasūtījuma darbu, nedomājot protams piekritu. tad nu tagad sēžu visu dienu pie kompja un no bildes gleznoju pirkstu laizošu eņģeļbēbi uz ceriņkrāsas fona. šis laikam ir tas, kam es mācījos tos daudzos gadus. kāpēc kādam ko tādu vispār vajag? kaut kāds mistisks, nepazīstams cilvēks pavada diezgan ilgu laiku, lai no bildes pārkopētu nekad dzīvē nesatikta bērna portretu. kādā veidā iznākums vispār var būt labāks par doto fotogrāfiju? un aiz atvērtā loga visu dienu kāds nepārtraukti kliedz. kaijas kliedz, vārnas ķērc, bērnudārza spēļu laukumiņā bērni sacenšas, kurš spēj kliegt visskaļāk, bet prātā es pats kliedzu jau vairākas nedēļas.

tukumā es neko nevaru padarīt. kā uzlieku austiņas, tā šķiet, ka caur mūziku dzirdu klusinātu vecmammas balsi. kā dzirdu kādu būkšķi, tā skrienu skatīties, vai viņa nav pakritusi. vienu nakti dzirdēju aiz sienas kliedzienu, lecu no gultas un skrēju pie vecmammas, bet viņa kliegusi sliktajā sapnī. un vēl visa pārējā ģimenes drāma, kas it kā ir pieklususi, bet ik pa laikam pamostas kā tāds apklusis vulkāns, un visa skaistā, izaugusī dzīvība sadeg ārā spļautajā magmā.

nesen mēģināju aizvērt acis un uzzīmēt to, ko redzu prātā, neskatoties uz lapu. interesanti, kā darbojas prāts. viss, ko zīmēju ar aizvērtām acīm, sanāca ļoti maziņš. it kā visu es prātā redzētu lielā attālumā. un reizē, ja portretam es zīmēju ausi, tad ausi uz plakstiņiem redzu lielu, visā savā godībā, bet pārējā seja pazūd, paliek tikai auss ar visu pūciņu un kapilāriem, un nepareizi atmiņā saglabātiem skrimšļiem, izplūdušiem fragmentiem.

un par ko es nesen iedomājos un domāju joprojām.
ja jums priekšā būtu divi darbi - viens tušas zīmējums un blakus tam tieši tāds pats - identisks, bet taisīts datorā un izdrukāts, un, ja tos apmainītu vietām, atšķirība nebūtu nosakāma, kurš jums labāk patiktu un kāpēc?