:
šodien copy pro darbinieks, kurš printēja uz las vegasu sūtāmo printu un kartītes, ar pirkstu paglāstīja papīra lapu, lai noteiktu tās cenu. tāpat notiek arī baltijas papīrā. man tā šķiet kā tīrākā maģija. vai tiešām var uzkačāt savus pirkstgalu nervus? vai arī tās noglāstīšanas sajūtas fiziski paliek tādas pašas un tikai prātā kļūst smalkākas?
lmr
Jaunākais
- Jaunākais
- Arhivētais
- Draugi
- Par sevi
You are viewing 20 entries, 120 into the past
28. Decembris 2017
26. Decembris 2017
:
mašīnā stundu skatījos pa logu un sapratu, ka vairs neaizbēgšu no glezniecības, ka es caur to jau esmu sācis domāt. tā ir kļuvusi par veidu, kā sakārtot un padarīt saprotamu (vismaz sev pašam) visu to vizuālās informācijas gūzmu, kas triecas manās acīs. es iztēlojos, ar kādu otu un cik biezu krāsu es varētu gleznot to bērzu birzi vai tumšo biezokni, visus dažādos krāsas klāšanas paņēmienus, slāņus, kādas krāsas jaukt, un ar pirkstiem klēpī es jau vāri diriģēju kāda koka ērkšķu kontūras, it kā zīmulis man jau būtu rokā. pasaule vizuāli saliekas pa plauktiņiem, ja prātā var iziet cauri tās būvēšanas paņēmieniem - no balta pamata līdz kaut kam, kam var noticēt. ja vien es biežāk spētu saņemties to visu arī tiešām darīt, nevis par to tikai domāt.
25. Decembris 2017
:
pirms svētkiem braucu ar mammu uz veikaliem pirkt sīkumus. braucu un lasīju lapiņas, kuras vecmamma sabāzusi mammas somā - aprakstījusi kādas desmit. ieinteresēja tikai tādēļ, ka mamma, pirms nosviest tās uz pakaļējā sēdekļa, no vienas skaļi nolasīja "šonakt redzēju pravietisku sapni". mani interesē sapņi, un vēl vairāk - ko varētu sapņot vecmamma. bet par sapni nekā tur nebija, tikai tas viens teikums. pārējais viss kā vienmēr - mēs pārāk daudz laika veltām velnam, pasaules gals būs pēc trim gadiem, bet otrā lapas pusē jau pēc 5-7. mammai darbā esot vesela atvilktne pilna ar vecmammas aprakstītajām lapām. dažkārt viņa tās mammai iedod rokās, citreiz noliek uz datora klaviatūras, bet biežāk vienkārši pa kluso iestūķē viņai somā.
veikalā čeks palidoja zem kases un mamma klusi ievaidējās. mamma ir čeku dedzinātāja. man tas viss šķiet šausmīgi un smieklīgi reizē. pavaicāja man, vai man dzīvoklim nevajagot nazi, viņai esot viens lieks un ass, varot pielikt klāt pie ziemassvētku dāvanas, bet tikai ar noteikumu, ka man viņai jāiedod pieci centi, jo nazi dāvināt nedrīkstot. kādēļ? jo mēs ķīvēšoties. tas viss mani arī ļoti sadusmo. dāviniet man svētkos pāra puķes un lieciet mani sēdēt galda stūros, man ir pie vienas vietas.
skaistākais svētku brīdis - vecmamma bija piespiedusi brāli pie eglītes nolasīt 25. psalmu, pa tv translēja dievkalpojumu, bet istabas vidū drāzās divas suņu kucītes.
mammai cietumnieki sūta kartītes un visādas paštaisītas lietas. šogad kartītē viens narkomāns bija ar pildspalvu rakstītos teikumus vēlreiz pārvilcis ar zelta gliteru līmīti, blakus lapā uzzīmējis lielu sauli, bet vidū iekarinājis paštaisītas koka lapiņas ar zelta bumbiņām. materiāls nenosakāms, mamma domā, ka visi viņa veidojumi taisīti no sakošļātas maizes, kas izveidota nepieciešamajā formā, sakaltēta un nokrāsota ar nagu laku. viņai darbā glabājoties tā paša cietumnieka taisīts rožukronis ar skeletgalvām, uz viena posmiņa esot rakstīts "made in rcc" (rīgas centrālcietums).
vakar pa ilgiem laikiem biju izgājis kārtīgā pastaigā. manā favorītvietā bija lielas, sasalušas peļķes. ledus sasalis it kā trīs kārtās, zem katras ūdens un gaisa burbuļi/kabatas. kad ar kāju viegli piespiež ledu, gaisa burbuļi kustas zem visām trim ledus kārtām, tie ievibrējas, daži apvienojas lielākos, citi sadalās mazākos. kā mazs bērns ar netīru koka zaru bakstījos zem pirmā slāņa un dzenāju gaisu šurpu turpu. bija arī saule, bet jau diezgan tuvu horizontam, un mana ēna stiepās pār zemi ļoti gara, līdz atdūrās pret vertikālu šķērsli un uzlocījās augšup pa izgaismotiem koku stumbriem. ejot ēna arī gāja, un tā lēkāja no viena koka tuvumā uz citu koku tālumā - lielāka, mazāka, asāka, izplūdušāka. mans siluets projicējās arī uz tāliem egles zariem. es biju sajūsmā - uz koku stumbriem pēkšņi parādījās cilvēks vai arī tikai mana mājošā plauksta. tajā visā bija kaut kāda pirmatnēja maģija, alu cilvēka pārsteigums par gaismēnu spēlēm. sapratu, ka es taču varētu arī piemīzt bikses, ja es nezinātu, ka tā ir mana ēna, vai vismaz noticēt meža gariem, ja pēkšņi manam mājienam atbildētu egles cilvēks.
veikalā čeks palidoja zem kases un mamma klusi ievaidējās. mamma ir čeku dedzinātāja. man tas viss šķiet šausmīgi un smieklīgi reizē. pavaicāja man, vai man dzīvoklim nevajagot nazi, viņai esot viens lieks un ass, varot pielikt klāt pie ziemassvētku dāvanas, bet tikai ar noteikumu, ka man viņai jāiedod pieci centi, jo nazi dāvināt nedrīkstot. kādēļ? jo mēs ķīvēšoties. tas viss mani arī ļoti sadusmo. dāviniet man svētkos pāra puķes un lieciet mani sēdēt galda stūros, man ir pie vienas vietas.
skaistākais svētku brīdis - vecmamma bija piespiedusi brāli pie eglītes nolasīt 25. psalmu, pa tv translēja dievkalpojumu, bet istabas vidū drāzās divas suņu kucītes.
mammai cietumnieki sūta kartītes un visādas paštaisītas lietas. šogad kartītē viens narkomāns bija ar pildspalvu rakstītos teikumus vēlreiz pārvilcis ar zelta gliteru līmīti, blakus lapā uzzīmējis lielu sauli, bet vidū iekarinājis paštaisītas koka lapiņas ar zelta bumbiņām. materiāls nenosakāms, mamma domā, ka visi viņa veidojumi taisīti no sakošļātas maizes, kas izveidota nepieciešamajā formā, sakaltēta un nokrāsota ar nagu laku. viņai darbā glabājoties tā paša cietumnieka taisīts rožukronis ar skeletgalvām, uz viena posmiņa esot rakstīts "made in rcc" (rīgas centrālcietums).
vakar pa ilgiem laikiem biju izgājis kārtīgā pastaigā. manā favorītvietā bija lielas, sasalušas peļķes. ledus sasalis it kā trīs kārtās, zem katras ūdens un gaisa burbuļi/kabatas. kad ar kāju viegli piespiež ledu, gaisa burbuļi kustas zem visām trim ledus kārtām, tie ievibrējas, daži apvienojas lielākos, citi sadalās mazākos. kā mazs bērns ar netīru koka zaru bakstījos zem pirmā slāņa un dzenāju gaisu šurpu turpu. bija arī saule, bet jau diezgan tuvu horizontam, un mana ēna stiepās pār zemi ļoti gara, līdz atdūrās pret vertikālu šķērsli un uzlocījās augšup pa izgaismotiem koku stumbriem. ejot ēna arī gāja, un tā lēkāja no viena koka tuvumā uz citu koku tālumā - lielāka, mazāka, asāka, izplūdušāka. mans siluets projicējās arī uz tāliem egles zariem. es biju sajūsmā - uz koku stumbriem pēkšņi parādījās cilvēks vai arī tikai mana mājošā plauksta. tajā visā bija kaut kāda pirmatnēja maģija, alu cilvēka pārsteigums par gaismēnu spēlēm. sapratu, ka es taču varētu arī piemīzt bikses, ja es nezinātu, ka tā ir mana ēna, vai vismaz noticēt meža gariem, ja pēkšņi manam mājienam atbildētu egles cilvēks.
21. Decembris 2017
:
bieži sevī pamanu bērnišķīgu, popsīgu, vulgāru, krāsainu un šausmīgi naivu meitenīti. bet izskatos es smieklīgi nopietns, un gribētu vēl nopietnāk. gribētu ziemā melnā mētelī līdz zemei slīdēt apkārt kā garš, tumšs, biedējošs konuss ar acīm un matu kušķi galā. kad tumšos vakaros ietu mājās, no skolas nākošie bērni atskatītos pār plecu, ieraudzītu mani un ātri bēgtu prom, mana klusā ķiķināšana liktu viņiem skriet vēl ātrāk. agrāk tā jau ir noticis.
14. Decembris 2017
:
man ir grūti rakstīt. viss šķiet pārāk privāts un es ātri novirzos no domas, un to man ir simtiem.
pirmdien bija skate. vispār nebiju gulējis, trijos naktī vēl cepu krāsnī polimēra papuasus un domāju, kā lai maketā uz īsu brīdi kūp ugunskurs. sarkanām acīm kratījos tramvajā uz skolu ar savu lielo dzērāju darbu. braukšana ar darbiem sabiedriskajā transportā dažkārt šķiet kā tāda performance. svētdien uz skolu vedu darbu ar pliku vīriņu, ko biju iepakojis divos miskastes maisos, ko kopā saturēja papīra līmlente, un vēl to visu ielicis auduma maisā. tramvajā biju to nolicis pie sienas pretī durvīm. maisiņa mala lēnām noslīdēja, līmlente atlipa un parādījās krāniņš. un visi tie lielie, baltie audekli piestūķētos autobusos - pūļa vidū balts kvadrāts, ko kāds sargā. skolā pilnīgā panikā klusi lamājos, jo kāds nozadzis gan manas plaķenes, gan lineālu, gan mērlenti. un redzamā vietā nebija nekā, ko aizņemties, tādēļ pavēru dažus maisiņus un vienu mērlenti tā vienkārši aizņēmos. joprojām par to jūtos riebīgi. zaglis, kas lien svešu maisiņos, bet nu situācija to pieprasīja. pieskrūvēju plauktiņus, piekāru dažus darbus, taisīju maketu izskaloto smadzeņu projektam. bēru traukā iepriekšējā vakarā melnā tumsā pludmalē sakasītas sasalušas smiltis, lēju klāt ūdeni. viss pārvērtās pļurā, jo prātā makets joprojām bija darbojies īstajā mērogā. tad nu liku papuasu saliņai apakšā pankūku plastmasas iepakojumu, kam virsū bēru smiltis. izgriezu tajā caurumu, kurā ievietoju trauciņu ar vīraka piramīdu, tam virsū uzliku neglītu ugunskuru, apkārt saspraudu papuasus, ūdenī divas piles zilās pārtikas krāsvielas un aidā, esam jaungvinejā. skate jau bija sākusies. gleznotavā visi kopīgi ierāvām. nebiju normāli ēdis un apdullu ātri. kad pienāca mana kārta, man šausmīgi sitās sirds, pirms tam iegāju dziļumā ieraut no blašķītes viskiju. gāja kā pa sviestu - visi stāvēja ar muguru pret sliktākajiem darbiem un skatījās tikai uz labo. visus paķēru ar lētiem trikiem - dūmi, plikumi un smieklīgi. visur ielika desmit. protams, ka es biju priecīgs, bet es biju arī ļoti sašutis, jo es to vispār nebiju pelnījis, es labprāt savas atzīmes atdāvinātu citiem.
pārdevu zīlei savu ēnu. viņa bija tik priecīga! un es esmu tik priecīgs, ka kādam ir tāds prieks par manu darbu. dažiem pasniedzējiem uzdāvināju tumsā spīdošus spermatozoīdus.
jaunais trotuārs no nacionālā teātra līdz akadēmijai ir kustīgs, tas skan kā videospēļu kapenēs, kad uzkāpj uz kādas lamatu sviras.
man ir kļuvis bail pat no tā, ka uz aizkara krīt mana ēna un kāds to var ieraudzīt, tādēļ es to uzmanu un ļauju tai krist tikai uz sienas.
pirmdien bija skate. vispār nebiju gulējis, trijos naktī vēl cepu krāsnī polimēra papuasus un domāju, kā lai maketā uz īsu brīdi kūp ugunskurs. sarkanām acīm kratījos tramvajā uz skolu ar savu lielo dzērāju darbu. braukšana ar darbiem sabiedriskajā transportā dažkārt šķiet kā tāda performance. svētdien uz skolu vedu darbu ar pliku vīriņu, ko biju iepakojis divos miskastes maisos, ko kopā saturēja papīra līmlente, un vēl to visu ielicis auduma maisā. tramvajā biju to nolicis pie sienas pretī durvīm. maisiņa mala lēnām noslīdēja, līmlente atlipa un parādījās krāniņš. un visi tie lielie, baltie audekli piestūķētos autobusos - pūļa vidū balts kvadrāts, ko kāds sargā. skolā pilnīgā panikā klusi lamājos, jo kāds nozadzis gan manas plaķenes, gan lineālu, gan mērlenti. un redzamā vietā nebija nekā, ko aizņemties, tādēļ pavēru dažus maisiņus un vienu mērlenti tā vienkārši aizņēmos. joprojām par to jūtos riebīgi. zaglis, kas lien svešu maisiņos, bet nu situācija to pieprasīja. pieskrūvēju plauktiņus, piekāru dažus darbus, taisīju maketu izskaloto smadzeņu projektam. bēru traukā iepriekšējā vakarā melnā tumsā pludmalē sakasītas sasalušas smiltis, lēju klāt ūdeni. viss pārvērtās pļurā, jo prātā makets joprojām bija darbojies īstajā mērogā. tad nu liku papuasu saliņai apakšā pankūku plastmasas iepakojumu, kam virsū bēru smiltis. izgriezu tajā caurumu, kurā ievietoju trauciņu ar vīraka piramīdu, tam virsū uzliku neglītu ugunskuru, apkārt saspraudu papuasus, ūdenī divas piles zilās pārtikas krāsvielas un aidā, esam jaungvinejā. skate jau bija sākusies. gleznotavā visi kopīgi ierāvām. nebiju normāli ēdis un apdullu ātri. kad pienāca mana kārta, man šausmīgi sitās sirds, pirms tam iegāju dziļumā ieraut no blašķītes viskiju. gāja kā pa sviestu - visi stāvēja ar muguru pret sliktākajiem darbiem un skatījās tikai uz labo. visus paķēru ar lētiem trikiem - dūmi, plikumi un smieklīgi. visur ielika desmit. protams, ka es biju priecīgs, bet es biju arī ļoti sašutis, jo es to vispār nebiju pelnījis, es labprāt savas atzīmes atdāvinātu citiem.
pārdevu zīlei savu ēnu. viņa bija tik priecīga! un es esmu tik priecīgs, ka kādam ir tāds prieks par manu darbu. dažiem pasniedzējiem uzdāvināju tumsā spīdošus spermatozoīdus.
jaunais trotuārs no nacionālā teātra līdz akadēmijai ir kustīgs, tas skan kā videospēļu kapenēs, kad uzkāpj uz kādas lamatu sviras.
man ir kļuvis bail pat no tā, ka uz aizkara krīt mana ēna un kāds to var ieraudzīt, tādēļ es to uzmanu un ļauju tai krist tikai uz sienas.
22. Novembris 2017
:
es esmu tur, kur nav putekļu. un putekļos taču lielu daļu sastāda arī mana āda. un viss te ir putekļos! un man ir tik grūti tos noslaucīt, es esmu tik slinks! jo ilgāk šeit uzturos ar sevi, jo vairāk manis ir man apkārt. es pats arī darbojos kā tādi putekļi, es apmeklētajās vietās atstāju savus putekļus, klājos pāri.
glaudu savu sildītāju kā dzīvnieku. ribas.
glaudu savu sildītāju kā dzīvnieku. ribas.
:
šodien man atkal patika gleznot.
un kļūdas man šķita smieklīgas, un es taču tās varu labot, nevis grimt depresijā. mariju es gleznoju ar prieku. beidzot var gleznot tvirtu, simetrisku un jauneklīgu ķermeni. tajā visu var redzēt un saprast, viss ir savās vietās, to ir prieks uzlūkot. viņa it visās kustībās ir gracioza. kā viņa staipās un lokās, un izpurina notirpušās ekstremitātes, to visu varētu skatīties palēninājumā vai pa kadriem. un acis viņai tik lielas un mirdzošas, un mati saņemti augšup tādā kā vēdeklī, mulates deguns un lūpas puspavērtas, rozā pirkstgali, visa viņa tāda persikaina un šausmīgi skaista.
un kļūdas man šķita smieklīgas, un es taču tās varu labot, nevis grimt depresijā. mariju es gleznoju ar prieku. beidzot var gleznot tvirtu, simetrisku un jauneklīgu ķermeni. tajā visu var redzēt un saprast, viss ir savās vietās, to ir prieks uzlūkot. viņa it visās kustībās ir gracioza. kā viņa staipās un lokās, un izpurina notirpušās ekstremitātes, to visu varētu skatīties palēninājumā vai pa kadriem. un acis viņai tik lielas un mirdzošas, un mati saņemti augšup tādā kā vēdeklī, mulates deguns un lūpas puspavērtas, rozā pirkstgali, visa viņa tāda persikaina un šausmīgi skaista.
15. Novembris 2017
:
izlasīju alberti traktātu par glezniecību. smieklīgs. un tur arī - glezniecībai jābūt skaistai. bet rakstīts jau arī sen.
es nezinu.
akadēmijā ir arī modeļi ar defektiem. greizas acis, viena krūts kā balons, kas ilgi stāvējis piepūsts, un, kad tam pieskaras, tas saraujas pieskāriena vietā. nu tāda, kurai kāds piedūries. un es domāju, kā man viņus zīmēt vai gleznot, vai ar tiem defektiem vai bez. vai viņi justos aizskarti, ja es viņus uzlabotu? it kā viņi nebūtu pietiekami labi. vai arī viņi tieši justos aizskarti, ja es viņus neuzlabotu, ka redzu viņu defektus, ka viņi jau tādi patiesībā iekšā nav. un vai man vispār ir jādomā par to, kā viņi justos, aplūkojot darbu? un tās taču galu galā ir tikai studijas, nevar pārmest defekta studiju, un kāpēc es vispār uztraucos par kaut ko tādu.
un cik tad pieklājīgi būtu pagriezt modeļa galvu, lai neredz greizo aci? uzlikt galvā ķiveri, lai neredz savādo pakausi? man tas šķiet rupji. defekti nemaina neko, līdz ar to tie ir skaisti, jo spiež skatīties tiem pāri.
es nezinu.
akadēmijā ir arī modeļi ar defektiem. greizas acis, viena krūts kā balons, kas ilgi stāvējis piepūsts, un, kad tam pieskaras, tas saraujas pieskāriena vietā. nu tāda, kurai kāds piedūries. un es domāju, kā man viņus zīmēt vai gleznot, vai ar tiem defektiem vai bez. vai viņi justos aizskarti, ja es viņus uzlabotu? it kā viņi nebūtu pietiekami labi. vai arī viņi tieši justos aizskarti, ja es viņus neuzlabotu, ka redzu viņu defektus, ka viņi jau tādi patiesībā iekšā nav. un vai man vispār ir jādomā par to, kā viņi justos, aplūkojot darbu? un tās taču galu galā ir tikai studijas, nevar pārmest defekta studiju, un kāpēc es vispār uztraucos par kaut ko tādu.
un cik tad pieklājīgi būtu pagriezt modeļa galvu, lai neredz greizo aci? uzlikt galvā ķiveri, lai neredz savādo pakausi? man tas šķiet rupji. defekti nemaina neko, līdz ar to tie ir skaisti, jo spiež skatīties tiem pāri.
13. Novembris 2017
:
atēnās viss apzīmēts ar grafiti, pat marmors. visur ir veikali, naktī tie aizveras ciet un noritina priekšā žalūzijas, un tad paliek tikai iela ar norakstītām un apzīmētām malām, pa retam durvis. no rīta žalūzijas atkal uzritinās augšā, veikali atveras kā tādas skaļas mutes trokšņu korī. visur ir milzīga rosība un nekārtība, kurā valda sava kārtība. dzīvojām hostelī, aiz sienas katru vakaru bauroja un dzēra krievu pāris, dzirdējām arī pļaukas un raudošu bērnu. no balkoniņa ik dienas redzēju musulmani ar slingā iekārtu aizmigušu meitenīti. garāmgājējiem prasīja naudu, aizķerot tos aiz rokas. redzēju viņu no rīta pirms promiešanas, un vakarā, atnākot atpakaļ. visu dienu viņa tur ubagoja, visu dienu kaklā iekārtais bērns aizmidzis, ietītu galvu, kā tāda nedzīva lelle, bet vienreiz redzēju viņu arī pamodušos. uz tās pašas ielas nosmērējies sīcis uz piečurātas, atkritumiem piebārstītas, smirdīgas ietves rotaļājās kartona kastē, kamēr viņa vecāki tirgoja banānus, bet blakus viņam kāds uz kāpnītēm ar žileti uz kredītkartes līnijās sadalīja kokaīnu. viss tur notiek lielā un man nepierastā ātrumā. un tam visam pilnīgi pretēji ir muzeji un drupas, kur tūristi lēni pastaigājas gar visu to milzīgo vēstures mantojumu, kur viss ir tīrs un gaišs. visforšāk ir ieraudzīt lietu īstos mērogus, ja visi tie tempļi, skulptūras un vāzes redzētas vien prezentācijās, grāmatās vai internetā, jo prāts tam visam piešķīris izdomātus izmērus, kas pēkšņi nemaz nesakrīt. un visi sīkumiņi, ko attēlos nevar redzēt. kurosam ap krūtsgaliem nopunktētas areolas. viss ir apdauzīts, aplūkošanai izstādīti marmora locekļi bez ķermeņiem kā cilvēku lauskas, pēdu pirkstgali, torss ar bārdu un smaidiņu, laiks kā tāds sifiliss apgrauzis sejas. bijām aizbraukuši arī uz delfiem, un nu bāc, es tur jutos tik sīks un visvarens reizē. un visur ir ļoti daudz kaķu, sēž un ņaud amfiteātrī, kur apmeklētājus nelaiž, un suņi skrien pa ielām, rējienus atbalso kalni. par kalniem nemaz nerunāšu.
tam visam fonā domās graužas uzmācīgā doma par to, ka viss taču man dzīvē tiek pasniegts uz sudraba paplātes. tai virsū šokolādes strūklaka, apkārt skaistā ornamentā izkārtotas zemenes un nolikta sudraba dakšiņa. bet dakšiņa man krīt ārā no rokām, es neprotu, nespēju un dažkārt nevēlos lietot sev sniegto, un uz paplāti es noraugos ar milzīgu vainas apziņu, jo citiem nav dota ne paplāte, ne dakšiņa, tikai plaukstas un drupačas, kas jāsalasa pašam.
tam visam fonā domās graužas uzmācīgā doma par to, ka viss taču man dzīvē tiek pasniegts uz sudraba paplātes. tai virsū šokolādes strūklaka, apkārt skaistā ornamentā izkārtotas zemenes un nolikta sudraba dakšiņa. bet dakšiņa man krīt ārā no rokām, es neprotu, nespēju un dažkārt nevēlos lietot sev sniegto, un uz paplāti es noraugos ar milzīgu vainas apziņu, jo citiem nav dota ne paplāte, ne dakšiņa, tikai plaukstas un drupačas, kas jāsalasa pašam.
Mūzika: peaches
5. Novembris 2017
:
kopš zviedrijas tā arī neesmu kārtīgi atpūties, viss vienā skriešanā. trešdien lidosim uz atēnām. un skate tuvojas.
biju stetsona grupas koncertā ventspilī. pusi gan nokavējām, bet tik un tā bija lieliski. tiku arī viņam paspiest roku. tagad mazliet saprotu tos trakos fanus, kuri nemazgājas, jo viņiem pieskārusies "zvaigzne". es gan mazgājos, bet uz savu labo plaukstu dažkārt paskatos citādāk, uztveru to kā rokasspiediena glabātāju, atmiņu lādīti. viņam bija ļoti maiga roka.
tukumā nekas nemainās. tikai vecmamma kļuvusi raudulīgāka, uzmācīgāka un slimāka. un dzīvnieki mani mīl vairāk un vairāk. guļu tur gultā un lasu, un roksana pie pēdām krākuļo, kendra ceļgalu ielokā saritinājusies kliņģerītī, džonatans murrā pie vēdera.
biju stetsona grupas koncertā ventspilī. pusi gan nokavējām, bet tik un tā bija lieliski. tiku arī viņam paspiest roku. tagad mazliet saprotu tos trakos fanus, kuri nemazgājas, jo viņiem pieskārusies "zvaigzne". es gan mazgājos, bet uz savu labo plaukstu dažkārt paskatos citādāk, uztveru to kā rokasspiediena glabātāju, atmiņu lādīti. viņam bija ļoti maiga roka.
tukumā nekas nemainās. tikai vecmamma kļuvusi raudulīgāka, uzmācīgāka un slimāka. un dzīvnieki mani mīl vairāk un vairāk. guļu tur gultā un lasu, un roksana pie pēdām krākuļo, kendra ceļgalu ielokā saritinājusies kliņģerītī, džonatans murrā pie vēdera.
23. Oktobris 2017
:
visi gruntējot zīmēšanai audeklus "uz sajūtu". nu dirsā tās jūsu sajūtas, taču nosveriet tās vienreiz un izmēriet, lai krīts nav klāt jāber uz sajūtu, bet vismaz ar karotēm, ar gramiem labākajā gadījumā. ko tad man darīt, ielikt roku maisā un sajust pareizo daudzumu krīta? tas nedarbojas! neeksistē tāds universālais plaukstu sajūtas mērs, ar acīm arī nevaru novērtēt, kā tas pienainais šķidrums uzvedīsies uz audekla un kā tas izskatīsies nožuvis. un pasniedzējiem tas taču prasītu tikai vienu gruntēšanu ar svariem, kuros tad var mest savas sajūtas un tās pierakstīt cipariem, bet to neviens nav izdarījis.
16. Oktobris 2017
:
viss bija labi! iztiku arī bez kuņģa čūlas.
tikai šausmīgi, kādai apokalipsei man prātā bija jāiet cauri, lai tiktu līdz finišam.
pēdējā prezentācijā es biju dzirkstošs, runāju skaidri, neminstinājos, par maniem jokiem smējās, es beidzot jutos savā ādā publikas priekšā, un aplaudēja man arī plaukstas sitot spēcīgi. beidzot biju pārstājis uzskatīt publiku par niknu vilku baru, kas tūliņ pārkodīs manu rīkli, mēģināju apkārt sēdošos uztvert kā parastus cilvēkus, tik pat jaukus kā annemarija, pie kuras paliku visu pagājušo nedēļu.
atklāšanā bija maz cilvēku. paralēli tai notika vīna fests, un uz pilsētu bija atbraucis kaut kāds populārs komiķis, kuru visi skrēja skatīties. nebija pat kuratore - aizbraukusi uz angliju pie tuvas radinieces, kas smagi saslimusi. draugi nokavēja pašu atklāšanas brīdi, bet nu ai, tik un tā biju ļoti priecīgs. puķes arī man neviens nedāvināja. uzdāvināja kastani, laimas "miku" un cigaretes. ziedus tāpat nebūtu varējis aizvest atpakaļ uz latviju. forši, ka esmu vienā muzejā ar lūkasu krānahu vecāko. šo to jau paspēja nopirkt.
finālā visi sēdējām pie liela, svinīgi klāta galda ar trim svecēm zem kristāla lustras, annemarija pienesa mums ēdienu, viņas vīrs staigāja ap galdu un papildināja glāzes.
nejutos pelnījis tādu laipnību, kāda man tika izrādīta visu nedēļu.
prāmis bija pretīgs. romantika bija ļoti "tacky" un smieklīga, bet isabelle ir vienkārši noplukusi un šaura, publika arī drausmīga. uz klāja visi lamājās un spļaudījās, aiz kajītes durvīm ilgi gaitenī stāvēja bars ar krieviem, pudeles rokā, garām tikt nevarēja, nepārtraukti lamājās un rēca. naktī gāju garām viņu kajītei, tur durvis vaļā, tumsā gultās apsegti krācoši alus vēderi, no segām ārā lien kājas. kajītē biju viens pats.
jūtos tā, it kā prom būtu bijis mēnesi. esmu noguris, gribu un beidzot arī varu atpūsties, bet cilvēki jau sāk mani tirdīt, un jau iekšā sācis grauzt tārps. šovakar piezvanīja brālis. gribot parunāt klātienē. par ko - neteikšot. atbraukšot pie manis rīt no rīta. tā nu man nekas cits neatliek kā prātuļot, kādas šausmas viņš man varētu teikt. ticamākais jau, ka tas būs nekas sevišķs, BET JA NU?
tikai šausmīgi, kādai apokalipsei man prātā bija jāiet cauri, lai tiktu līdz finišam.
pēdējā prezentācijā es biju dzirkstošs, runāju skaidri, neminstinājos, par maniem jokiem smējās, es beidzot jutos savā ādā publikas priekšā, un aplaudēja man arī plaukstas sitot spēcīgi. beidzot biju pārstājis uzskatīt publiku par niknu vilku baru, kas tūliņ pārkodīs manu rīkli, mēģināju apkārt sēdošos uztvert kā parastus cilvēkus, tik pat jaukus kā annemarija, pie kuras paliku visu pagājušo nedēļu.
atklāšanā bija maz cilvēku. paralēli tai notika vīna fests, un uz pilsētu bija atbraucis kaut kāds populārs komiķis, kuru visi skrēja skatīties. nebija pat kuratore - aizbraukusi uz angliju pie tuvas radinieces, kas smagi saslimusi. draugi nokavēja pašu atklāšanas brīdi, bet nu ai, tik un tā biju ļoti priecīgs. puķes arī man neviens nedāvināja. uzdāvināja kastani, laimas "miku" un cigaretes. ziedus tāpat nebūtu varējis aizvest atpakaļ uz latviju. forši, ka esmu vienā muzejā ar lūkasu krānahu vecāko. šo to jau paspēja nopirkt.
finālā visi sēdējām pie liela, svinīgi klāta galda ar trim svecēm zem kristāla lustras, annemarija pienesa mums ēdienu, viņas vīrs staigāja ap galdu un papildināja glāzes.
nejutos pelnījis tādu laipnību, kāda man tika izrādīta visu nedēļu.
prāmis bija pretīgs. romantika bija ļoti "tacky" un smieklīga, bet isabelle ir vienkārši noplukusi un šaura, publika arī drausmīga. uz klāja visi lamājās un spļaudījās, aiz kajītes durvīm ilgi gaitenī stāvēja bars ar krieviem, pudeles rokā, garām tikt nevarēja, nepārtraukti lamājās un rēca. naktī gāju garām viņu kajītei, tur durvis vaļā, tumsā gultās apsegti krācoši alus vēderi, no segām ārā lien kājas. kajītē biju viens pats.
jūtos tā, it kā prom būtu bijis mēnesi. esmu noguris, gribu un beidzot arī varu atpūsties, bet cilvēki jau sāk mani tirdīt, un jau iekšā sācis grauzt tārps. šovakar piezvanīja brālis. gribot parunāt klātienē. par ko - neteikšot. atbraukšot pie manis rīt no rīta. tā nu man nekas cits neatliek kā prātuļot, kādas šausmas viņš man varētu teikt. ticamākais jau, ka tas būs nekas sevišķs, BET JA NU?
13. Oktobris 2017
:
kursabiedrene paņēmusi uz zviedriju līdzi kameru. vakarā skatījāmies caur kameras projektoru pa dienu nofilmēto.
es izskatos tik tizls!
garš, šaurās, īsās, sarāvušās drēbēs iespiests, kustos tā, it kā būtu sasiets. es esmu vārgs, manī nav nekā no pamatīguma vai spēka. tāds kā pazemīgs, bailīgs. es kustos kā vēja pūsma, visu turu pirkstgalos, it kā vienīgais, kas liktu priekšmetiem noturēties manās plaukstās, būtu tikai reljefs manā ādā, bet pie zemes mani notur reljefs kurpju zolēs. un mati man tik tizli, un balss tiešām aizkapa, un smaids ar kaktiem uz leju.
it kā es ieraudzītu sevi kā cilvēku uz ielas. svešinieku. dīvainu.
un vispār.. tā jau es arī jūtos, mana āriene neko diži daudz nemelo, un varbūt tas mani tracina. varbūt man šķita, ka to visu nevar redzēt, jo pats to neredzu.
es izskatos tik tizls!
garš, šaurās, īsās, sarāvušās drēbēs iespiests, kustos tā, it kā būtu sasiets. es esmu vārgs, manī nav nekā no pamatīguma vai spēka. tāds kā pazemīgs, bailīgs. es kustos kā vēja pūsma, visu turu pirkstgalos, it kā vienīgais, kas liktu priekšmetiem noturēties manās plaukstās, būtu tikai reljefs manā ādā, bet pie zemes mani notur reljefs kurpju zolēs. un mati man tik tizli, un balss tiešām aizkapa, un smaids ar kaktiem uz leju.
it kā es ieraudzītu sevi kā cilvēku uz ielas. svešinieku. dīvainu.
un vispār.. tā jau es arī jūtos, mana āriene neko diži daudz nemelo, un varbūt tas mani tracina. varbūt man šķita, ka to visu nevar redzēt, jo pats to neredzu.
9. Oktobris 2017
:
un mani apavi ir šausmīgi neērti. ja ilgi tajos staigāju, tie lauž manas pēdas. tad nu es atceros par abramoviču, kura astoņas stundas spēj nosēdēt nekustīgi, lai gan sāp visas maliņas, un tad es iztaisnoju muguru, sakožu zobus un soļoju tālāk. tajos arī ļoti svīst pēdas, un tad es ožu. atbraucis kaut kāds te no laukiem, smird pēc zeķēm, čību vietā vilnas zeķes ar caurumu.
:
pirmā prezentācija bija fakin septiņos no rīta. lielā konferenču zālē cilvēkiem, kas ēda brokastis, rādīju savu planšetē uzbakstīto prezentāciju. zāle bija gandrīz tukša, bija kādi divdesmit cilvēki. pirms sāku runāt, galvenā dāma ar kaut kādu medaļu kaklā nodzindzināja zvaniņu. nezinu, izskatījās pēc sektas.
neiztiku arī bez prāta aptumsuma. minūti sēdēju un smaidīju, lūrot ekrānā, galvā man "program not responding". visu aizmirsu, daudz ko izlaidu, beidzu prezentāciju par ātru. stresā mana angļu valoda svārstās no sakarīgas līdz pilnīgi primitīvai. pēc tam gan daži nāca teikt, ka esot ieinteresēti, bet ticamākais, ka to viņi aiz laipnības saka visiem, jo tādas tikšanās viņiem notiekot reizi nedēļā.
bet nu vispār jau šeit ir jauki. dzīvoju pie vecas sieviņas trīsstāvu mājā kanāla malā. māja smaržo pēc vecuma, visa ar mākslu - labu un sliktu. man ir pašam sava istaba trešajā stāvā, ēdiens garšīgs. vakar naktī taisījām izstādei flaijerus wordā. pastaigā redzēju zaķi.
man patīk, ka no zemes kā tādi kauli ārā lien akmens virsmas, un sūnas uz tām kā tādas kreveles uz pušuma. uz dažām tādām granīta sienām cilvēki zīmē grafiti.
atslēgas zviedri durvīs sprauž otrādi, miskastes pilsētā ir retums, jo neviens nesmēķē. nebiju iedomājies, ka miskastes visās rīgas malās pārsvarā paredzētas izsmēķiem.
neiztiku arī bez prāta aptumsuma. minūti sēdēju un smaidīju, lūrot ekrānā, galvā man "program not responding". visu aizmirsu, daudz ko izlaidu, beidzu prezentāciju par ātru. stresā mana angļu valoda svārstās no sakarīgas līdz pilnīgi primitīvai. pēc tam gan daži nāca teikt, ka esot ieinteresēti, bet ticamākais, ka to viņi aiz laipnības saka visiem, jo tādas tikšanās viņiem notiekot reizi nedēļā.
bet nu vispār jau šeit ir jauki. dzīvoju pie vecas sieviņas trīsstāvu mājā kanāla malā. māja smaržo pēc vecuma, visa ar mākslu - labu un sliktu. man ir pašam sava istaba trešajā stāvā, ēdiens garšīgs. vakar naktī taisījām izstādei flaijerus wordā. pastaigā redzēju zaķi.
man patīk, ka no zemes kā tādi kauli ārā lien akmens virsmas, un sūnas uz tām kā tādas kreveles uz pušuma. uz dažām tādām granīta sienām cilvēki zīmē grafiti.
atslēgas zviedri durvīs sprauž otrādi, miskastes pilsētā ir retums, jo neviens nesmēķē. nebiju iedomājies, ka miskastes visās rīgas malās pārsvarā paredzētas izsmēķiem.
7. Oktobris 2017
:
stokholmā ir forši.
mammas draudzene dzīvo 20 minūšu attālumā no centra ar vilcienu. te ir mierīgs, klinšains, ūdeņains. kaimiņu pagalmā no rīta redzēju stirnu un buku, bet, ejot uz vilcienu - vāverīti. vāverītes lec perfektās cilpiņās.
biju uz dabas muzeju. tur pilns ar bērniem, kaut kāds divstāvīgs spēļu laukums, ratiņi sastumti kā stāvlaukumā, bērni spiedz, lēkā apkārt, kaut ko dauza, noguļas uz kāpnēm, nevienu nekas neinteresē, tikai nobildēties uz koka roņa. bet ekspozīcija arī it kā bērniem paredzēta. cilvēku istabā bērni bija uzkāpuši uz galda un rakājās plastmasas cilvēka iekšās. mētājās ar plaušām, zarnām, bāza vēl dažus orgānus mutē. izskatījās kolosāli. uz grīdas paklājs, uz kura uzdrukāti spermatozoīdi, dzemdes, zarnas. pie maziņas pirmatnējās sievietes atveidojuma kļuvu ļoti emocionāls. stikla būrī notupusies, visa matiem apaugusi, bet plika, rokā viņai akmens šķemba. bija sajūta, it kā izskrietu cauri visai cilvēces vēsturei, un tā ir tik smaga. bet tikai sajūta, ne domas, jo tā ir neaptverama. pie dinozauriem arī kļuvu emocionāls. kā daba no kaut kāda monumentāla, brutāla ekspresionisma ar smagiem, lieliem kauliem, asmeņu zobiem un bruņu ādām nonākusi līdz smalkajiem, pūkainajiem, siltajiem persiku cilvēkiem. it kā zīmētu zīmējumu - sākumā visādi brutāli leņķīši, proporcijas, dzīvības nostādīšana kontrapostā, un pēc tam smalkumi, muskuļi, cīpslas, asinsvadi, nagi, dzimumzīme, grumba pierē, apziņa, problēma.
mammas draudzene mani ļoti lutina. mamma lika viņai nodot auduma maisiņu ar visādiem latvijas labumiem, tai skaitā alkoholu, kas šeit ir ļoti dārgs un tiek tirgots speciālos veikalos. šodien atcerējos, ka mamma teica, ka tajā pašā maisiņā ielikusi man arī baldriāņus. mammas draudzene maisiņu atdeva atpakaļ tukšu. gan jau domā, ka baldriāņi bija domāti viņai, ja nu es sagādāju problēmas, haha. atpakaļ nevaicāšu, jo somā biju paņēmis līdzi jau pats savus, un varbūt viņai tiešām noder.
mammas draudzene dzīvo 20 minūšu attālumā no centra ar vilcienu. te ir mierīgs, klinšains, ūdeņains. kaimiņu pagalmā no rīta redzēju stirnu un buku, bet, ejot uz vilcienu - vāverīti. vāverītes lec perfektās cilpiņās.
biju uz dabas muzeju. tur pilns ar bērniem, kaut kāds divstāvīgs spēļu laukums, ratiņi sastumti kā stāvlaukumā, bērni spiedz, lēkā apkārt, kaut ko dauza, noguļas uz kāpnēm, nevienu nekas neinteresē, tikai nobildēties uz koka roņa. bet ekspozīcija arī it kā bērniem paredzēta. cilvēku istabā bērni bija uzkāpuši uz galda un rakājās plastmasas cilvēka iekšās. mētājās ar plaušām, zarnām, bāza vēl dažus orgānus mutē. izskatījās kolosāli. uz grīdas paklājs, uz kura uzdrukāti spermatozoīdi, dzemdes, zarnas. pie maziņas pirmatnējās sievietes atveidojuma kļuvu ļoti emocionāls. stikla būrī notupusies, visa matiem apaugusi, bet plika, rokā viņai akmens šķemba. bija sajūta, it kā izskrietu cauri visai cilvēces vēsturei, un tā ir tik smaga. bet tikai sajūta, ne domas, jo tā ir neaptverama. pie dinozauriem arī kļuvu emocionāls. kā daba no kaut kāda monumentāla, brutāla ekspresionisma ar smagiem, lieliem kauliem, asmeņu zobiem un bruņu ādām nonākusi līdz smalkajiem, pūkainajiem, siltajiem persiku cilvēkiem. it kā zīmētu zīmējumu - sākumā visādi brutāli leņķīši, proporcijas, dzīvības nostādīšana kontrapostā, un pēc tam smalkumi, muskuļi, cīpslas, asinsvadi, nagi, dzimumzīme, grumba pierē, apziņa, problēma.
mammas draudzene mani ļoti lutina. mamma lika viņai nodot auduma maisiņu ar visādiem latvijas labumiem, tai skaitā alkoholu, kas šeit ir ļoti dārgs un tiek tirgots speciālos veikalos. šodien atcerējos, ka mamma teica, ka tajā pašā maisiņā ielikusi man arī baldriāņus. mammas draudzene maisiņu atdeva atpakaļ tukšu. gan jau domā, ka baldriāņi bija domāti viņai, ja nu es sagādāju problēmas, haha. atpakaļ nevaicāšu, jo somā biju paņēmis līdzi jau pats savus, un varbūt viņai tiešām noder.
4. Oktobris 2017
:
ielogojos gmailā no datora, ko sen nebiju darījis. tas piedāvāja atjaunot telefona numuru un paroles atkopšanas e-pastu, kurā bija ierakstīts e-pasts, par kuru biju pilnīgi aizmirsis. tad nu izdomāju tajā ielogoties. aiz visām reklāmām atradu savas pirmās cibas komentāru e-pastus, un virs katra komentāra redzams mans posts. tā ir vienīgā ciba, kuras kopiju netiku saglabājis, un tagad varu piekļūt tās fragmentiem. tā ir šausmīga! uz mani tajā vecumā lielu iespaidu atstāja pilnīgi viss, un aizvainoja mani arī viss. ja acī man iepilēja lietus pile, tad par to es rakstīju ar izsaukuma zīmēm un visādiem izbolītiem smaidiņiem, un ja bomzis parkā čurāja manā acu priekšā, tad to es izkliedzu lieliem burtiem. īsti negribu lasīt tālāk.
:
rītvakar kratos uz zviedriju. man nav ne uztaisīta prezentācija, ne uzrakstīts sakāmais, ko divdesmit minūtes par sevi svešvalodā stāstīt pilnīgiem svešiniekiem. par to pat domāt negribu. pašlaik mani uztrauc tas, ka vienīgie mani apavi, kuri nav cauri, man ļoti berž kreisās pēdas pirkstiņu virspuses. un vēl mamma un kursabiedrene sabiedēja mani ar muitu un darbu pārvadāšanu. cik zinu, it kā visam vajadzētu būt kārtībā. un vēl es ceru, ka darbu lakas slānī neiespiedīsies krunciņas no plēves, kurā tie iepakoti. satraukums beidzot kļuvis arī mazliet patīkams.
stokholmā no piektdienas līdz svētdienai palikšu pie mammas draudzenes, pēc tam mani savāks zviedri un vedīs uz linšēpingu. ko stokholmā būtu vērts apskatīt?
stokholmā no piektdienas līdz svētdienai palikšu pie mammas draudzenes, pēc tam mani savāks zviedri un vedīs uz linšēpingu. ko stokholmā būtu vērts apskatīt?
2. Oktobris 2017
:
aronovskis mani šovakar vienkārši izdrāza. es viņu ienīstu. vizuāli man daudz kas riebās, dažkārt baigā sintētika un pārāk daudz tuvplānu, un arī piemeklētās alegorijas brīžiem trulas, trūka smalkuma, bet nu varbūt aiz smalkuma arī daudz kas pazustu. baigie amerikāņu kalniņi, visa daudz par daudz un par ātru un par tiešu, un idejas visam iet pa priekšu līdz galam neietērptas, tādēļ brīžiem smieklīgas, pat ja domātas nopietnas. bet es joprojām esmu sakratīts un uzvilkts, un man patīk, ja mani kaut kas var tā sapurināt, ka uz autobusu jāiet ieplestām acīm. man nepatika tas, ka viņš to visu nevis pastāstīja, bet izkliedza.